Izvairīties no haosa 0
Eiropas Savienības un Ķīnas samits Pekinā 16. jūlijā oficiāli noritēja stratēģiskās globālās partnerības padziļināšanas zīmē. Bet par politisko vadmotīvu varētu uzskatīt Eiropadomes priekšsēdētāja Donalda Tuska uzstājīgo aicinājumu nepieļaut haosu un globālās kārtības graušanu.
Pretspars protekcionismam
“Šodien mēs saskaramies ar dilemmu – spēlēt bīstamas spēles, kā muitas tarifu karš, vai arī meklēt kopīgus risinājumus, kas balstīti taisnīgos noteikumos,” uzsvēra Tusks. Aicinājums bija adresēts ne tik lielā mērā samita formālajam saimniekam Ķīnas premjerministram Li Kecjanam un galvenajai amatpersonai Ķīnas prezidentam Sji Dziņpinam, cik tajā pašā datumā Helsinkos organizētās tikšanās dalībniekiem – Amerikas Savienoto Valstu prezidentam Donaldam Trampam un (varbūt ne tik izteikti) Kremļa saimniekam Vladimiram Putinam.
Nākamajā dienā Tokijā tika noslēgts ES un Japānas brīvās tirdzniecības līgums, kas paredz gandrīz pilnīgu (99%) muitas tarifu atcelšanu, kuri līdz šim abu pušu uzņēmumiem izmaksāja apmēram miljardu eiro gadā. ES valstis ik gadus uz Japānu eksportē preces un pakalpojumus aptuveni 86 miljardu eiro vērtībā, bet tagad apjomi varētu ievērojami pieaugt. Pēc Eiropas Komisijas prognozēm, galvenā ieguvēja no Ekonomiskās partnerības nolīguma būs pārtikas, īpaši piena produktu, ražošanas nozare, kuras eksporta preču piegādes Uzlecošās saules zemei palielināsies pat, iespējams, par 180 procentiem. Donalds Tusks vēlreiz atkārtoja: “Mēs sūtām nepārprotamu vēstījumu, ka iestājamies pret protekcionismu.” Viņam piebalsoja Japānas ekonomiskās aktivitātes ministrs Tošimitsu Motegi, norādīdams, ka parakstītais līgums apliecinās “mūsu konsekvento politisko gribu veicināt brīvo tirdzniecību”.
Eiropa tādējādi ir padziļinājusi attiecības ar diviem nozīmīgiem sadarbības partneriem jeb valstīm ar pasaulē otro un trešo lielāko ekonomiku, ko var vērtēt arī kā pūliņu apvienošanu, lai stātos pretī Trampa agresīvajai ievedmuitu celšanas un saimniecisko līgumu laušanas politikai.
Ķīnas ieinteresētība
Šajā situācijā Pekinai ir ārkārtīgi izdevīgi iztēloties par teju dedzīgāko ekonomiskās stabilitātes faktoru un piekritēju. Savukārt Briselei gribot negribot jāsatver Sji Dziņpina šķietami draudzīgi pastieptā roka. Piedāvājums, no kura nevar atteikties. Tāpēc Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žans Klods Junkers, 16. jūlijā atzīmēdams abu pušu milzīgo sadarbības potenciālu, uzsvēra: “Eiropa ir Ķīnas lielākā tirdzniecības partnere. Abpusējās preču tirdzniecības vērtība pārsniedz 1,5 miljardus eiro dienā. Taču mēs zinām, ka varam sasniegt daudz vairāk. Tāpēc ir svarīgi, ka mēs šodien esam guvuši progresu saistībā ar visaptverošo nolīgumu par ieguldījumiem, apmainoties ar pirmajiem piedāvājumiem par piekļuvi tirgum, kā arī panākuši virzību ceļā uz nolīgumu par ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm. Tas liecina, ka vēlamies radīt cilvēkiem vairāk iespēju – gan Ķīnā, gan Eiropā.”
Samita dokumentos figurē apņēmība reformēt Pasaules Tirdzniecības organizāciju. Ko tas īsti nozīmē? Junkera vērtējumā “PTO noteikumi neļauj īpaši efektīvi novērst negodīgu praksi, tomēr, tā vietā, lai izlietu ūdeni kopā ar bērnu, mums visiem vajadzētu saglabāt daudzpusējo sistēmu un to uzlabot”.
Pagaidām gan tieši Ķīna pārkāpj PTO galveno nosacījumu – atvērt savu tirgu ārvalstu investīcijām un precēm, tāpēc Eiropas uzņēmēji sūdzas par viņiem Ķīnā bieži vien liktajiem administratīvajiem un cita veida šķēršļiem. Tikmēr Eiropas tirgus ir pietiekami atvērts. To apliecina sauss fakts – šodien Ķīna investē Eiropā piecas reizes vairāk nekā Eiropas uzņēmēji Ķīnā. Iespējams, samitā panāktās vienošanās palīdzēs stāvokli kaut nedaudz līdzsvarot. Jo abas puses, vismaz vārdos, “apstiprināja savu stingro atbalstu uz noteikumiem balstītai, pārredzamai, nediskriminējošai, atvērtai un iekļaujošai daudzpusējai tirdzniecības sistēmai ar PTO tās centrā un izteica apņemšanos ievērot spēkā esošos PTO noteikumus. Tās arī apņēmās sadarboties PTO reformu jomā, lai palīdzētu tai risināt jaunās problēmas, un šim nolūkam izveidot kopīgu PTO reformu darba grupu”.
