Iztriepē stafilokoki un enterokoki. Kāpēc ārsts vairs neizraksta antibiotikas? 0
Portāla Veselam.lv lasītājs jautā: „Labdien. Iztriepē no uretras parādās koagulāzes negatīvie stafilokoki un Enterococcus faecalis. Analīzes veiktas pēc trim antibakteriālām terapijām. Stāvoklis bija pilnībā uzlabojies pēc pirmās antibakteriālās terapijas, bet tad atkal atjaunojās simptomi, un nākamās divas antibakteriālās terapijas nedeva rezultātu. Joprojām saglabājas bieža urinēšana gan dienā, gan naktī. Sāpju sajūta pie urinēšanas gan pazudusi.
Samazināta libido sajūta. Vecums 32 gadi. Vēlos jautāt – vai tas ir normāli un nav nepieciešama ārstēšana, ja analīzēs ir šīs baktērijas? Sākotnēji šīs baktērijas bija iemesls, kāpēc tika uzsākta otrā un trešā antibakteriālā terapija. Bet tagad ārsts saka, ka ārstēšana nav jāturpina. Tas man ir nesaprotami, jo stafilokoki taču bija iemesls, kāpēc tika veikta otrā un trešā terapija.”
Atbild sertificēta uroloģe Vita Melne:
„Enterococcus faecalis un koagulāzes negatīvie stafilokoki var izraisīt līdzīgus simptomus. Ja tos atklāj vienlaicīgi, ir ļoti sarežģīti atsevišķi noteikt, kurš izsaucējs izraisa sūdzības. Urīnceļu infekcijas simptomi, ko izsauc šie mikroorganismi, ir steidzama un bieža urinēšana, dizūriskas sūdzības, kas ietver sāpīgu urināciju vai dedzinošu sajūtu pēc urinācijas un diskomforta sajūtu vēdera lejasdaļā. Simptomi var parādīties pēc menstruācijām, seksuāli aktīvām, jaunām meitenēm, pacientiem ar novājinātu imūnsistēmu (pēc operācijām, audzēja terapijas, HIV/AIDS pacientiem utt.), bet bieži vien iemesls paliek neskaidrs un nereti simptomiem var būt arī sezonāls raksturs.
Kopumā ir vairāk kā 45 atpazītas koagulāzes negatīvo stafilokoku sugas (biežāk sastopamākās ir S. epidermidis un S. Saprophyticus) un vairāk kā 17 enterokoku sugas (biežāk sastopamākās ir Enterococcus faecalis un Enterococcus facium). Šie organismi, īpaši S. epidermidis, kas ir daļa no parastās organisma mikrofloras, var ietekmēt strutainu infekciju veidošanos cilvēka organismā. Tas īpaši attiecas uz tiem cilvēkiem, kuriem ir traucēta/novājināta imūnsistēma vai tiem, kuriem organismā ir kāds svešķermenis, piemēram, dažādu veidu asinsvadu piekļuves katetri, locītavu protezēšana anamnēzē, dialīzes katetri, sirds vārstuļi, šunti u. c.
Tas veido tādu kā „biofilmu”, pieķeras pie svešiem materiāliem un traucē normālo šūnu imunitāti, tādejādi aizsargājoties no antibakteriālo medikamentu iedarbības. Tādēļ arī rodas rezistence pret antibiotikām un attīstītās ilgstoša jeb hroniska (recidivējoša) infekcija.
Lai gan koagulāzes negatīvos stafilokokus pieskaita pie nosacīti patogēno mikroorganismu grupas, pēdējā laikā šie mikroorganismi cirkulē ne tikai slimnīcās, bet nereti sastopami arī sabiedrībā.
Kā tikt galā ar šo negatīvo stafilokoku?
Grūtības rodas ar klīniski nozīmīgu infekciju. Ja konstatēta šī stafilokoka un/vai enterokoka izraisīta infekcija, vienmēr jāņem vērā esošās sūdzības, noteikti nevajadzētu tās ignorēt un uzskatīt par nenozīmīgām, vienalga, kur izraisītājs ir atklāts – urīnā, asinīs vai brūces analīzē. Koagulāzes negatīvos stafilokokus ir sarežģīti ārstēt, jo tiem ir raksturīga rezistence pret daudziem antibakteriāliem medikamentiem (apmēram 80 līdz 90%).
Ja ir konstatēta rezistence, nav mērķtiecīgi dot antibakteriālo terapiju, vienu nomainot pret citu, bet gan jādomā par citām iespējām, kas dotu vēlamo efektu un ļautu pacientam atveseļoties. Viens no medikamentiem ir vankomicīns (tricikliska glikopeptīdu antibiotika), bet šajā gadījumā noteikti jākonsultējas ar infektologu. Medikamenta deva ir atkarīga no svara un nieru darbības. Lietojot to nepareizā devā, tas var palielināt nefrotoksicitātes risku.
Apspriežot šo konkrēto gadījumu, iespējams, ārsts, balstoties uz uzsējuma rezultātiem, izrakstīja dažādus antibakteriālos medikamentus, taču, infekcijai recidivējot, saprata, ka tiešām nav nozīmes turpināt šo terapiju.
Ir jāapspriež citas terapijas metodes, citi medikamenti, varbūt pat jāpadomā par konsultāciju pie kāda cita speciālista.
Manuprāt, būtu atkārtoti jānodod urīna uzsējums un jāpārbauda jutība uz antibakteriālajiem medikamentiem, un pēc tam jādodas uz konsultāciju pie infektologa. Acīmredzot vērojama rezistenta flora, uz kuru parastā antibakteriālā terapija nedarbojas. Nepieciešami spēcīgāki medikamenti, kurus apstiprina tikai infektologs (tos parasti saņem stacionārā).
Visbeidzot – ir arī urīnceļu infekciju pētījumi, kuros tiek izmantoti jauni antibakteriālie medikamenti un sasniegti labi rezultāti, īpaši šādu – recidivējošu urīnceļu infekciju – gadījumos.
Lai pasargātu sevi un līdzcilvēkus no infekcijas ar streptokokiem un enterokokiem, visparastākais veids ir vienkārša un pareiza roku higiēna, turklāt ne tikai mājas apstākļos, darba vietā un slimnīcā, bet arī pēc tualetes apmeklējuma. Tikpat svarīga ir telpu dezinfekcija (hospitālu infekciju gadījumos). Svarīgs faktors ir arī imūnisistēma, jo novājinātas imūnsistēmas gadījumā risks inficēties ir daudz lielāks.”
