“Izturēt, izdzīvot, atgriezties un pastāstīt!” Saruna ar Okupācijas muzeja pētniecēm 2
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Uz nule kā “Latvijas Mediju” apgādā iznākušās 1941. gada 14. jūnijā deportēto atmiņu grāmatas “Mēs tiksimies mūžībā” vāka redzams leģendārais Mērijas Stakles lakatiņš – tas pats, kas sarkanos toņos attēlots uz drīzumā atklājamā pieminekļa padomju okupācijas upuriem Rīgā, Strēlnieku laukumā, līdzās Okupācijas muzejam.
Arī “Mēs tiksimies mūžībā” ir rindas no Mērijas Stakles ieslodzījumā rakstītās dzejas. Pie grāmatas ar šādu nosaukumu sagatavošanas strādājusi Okupācijas muzeja galvenā krājuma glabātāja Taiga Kokneviča, līdzdarbojoties muzeja kolēģiem Kārlim Dambītim, Baibai Brežei, Evitai Freidentālei, Dacei Lejai un Leldei Neimanei. “Mēs tiksimies mūžībā” ir ieskats tajā apjomīgajā represēto dzīvesstāstu un un liecību krājumā, kas savākts Okupācijas muzejā. Par atmiņu vākšanas darba specifiku stāsta TAIGA KOKNEVIČA, LELDE NEIMANE un EVITA FREIDENTĀLE.
Okupācijas muzejā glabājas 240 videoliecību tieši ar 1941. gada 14. jūnijā deportēto stāstiem, neskaitot vēl tās, kas atstātas rakstveidā. Bet grāmatai izvēlējāties piecas.
T. Kokneviča: Izvēlējāmies, pirmkārt, iepriekš nepublicētas mūsu krājumā esošas atmiņas. Otrkārt, raudzījāmies, lai tās būtu ar ko ilustrēt. Nereti ir tā, ka cilvēks iesniedzis atmiņas, taču nekāda stāstu pavadoša materiāla nav – ne fotogrāfiju, ne priekšmetu.
Daudzi represētie teikuši, ka visi ģimenes albumi zuduši, vien dažas fotogrāfijas, pēc atgriešanās no Sibīrijas pie tālākiem radiem salasītas. Bet grāmatā izmantoti arī ievērojamā grāmatizdevēja Jāņa Rozes meitas Ainas zīmējumi. Liktenis bija lēmis, ka viņa atradās vienā vagonā ar grāmatā aprakstīto Rosu Braunu un viņas divus mēnešus veco dēliņu Sergeju. Aina Roze iemūžināja Serjožu savā zīmējumā.
Vēl jāatzīmē, ka stāstītāji grāmatā ir dažādu tautību cilvēki. Mērija Stakle bija vācbaltiete. Ieslodzījumā un nometinājumā viņa rakstīja dzeju vāciski. Tā bija viņas dzimtā valoda. Rosa Brauna bija ebrejiete. Oļegs Vijums, kura vecāki bija strādnieki no Rīgas Latgales priekšpilsētas, mācījās krievu skolā.
Tie izsūtīšanas brīdī ir arī dažādu vecumu cilvēki. Gunāram Villam ir tikai divi gadi, Oļegam Vijumam kādi 10 un viņš nesen sācis iet skolā. Haralds Aronietis ir jauns puisis. Mērijas Stakles meitai Hildai Staklei ir 17. Rosa Brauna ir jauna sieviete ar bērniņu, viņai līdzi ir vīramāte un vīratēvs.
Mērijas Stakles lakatiņš atkārtojas grāmatas noformējumā kā simbols. Vai zināms, kas tie bija par cilvēkiem, kas uz tā parakstījās?
T. Kokneviča: Ilgus gadus lakatiņš atradās muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā. Tagad droši vien daudzi vaicās un kritizēs, kas tie par “ķeburiem” uz memoriāla.
Stakļu ģimeni 1941. gada 14. jūnijā deportēja no Rīgas. Ģimenes galvu ieslodzīja nometnē. Mēriju un viņas meitu Hildu nometināja Tomskas apgabala Parabeļā. Lakatiņa augšējā kreisajā stūrī ir iešūts datums – 1950. gada 18. maijs. Tā ir diena, kad izsūtītā Mērija pēc aresta nonāca ieslodzījumā soda nometnē Suslovā. Viņu apsūdzēja sistemātiskā propagandā pret padomju varu.
Uz lakatiņa parakstījušās dažādu tautību viņas ieslodzījuma biedrenes, ar kurām Mērija bija kopā Suslovā. Vēlāk viņa vārdus izšuva krāsainiem diegiem, kas izvilkti no dažādiem drēbju gabaliem. Faktiski šis lakatiņš nes vēl vienu informāciju – to, ka bija iespējams represēt divreiz. Kad cilvēkam likās, ka viņš jau ir izsūtīts un ļaunāk vairs nevar notikt, izrādījās, ka var.
