Ja biežāk nekā trīs reizes nedēļā 7
Ir kāda specifiska, bet saprotama lieta, kas raksturīga visiem traucējumu veidiem un uztur tās jeb trauksmi pārvērš problēmā. Tā ir dabīga vēlēšanās izvairīties no visa, kas cilvēkam rada šo trauksmi. “No vienas puses šī izvairīšanās it kā palīdz,” teic speciāliste, “bet paradoksālā kārtā tā arī pastiprina problēmu. Piemēram, ja cilvēkam ir fobija no zirnekļiem, viņš cenšas no tiem izvairīties un negūst pretēju pieredzi, ka faktiski zirneklis nav bīstams.
Ja cilvēkam šīs problēmas ir ilgstoši, atkārtojas biežāk nekā trīs reizes nedēļā, mēs jau varam uzstādīt diagnozi – trauksmes traucējumi.”
Raugoties uz trauksmes konstruktīvo jeb veselīgo aspektu, mums tā ir vajadzīga, jo trauksme palīdz arī rīkoties. Raizējoties par savu veselību, mēs reizi gadā veicam profilaktiskas pārbaudes, lai pēc tam mierīgi dzīvotu tālāk. Savukārt, ja šo raižu dēļ cilvēks visu laiku meklē informāciju par iespējamo saslimšanu, gaidītās drošības sajūtas vietā viņš iegūst nemitīgas raizes.
Kā jebkurai saslimšanai, arī trauksmes traucējumu pamatā ir kāds cēlonis. Viens no tiem var būt ģenētiska predispozīcija. Dati liecina, ka 20% – 40% cilvēku šāda problēma piemīt ģenētisku faktoru dēļ. Ļoti būtiska loma ir arī negatīvajai bērnības pieredzei. Tas ir trauksmes traucējumu cēlonis 60% – 80% cilvēku. Bijis kāds iemesls, kura dēļ cilvēks bērnībā juties nedrošs, ievainots vai kaut kādā citā ziņā nepilnvērtīgs. “Parasti šiem cilvēkiem veidojas arī zema pašcieņa, kas ir pamats trauksmei. Ja viņš jūtas nekompetents, nespējīgs paveikt lietas, tad, protams, jebkura situācija, kura prasa savādāku reakciju, var izraisīt spēcīgu trauksmi – sajūtu, ka cilvēks netiek galā ar dzīves izaicinājumiem. Zema pašcieņa vienmēr ir pamats, lai veicinātu trauksmes rašanos,” norāda Ieva Bite.
Ieskats dažos terapiju veidos
Ko īsti darīt, ja raizēšanās kļuvusi par ikdienu un pat veicinājusi veselības problēmas? Par laimi, ir daudz dažādi terapiju veidi, lai katram cilvēkam atrastu piemērotāko.
Psihodinamiskā terapija ir veidota uz psihoanalītiskās terapijas bāzes un fokusējas uz trauksmes cēloņiem. Terapijas laikā tiek pētīts, kā veidojusies bērnības pieredze un kas notiek pašreiz cilvēka dzīvē. Piemēram, ja cilvēks bērnībā piedzīvojis asus vecāku strīdus ģimenē, viņam var veidoties priekšstats, ka visi cilvēki ir bīstami, jo, viņaprāt, nav iespējams prognozēt, kāda būs šo cilvēku reakcija kādā noteiktā situācijā.
Kognitīvi biheiviorālā terapija ir populārākā pasaulē. Tā ir psihoterapija, kas strādā ar domāšanu, uzvedību, un terapija ir vairāk orientēta uz simptomiem. Citiem vārdiem sakot, vispirms tiek novērsti trauksmes simptomi un tikai pēc tam pievēršas cēloņiem. Kognitīvi biheiviorālā terapija paredz, ka sākotnēji jāpalīdz cilvēkam atgriezties normālā ikdienā, lai trauksme viņam netraucētu strādāt, veidot attiecības, nodarboties ar saviem hobijiem. Kad tas paveikts, uzmanība tiek pievērsta cēlonim, lai trauksme neatkārtotos atkal. Piemēram, ja cilvēks trauksmes dēļ radis visu laiku zvanīt tuviniekiem, lai pārbaudītu, vai ar viņiem viss kārtībā, terapijas laikā tiks palīdzēts pārvarēt šo tieksmi, satraukumu.
Humānistiski eksistenciālā terapija ir trešā lielākā skola, kas uzsver ne tikai trauksmi kā simptomu, bet arī eksistenciālo, neizbēgamo trauksmi, kuru ir svarīgi pieņemt. Arī šajā gadījumā pamatā ir doma – neizvairīties no tā, kas rada trauksmi, bet saskarties ar šo bubuli. Tāpat šī terapija pievērš lielu uzmanību tam, kā cilvēks veido attiecības. Piemēram, ja trauksmes dēļ cilvēks nemitīgi raizējas par to, kā tas otrs viņu vērtēs, tad būtībā šis otrs viņa uztverē vairs nav cilvēks, bet objekts. Nežēlīgs objekts, kurš visu laiku vērtē. Humānistiski eksistenciālā terapija daudz strādā pie tā, lai attiecības padarītu reālas, patiesi tuvas, atklātas, godīgas. Un tad arī trauksme vairs nebūs neirotiska.
Cik ilgs laiks būs nepieciešams, lai novērstu trauksmes traucējumus, pateikt nevar. Kādam būs nepieciešami 10 – 12 seansi, citam vajadzēs doties pie speciālista vairākus gadus. Dažkārt cilvēkam nepieciešams papildus lietot antidepresantus vai citu grupu medikamentus, un tad psihologi un psihoterapeiti nereti sadarbojas ar psihiatriem, lai pacients saņemtu vislabāko un atbilstošāko palīdzību.
“Noteikti gribu teikt, ka cilvēkam pašam nevajadzētu lietot kādus medikamentus. Arī tad ne, ja kaimiņienei vai māsai tie palīdzējuši un viņa padalījusies ar pāri palikušajiem medikamentiem. Ir ļoti svarīgi, lai tos nozīmē ārsts–psihiatrs, nevis ginekologs, ģimenes ārsts vai kāds cits speciālists,” uzsver Ieva Bite.
