Izvairīguma paraugstunda: Šķēles un Lemberga iztaujāšana beidzas bez īpašiem atklājumiem 8
Tā sauktās “Oligarhu lietas” parlamentārās izmeklēšanas komisijas pirmdienas sēde būtu jāiekļauj topošo žurnālistu studiju programmās un jauno politiķu mediju treniņos. Tajā rūdītas politbiznesa “haizivis” kā Andris Šķēle, Viesturs Kozils un Aivars Lembergs demonstrēja savu gadu gaitā uzkrāto prasmi “aizpeldēt” no deputātu uzdotajiem jautājumiem, izvairīties sniegt skaidras atbildes, tēlot pamuļķus vai izsist jautātājus no līdzsvara un mēģināt visu notiekošo pārvērst par farsu.
No “oligarhu lietā” iesaistītajiem deputāti vēlējās uzzināt par viņu dalību “Rīdzenes sarunas”, laikraksta “Diena” pārņemšanu un satura ietekmēšanu, prezidenta Gunta Ulmaņa pārvēlēšanas “nokārtošanu”, kā arī par viņu faktisko ietekmi Rīgas Brīvostas pārvaldē un virknē privātu uzņēmumu (Rīgas Tirdzniecības osta, AirBaltic un citi). Lielākoties gan jautājumi palika bez konkrētas atbildes. Drīzāk interesanti bija vērot, kādus mehānismus katrs uzaicinātais izmantoja, lai izvairītos sniegt informatīvu atbildi.
Šķēles taktika – tēvišķs miers
Ekspremjers Andris Šķēle demonstrēja absolūtu mieru un sagurušu nevērību. Faktiski visu iztaujāšanas laiku viņa akmens sejā nepakustējās ne vaibsts, toties politiķa vizbulīšu zilās acis tik modri un caurubjoši vērās jautātājos, ka ne viens vien sāka stostīties, mēģinot noformulēt savu jautājumu. Uz jautājumiem viņš atbildēja tik klusā un mierīgā balsī, ka sēžu zālē iestājās cieņpilns klusums, lai nepalaistu garām nevienu vārdu. Savu uzrunu Šķēle sāka ar tēvišķu pamācību deputātiem: “Mūsdienu pasaulē ļoti viegli dzimst un vairojas nepatiesas ziņas. Tādēļ vēlos atgādināt, ka neesmu šini kriminālprocesā iesaistīta persona. Neesmu aicināts ne kā liecinieks, ne eksperts ne citādā statusā. Man būtu lūgums arī jūsu izmeklēšanas komisijas materiālos izlabot šo kļūdu, lai tā nevairojas.”.
Uz jautājumu vai viņš viesnīcā “Rīdzene” savulaik ticies ar Ainār Šleseru ekspremjers atbildēja, ka nevarot to apstiprināt. Vienlaikus gan viņš atzina, ka “Rīdzene” bijusi populāra vieta, kur daudzi cilvēki gājuši “padzert kafiju un parunāties”. Viņš gan atzina, ka 2009. un 2010. gadā vairākkārt ticies ar Šleseru saistībā ar abu kopīgo politisko projektu “Par labu Latviju”.
Runājot par laikraksts Diena” pārņemšanu, Šķēle norādīja, ka viņa pārstāvētais uzņēmums bija noslēdzis konsultēšanas līgumu ar SIA “Rīgas Tirdzniecības osta”, kas vēlējās prasības tiesības uz AS “Diena” pārvērst labos aktīvos. Taču viņš kategoriski noraidīja iespēju, ka būtu ietekmējis laikraksta saturu.
Vienīgā reize, kad Šķēles seja pauda kādas emocijas, bija brīdī, kad viņam uzdeva jautājumu par prezidenta Gunta Ulmaņa pārvēlēšanas organizēšanu deviņdesmitajos gados. Ekspremjera seja izstiepās tik svētulīgā sašutumā, it kā viņš pirmo reizi dzirdētu tādus briesmīgus vārdu salikumus kā “balsu pirkšana” vai “ievēlēšanas sakārtošana”. Šķēle kategoriski norobežojās no šādiem izteicieniem, bet atzina, ka tolaik kā premjers ticies ar Saeimas frakcijām, lai pārliecinātu tās atbalstīt Ulmani, kurš viņaprāt tolaik bijis Latvijai piemērotāks prezidenta kandidāts.
Lembergs – jokdaris un blefotājs
Ja Šķēle iztaujāšanas laikā ieturēja mierīga un nesatricināma krusttēva tēlu, tad Lembergs kā ierasts bija savā tradicionāli smaidīgā un pļāpīgā jautrīša lomā. Viņš uz parlamentārās izmeklēšanas komisijas sēdi bija ieradies ar asistenti un apjomīgu prezentāciju, kurā apkopojis viņaprāt notikušās nelikumīgas “oligarhu lietas izmeklēšanā”. Par šo tēmu viņš būtu gatavs runāt vairākas sēdes no vietas, bet deputāti lika Ventspils mēram iekļauties 20 minūtēs.