Par cilvēkiem, kas tur parakstījās, maz ko vairs var pateikt. Diezgan daudz palicis nezināmā. Pati Mērija Stakle, kura lakatiņu atveda no ieslodzījuma vietas kā dārgu piemiņu, nomira 1984. gadā. Hilda Stakle pēc tam pārcēlās pie brāļa Rolfa, kas dzīvoja Austrālijā. Hilda mums šo lakatiņu dāvināja 1993. gadā. Man izdevies uz tā saskaitīt 88 dažādu tautību sieviešu – latviešu, igauņu, krieviešu parakstus. Īstenībā cilvēku, kas parakstījās, bija vēl vairāk, jo tur stūrī ir arī “12 bogomolki”. To varētu tulkot kā “12 mūķenes” vai “12 dievlūdzējas”.
Okupācijas muzejā glabātos priekšmetus bieži ir grūti nosaukt par vizuāli pievilcīgām piemiņlietām. Kādēļ cilvēki veda mājās un saglabāja apdegušos katliņus un nodeldētās sadzīves lietas? Visbiežāk ar tām taču nesaistījās nekas pozitīvs.
Šo jautājumu es arī sev esmu uzdevusi daudzas reizes. Represētā Inga Kārkliņa stāstīja, ka pēc viņas atgriešanās no izsūtījuma mamma sistemātiski, kolīdz ieraudzījusi kaut ko, kas atgādināja meitas ieslodzījumu, meta to ārā, iznīcināja. Tikmēr pati Inga šīs lietas slēpusi un glābusi. Man liekas, šiem cilvēkiem tas bija kā apliecinājums: es TUR biju, man bija grūti, taču es izturēju, izdzīvoju un atgriezos.
Ingas mammai katra šī lietiņa atgādināja par meitas pārciesto, tomēr tai, kas represijas bija izcietusi, tas bija kā stipruma apliecinājums. Muzejam vienu brīdi bija diezgan daudz kontaktu ar bijušajiem vācu karavīriem, kas Otrā pasaules kara laikā bija Latvijas teritorijā karojuši, nonākuši gūstā un jau zaudējuši cerības atgriezties dzimtenē.
Es arī domāju: nu kāpēc viņam, Salaspils gūstekņu nometnē sēžot, vajadzēja zīmēt tos bērzus, pēc atbrīvošanas vest šos zīmējumus uz Vāciju, glabāt desmitiem gadu un pēc tam vēl vest atpakaļ uz Latviju mums parādīt! Bet tas ir tas – es izdzīvoju tur, kur daudzi palika!
Lelde Neimane: Jāatceras, ka muzejā nonāk tikai tie priekšmeti un liecības, ko devuši līdz mūsdienām izdzīvojušie. Protams, bija cilvēki, kas nomira agrāk un visu izmeta ārā. Raksturi ir dažādi. Un ir labi, ka ir šīs spēka liecības, kas kopumā parāda, kā ir bijis.
T. Kokneviča: Saglabāt ir viena lieta, bet kāpēc, piemēram, Haralds Aronietis, gandrīz 60 gadu pēc 14. jūnija notikumiem tādā naivisma tehnikā gleznoja savu tēvu? Ģimenes izšķīra, un viņi vairs nekad nesatikās. Mirklis ir briesmīgs. Grāmatā ir gan šis stāsts, gan Aronieša gleznas reprodukcija. Viņa tēvs faktiski gāja nāvē, bet, lai cik traģisks, arī tas bija spēka mirklis.
Tāpat Oļega Vijuma atmiņās aprakstīta pēdējā nakts, ko ģimene vēl pavada visi kopā izsūtīto vagonā Rīgā. Kad sievietes aizmigušas, notiek desmitgadīgā Oļega pēdējā saruna ar tēvu, kuras galvenā doma ir: tagad tev jābūt ģimenes galvam.
Un vēlāk, kad Oļegs rīkojas tā, kā apkārtējā sabiedrība varbūt neuzskatīja par pareizu, viņš bija pārliecināts, ka dara pareizi, jo darīja tā, kā vagonā novēlējis tēvs – aizstāvēt ģimeni, pastāvēt par sevi. Faktiski viņš 10 gados kļuva par vīrieti. Un atkal tas ir spēka moments, un tur ir tā atbilde.
Cik lielā mērā grāmatā iekļautie stāsti ir literāri apstrādāti, rediģēti? Un ko darīt ar vēlāk aizgūtiem stereotipiem, pat leģendām, kas var šādos atmiņu stāstos parādīties?
