Izturēt Depardjē vēderpriekus. Anda Rožukalne vērtē programmu “Labu apetīti no Žerāra Depardjē” 1
Putina slavētāja un Krievijas pilsonību ieguvušā franču aktiera Žerāra Depardjē raidījumu sērijas parādīšanās LTV7 programmā ir pārsteigums. Aktiera nesenās slavas dēļ – ne pārāk labs. Dokumentālo stāstu sērijā “Labu apetīti no Žerāra Depardjē” tomēr ir vēl citi pārsteigumi. Lielākoties labi.
Pa visu ekrānu
“Es esmu pasaules pilsonis un dzīvs cilvēks,” raidījuma ievadā saka Depardjē. Tā esot frāze, ar kuru viņš attaisnojot nicīgos izteikumus par savu dzimteni Franciju. Dokumentālo filmu sērijā nievīgums pret Franciju ne ar vārdu nav minēts, jo Depardjē kopā ar draugu šefpavāru Lorānu Odio apceļo dažādas valstis un iepazīst to kultūru un ēdienu. Viņi nevar izvairīties arī no Francijas, tās slavenās vietas un ēdieni tāpat noderējuši seriāla veidotājiem.
“Man patīk ēst, smieties un sajūsmināties,” turpina aktieris. Ja viņš parādās kadrā, tad tas nozīmē lielu izēšanos, sēkšanu, čāpstināšanu, familiaritāti un vulgaritāti attiecībās ar citiem cilvēkiem.
Raidījuma nosaukuma franču versija “Pilnām mutēm” tāpēc ir daudz precīzāka nekā pieklājīgi neitrālais “Labu apetīti”. Depardjē patīk ēst, un viņš ir gatavs pierīties, baudīt, būt uzmanības centrā, iejaukties citu sarunās, apkampt sastaptos cilvēkus un uzvesties kā zilonis trauku veikalā. Burtiskā nozīmē viņš ir redzams un dzirdams pa visu kadru, jo ir pārmērīgi resns, skaļš un vēlas sev pievērst uzmanību.
Depardjē pie pasaules līmeņa pavāriem, restorānu īpašniekiem un pasaulslavenu ēdienu noslēpumu glabātājiem ierodas kā zvaigzne, kura jūtas pelnījusi nedalītu uzmanību. Viņš ēd omārus, sierus, saldumus, izsmalcinātu gaļu, dzer dažādu veidu alkoholu, piedalās ēst gatavošanā, bieži parupji smejas un jokojas.
Šī dokumentālo filmu sērija pēc idejas varētu būt līdzīga Mārtiņa Sirmā veidotajiem “Kulta ēdieniem”. Atšķirība ir tā, ka Depardjē, lai gan it kā viņam esot sena interese par ēdienu, neko daudz par to nestāsta.
Stāstus piedāvā sastaptie cilvēki, unikālas personības.
To visu redzot, nav saprotams, ar kādu norietējušas slavenības kultu un aklumu bija sasirguši dokumentālā seriāla veidotāji, ka tajā iekļāva Žerāru Depardjē. Varbūt viņš ir tas, kam ekskluzīvu restorānu īpašnieki, smalkākie vīndari, siera vai desu meistari laipni atver durvis?
Taču svētdienu pēcpusdienās LTV7 skatāmais dokumentālais darbs ir tik labi izplānots, tik meistarīgi uzņemts, ka slavenā aktiera pienesums ir nebūtisks. Viņš filmās ir tāds kā kaitinošs, paštaisns, sasvīdis tēvocis, kurš vienmēr uzrodas ballītē un kuru pārējie piecieš, jo ir labi audzināti. Īstie varoņi ir uzņemšanas laikā sastaptie cilvēki.
Kultūras tūrista prieks
Raidījumā tā vadītāju Žerāra Depardjē un šefpavāra Lorāna apceļotās vietas ir brīnišķīgi parādītas – raidījums stāsta par Bretaņu, Toskānu, Portugāli un citām vietām. Detalizētie stāsti par katras vietas daudzu gadsimtu laikā attīstīto kultūru un cilvēkiem, kuri to pārstāv, ir lielākais raidījuma ieguvums.
Dokumentālo filmu saturu veido ēdiena zinātāju un dažādu valstu reģionu vietējās kultūras sargātāju pašcieņa, visa mūža darbs, mierīgas sarunas par ģimenes noslēpumiem, kuri palīdzējuši izveidot visā pasaulē slavenus sierus, izaudzēt vislabākās gaļas lopus vai pagatavot olu krēmu, kas kūst uz mēles.
Miers, pārliecība un patiess prieks būt savā vietā un savā dzīvē rada dokumentālo stāstu šarmu, kurā ik pa brīdim iebrien arī milzu lempis Depardjē.
Tā ir bauda acīm un skatītājiem, kas spēj izturēt Depardjē klātbūtni.
Iespēja uzzināt aizraujošus stāstus par kultūru, ēdienu, konkrētās vietas un ģimenes vēsturi. Raidījuma burvīgākajās epizodēs var sajūsmināties par tā veidotāju prasmi pietuvoties vietējo cilvēku dzīvesveidam. Ēdiens ir iemesls sarunai, tas ir daļa no kultūras, bet tā ir daudz bagātāka un sarežģītāka nekā kopīga ēdienreize ar slavenu ciemiņu.
Politisks pamuļķis
Paradoksāli, bet raidījuma vadītājs un it kā skatītāju pievilinātājs šajā projektā Žerārs Depardjē pārstāv visu to, kas ir pretējs tajā ieliktajām idejām, vizuālajiem stāstiem, kuri aizved skatītājus pie jaunām zināšanām, pārdomām un cilvēkiem.
Depardjē neapšaubāmi ir radījis daudzas spožas, izcilas kino lomas. Mana ironija šajā tekstā saistīta ar aktiera dzīves pēdējo gadu uzvedības dīvainībām. Negribēdams maksāt nodokļus Francijā, viņš saprotošu attieksmi sastapis Krievijā.
Prasme visu darīt ar lielu pompu, iespējams, novedusi pie tā, ka tīmeklis ir pārpilns ar ziņām par Depardjē pārvākšanos uz Krieviju, informāciju par dzīvokli Mordvijā un slavinošajiem izteikumiem par Putinu. Nezinu, vai Depardjē atzinība devusi labumu arī Krievijas prezidentam, bet viņš pats gan uzvedies kā parasts kolaborants, kuram īslaicīgs izdevīgums ir svarīgāks par spēju novērtēt autoritāru valsti un tās vadītāju.
Depardjē plātīgā uzvedība un daži nesmukumi, kas saistīti ar pārmērīgu alkohola lietošanu, diskreditē šo jauno projektu.
Par laimi, aktieris, lai arī piesaista sev uzmanību ar stāstiem par sava vēdera izeju kā lielu sasniegumu, nav pārāk sabojājis mūsdienīgus stāstus par ēšanas kultūras brīnumiem.
Ar Depardjē un šo raidījumu ir tikpat pretrunīgi kā ar Imanta Kalniņa Krievijas politikas sajūsminātajiem vērtējumiem. Tikpat neveikli, kā redzot Intaru Busuli Jūrmalā uz skatuves krieviski slavējam Jūliju Krūmiņu. Tikpat smeldzīgi, kad “Prāta vētra” pelna naudu līdzās Krievijas tankiem un runā par pienākumu pret faniem.
Personības nav vienkāršas, lieli talanti mūs var sarūgtināt, ja uzvedas kā muļķi, bet izcilas lietas, arī ēdiens un skaistas tradīcijas, gan ir mūžīgas. Tās aicinu apskatīt un novērtēt!