Visi izsaka ar PTO neapmierinātību (un Tramps draud ar Vašingtonas izstāšanos no organizācijas), bet tā joprojām ir vienīgā vispāratzītā spēles noteikumu traktētāja un strīdu izšķīrēja un kā tāda arvien būtu respektējama. Arī Eiropas Savienība ir iesniegusi PTO izskatīšanai savu prasību pret ASV sakarā ar muitas tarifu celšanu, un tāpat rīkojusies Ķīna. Cits jautājums, vai iepriekš minētā kopīgā PTO reformu darba grupa, kas tiks vadīta ministru vietnieku līmenī, spēs rast kopīgu valodu par šo reformu saturu. Īpaši, ja Pekina uzskatīs, ka tas varētu bremzēt Ķīnas ekonomisko ekspansiju.
Samita priekšdarbu gaitā un tā laikā panāktās vienošanās, saprašanās memorandi un rīcības plāni par vairākām strīdīgām tēmām (tērauda ražošanu, intelektuālā īpašuma tiesībām un citām) neizceļas ar formulējumu konkrētību. Diezgan daudz kas vēl paliek nākotnes formā un vēlējuma izteiksmē, tai skaitā abu pušu vienošanās, “ja iespējams, līdz oktobra beigām pabeigt sarunas par nolīgumu sadarbības jautājumā attiecībā uz noteiktiem pārtikas un dzērienu produktiem (t. s. ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm) un aizsardzību pret to atdarināšanu”.
Straujāk attīstās tie projekti, kurus virza acīmredzama abpusēja, sevišķi Pekinas, ieinteresētība. Piemēram, jau veiktas (un attiecīgajā saprašanās memorandā apstiprinātas) pirmās investīcijas Ķīnas un ES līdzieguldījumu fonda ietvaros, kas nesen izveidots, lai veicinātu “sadarbību ieguldījumu jomā starp Eiropas Savienību un Ķīnu un sinerģijas attīstīšanu starp Ķīnas iniciatīvu “Viena josla, viens ceļš” un Investīciju plānu Eiropai”.
Bet Amerika?
Varbūt Baltā nama apsvērumi par ievedmuitu celšanu sākās no aprēķina, ka tirdzniecības karu amerikāņiem uzvarēt nav nekādu problēmu. Jo amerikāņu ekonomika nav pārāk atkarīga no eksporta. ES un Ķīnas ekonomikas – daudz vairāk. Ķīna eksportē uz ASV preces par 450 miljardiem dolāru, savukārt ASV uz Ķīnu – par 130 miljardiem dolāru. Turklāt dolārs arvien ir galvenā globālā valūta, un Trampa prezidentūras sākumposmā ASV ekonomikai klājas visumā labi. Sekmes pārsvarā nodrošina informācijas tehnoloģiju giganti un pēdējos gados uzplaukusī naftas ieguve. Tomēr tieši šajās nozarēs iezogas bažas par iespējamā tirdzniecības kara ietekmi.
IT milžu peļņas perspektīvas ir pārāk atkarīgas no Ķīnas tirgus un Āzijā izvērstajiem loģistikas tīkliem. Ķīna ir arī lielākā amerikāņu naftas patērētāja, un viņi izkaroja vietu šai tirgū ar pamatīgām pūlēm, taču Pekinai nenāktos grūti iepirkt ASV piegādātos apjomus no Krievijas vai pat Irānas. Amerikāņu lieluzņēmumi ir integrēti pasaules biznesa apritē, kuras pārrāvumu gadījumā cietīs visi. Pagaidām to labāk saprot nevis Baltajā namā, bet Kongresā, kas vēl pilnībā nav izmantojis savas konstitucionālās iespējas valsts ekonomiskā kursa koriģēšanā.
ASV Kongress faktiski kļuvis arī par transatlantisko saišu uzturēšanas garantu. Bet šīs nedēļas sākumā Tramps pārrunāja ārpolitiskos jautājumus ar Putinu, savukārt ES apspriedās ar Ķīnas un Japānas vadītājiem. Tokijas iespējas ietekmēt drošības situāciju reģionā, tai skaitā Korejas pussalā, tomēr ir samērā ierobežotas. (Jāpaļaujas vien uz Vašingtonu.) Ķīna var daudz vairāk, taču Pekinas ārpolitiku un drošības politiku pirmām kārtām nosaka ekonomiskās intereses. (Teju kā Trampam.) To īstenošanai izdevīga stabilitāte reģionā un jaunā Zīda ceļa maršrutā. Tas varbūt ir Eiropai svarīgi, bet neaizstāj transatlantiskās sadarbības nepieciešamību.