Vijuma un Aronieša stāstiem literārā apstrāde gandrīz nemaz nebija nepieciešama. Ļoti centāmies saglabāt maksimālo tuvumu sākotnējam tekstam, to, ko sauc par “autora balsi”. Vijuma kungs pirms gadiem 20 atmiņas rakstīja pats, un publicēta varbūt ceturtā daļa, jo tās ir uz kādām tūkstoš lapām.
Ņēmām atsevišķus fragmentus un likām kopā, lai nepazustu saistība. Un tā nav nejauša kārtība, kādā atmiņu stāsti grāmatā salikti. Tā ir kā iešana dziļumā, lai lasītājs labāk izprastu apstākļus, kādos tie cilvēki nonāca.
L. Neimane: Intervējot cilvēku, lai viņš varētu atvērties, man jāpieņem viņa valoda un specifika. Ir reizes, kad liecībās lieto lamuvārdus, ko lietoja gulagā. Ir bijuši tādi, kas krasi noliedz nacionālo partizānu karu, kas saka, ka tie bijuši “bandīti”. Mums muzejā jāspēj pieņemt, ka cilvēks tā atceras. Mūsu ziņā vienīgi paliek izvēle, vai mēs to tālāk citējam vai ne.
Bet šabloni, mītiskā domāšana – tas šajos stāstos ienāk aiz neziņas. 1949. gada 25. martā cilvēki jau aptvēra, kas sekos, bet 1941. gadā neviens neko nezināja. Un tad tur ienāk sapņi, nojautas, zīlēšana, šķīvīša dancināšana.
T. Kokneviča: To tagad reizēm neiedomājas, bet neaizmirsīsim, ka līdz 1945. gadam kara dēļ nekāda izsūtīto saziņa ar Latviju nebija iespējama. Aktīva savu ģimenes locekļu meklēšana notika tur, ieslodzījuma un izsūtījuma vietās. Tas arī grāmatā parādās. Cilvēki vēstulēs viens otram uzskaitīja: esmu ar to un to, no tāda un tāda pagasta. Viens no represēto mocīšanas veidiem bija turēšana neziņā par tuvinieku likteni.
Ja kāds varēja sniegt par to ziņas, tam bija milzīga nozīme. Gunārs Villa un viņa māte Lilija par tēva un vīra Kārļa Villas nāvi uzzināja no daktera Jāņa Šneidera 1945. gada aprīlī rakstītās vēstules. Arī ķirurgs Šneiders bija deportēts 1941. gada 14. jūnijā, bet soda nometnē turpināja darboties savā profesijā un no 1941. gada augusta līdz 1942. gada jūlijam sastādīja mirušo latviešu sarakstu, pierakstītu uz cigarešu uztinamā papīra.
Laikam attālinoties, attieksme pret 14. jūnija notikumiem mainās. Liecinieku kļūst mazāk. Rētas dzīst. Sabiedrības uztvere vairs nav tāda kā, teiksim, 1990. gadā.
T. Kokneviča: Mana attieksme nemainās. Tik daudz gadu muzejā strādājot, pazinu ļoti daudzus lieciniekus, kuru vairs nav šaisaulē. Aiz katra muzeja priekšmeta es joprojām redzu to cilvēku. Es ļoti labi atceros, kā Oļegs Vijums sēdēja kabinetā, turot uz ceļiem divus milzīgus atmiņu sējumus, ko viņš pats bija pārrakstījis un noformējis.
E. Freidentāle: Mēs strādājam muzejā, un muzeja misija ir atcerēties, pieminēt, atgādināt. Šogad mēs atgādinām par 1941. gada 14. jūniju ar šo grāmatu.
L. Neimane: Mana attieksme ir līdzīga. Nevaram prasīt, lai divdesmitgadnieks uztvertu 14. jūniju tā kā mēs vai vēl vecāka paaudze. Tāpēc tam lielajam skaitlim – vairāk nekā 15 tūkstošiem izsūtīto – katram vajag dot savu seju. Varbūt cilvēks izlasīs tikai vienu vai divus atmiņu stāstus un sapratīs, kādos apstākļos viņi toreiz izdzīvoja. Arī šobrīd pasaulē ir pārmaiņu laiks.
Daudziem nav viegli pieņemt, ka mainās sabiedrība, vērtības. Bet mēs no vēstures varam pasmelties, ka cilvēks ir gandrīz kā kaķis, kurš vienmēr krīt ar kājām uz zemes. Cilvēki, kas nespēja pielāgoties, gāja bojā. Bet, ja viņš bija gana elastīgs domāšanā, spējīgs pielāgoties apstākļiem, viņš izdzīvoja un vēlāk pastāstīja mums savu stāstu. Cilvēki izsūtījumā vispirms paskatījās apkārt: kur kāda sūna, kāda balanda aug, ko ar to var izdarīt.