Uz komisijas locekļu jautājumiem Lembergs atbildēja ar pretjautājumiem vai jokiem un izmantoja katru tautas kalpu pārteikšanos vai “caurumu” nemākulīgi noformulētos jautājumos, lai izvairītos sniegt precīzas atbildes. Piemēram, brīdī kad Judins jautāja par Lemberga darījumiem Rīgas Brīvostas padomē ar Salenieku (domājot ar to Viesturu Silenieku), Lembergs izbolīja acis neviltotā izbrīnā un stāstīja, ka nekādu Salenieku nepazīst. Galu galā rūdītajam demagogam kļuva garlaicīgi spēlēt pratināšanu ar tik nevarīgu oponentu un viņš sāka pamācīt Judinu, kā pareizi noformulēt jautājumus, lai no tiem būtu grūtāk izvairīties, kā arī indīgi jautāja vai Judins nav vienkārši nopircis savu jurista diplomu. Citkārt viņš izplūda skaļās žēlabās, ka nav paguvis paēst pusdienas un būtu vajadzējis paņemt ko ēdamu līdzi uz komisiju.
Lembergs arī uzsvēra, ka ir bijis lietas kursā par to, ka visas viņa sarunas tiek ierakstītas tādēļ izmantojis šo situāciju savā labā. Piemēram, ierakstā minētie Ventspils mēra izteikumi par nepieciešamību veidot koalīciju ar “Saskaņu” esot bijis signāls “Vienotībai” kļūt piekāpīgai valdības veidošanas sarunās ar ZZS. “Un tas nostrādāja! Es zināju, ka drošības dienesti šo sarunu nodos “Vienotībai” un tā atstās lielāku ietekmi uz viņiem nekā ja es to pašu domu būtu pateicis publiski,” pats par savu gudrību ķiķināja Lembergs.
Sēdes noslēgumā viņš izplūda pārdomās, ka parlamentārās izmeklēšanas komisijas pilnajā nosaukumā minētais apzīmējums “valsts nozagšana” no juridiskā viedokļa esot absurds, neprofesionāls un darot kaunu valsts varai.
Preses “glābēji”
Vakardienas sēdē tika iztaujāti arī uzņēmējs Viesturs Koziols un finansists Aleksandrs Tralmaks. No viņiem deputāti vēlējās uzzināt par Dienas” pārņemšanas aizkulisēm. Koziols stāstīja, ka izlēmis par “Dienas” īpašnieku kļūt pēc tam, kad uzņēmums Rīgas Tirdzniecības osta (RTO) veica aizdevumu “Dienas” koncernam. “Redzot, cik netalantīgi, neprofesionāli un bezatbildīgi tiek vadīta Diena”, es kā RTO akcionārs biju noraizējies par aizdoto līdzekļu likteni. Uzskatīju, ka ar savu pieredzi varētu labāk pārvaldīt šo uzņēmumu un kļuvu par tā vadītāju,” kodolīgi komentēja uzņēmējs. Vēlāk gan uzņēmumu tomēr nācies pārdot.
Savukārt finansists Aleksandrs Tralmaks, kurš savulaik investoru vārdā darbojies kā “Dienas” formālais īpašnieks deputātus informēja, ka viņa galvenā rūpe tolaik bijis nodrošināt finanšu plūsmu, lai uzņēmumā strādājošie saņemt algas. Tralmakam neesot bijusi ne vēlme, ne laiks ietekmēt laikraksta saturu, kā arī viņš neesot par to saņēmis nekādus norādījumus ne no Šķēles, ne Šlesera vai Lemberga.
Kaimiņu atstāj malā
Uz sēdi bija ieradies arī ārpusfrakciju deputāts Artuss Kaimiņš. Kaut arī viņš nav šīs parlamentārās izmeklēšanas komisijas loceklis, skandalozais deputāts vēlējās uzdot savus jautājumus Šķēlem un Lembergam, bet komisijas vadītāja Inguna Sudraba (“NSL”) viņam nedeva vārdu, paskaidrojot, ka jautājumus uzdod tikai komisijas locekļi. Pēc Kaimiņa vairākkārtējiem pieprasījumiem un rakstiska iesnieguma ļaut iesaistīties iztaujāšanā, deputāti pet to lēma balsojot. Balsojumā iespēju dot vārdu Kaimiņam atbalstīja tikai deputāti Andrejs Judins (“Vienotība”) un Ritvars Jansons (“NA”), pārējie bija pret vai atturējās. Neskatoties uz to, Kaimiņš turpināja vērot komisijas sēdi, ik pa laikam iejaucoties ar skaļām replikām un iesaistoties strīdiņos ar komisijas vadītāju.
