Iztīrīt no prāta padomju psiholoģiju. Saruna ar rabīnu Barkahanu 0
Rabīns Menahems Barkahans mūs, “Latvijas Avīzes” žurnālistus Māri Antoneviču un Māru Libeku, sagaida pie Rīgas geto muzeja vārtiem. Viņš mūs ir ielūdzis ciemos. Rabīns ir arī muzeja direktors, vada Rīgas un Latvijas reliģisko draudzi “Šamir” un aktīvi darbojas biedrības “Šamir” valdes priekšsēdētāja amatā. Viņš it kā garāmejot piebilst, ka beidzot ir pašam savs darba kabinets.
Pateicoties privātpersonu ziedojumiem un arī Rīgas domei, kas piešķīrusi ēkas, neprasot par tām īres maksu, ir daudz izdarīts. Patlaban muzeja teritorijā, kur kādreiz atradies zirgu stallis, top vērienīgs ebreju izglītības un kultūras centrs. Rabīns rēķina, ka muzeja un centra izveide kopumā varētu izmaksāt pie septiņiem miljoniem dolāru. Ar līdzekļiem palīdzot ne tikai ebreji, bet turīgi cilvēki no Latvijas un citām valstīm. Bet Latvijas valsts ieguldījums? Tā esot nākotnes cerība.
Rabīns kā gids mums izrāda visu plašo ekspozīciju, kur redzamas pirmskara Latvijas sinagogas, tā laika rabīni un ebreji, kas aktīvi iesaistījās sabiedriskajā un politiskajā dzīvē. Latvijā tolaik bijušas 210 sinagogas, diemžēl pēc kara saglabājušās tikai 17 ēkas.
Ieejam telpā, kur par Eiropas Savienības līdzekļiem izveidoti vairāk nekā 20 Latvijas sinagogu modeļi – Liepājas, Jelgavas, Daugavpils, Smiltenes, Krāslavas, Bauskas, Jaunjelgavas, Piltenes un citu, arī Rīgas Lielā Horālā sinagoga. Te paredzēts izvietot visus sinagogu modeļus, pievienojot materiālus par ebreju dzīvi šajās pilsētās.
Līdzās iekārtota telpa, kur savu likteni gaidīja geto sadzītie cilvēki. Rabīns tā laika mēbeles iegādājies antikvariātos, nopircis arī čemodānus kā vienu no apliecinājumiem ebreju turībai.
Ar bruģakmeņiem no Rīgas geto ielām bruģētajā zemes gabalā izstādīti stendi ar vairāk nekā 70 000 holokaustā cietušo Latvijas ebreju vārdiem, kā arī fotoizstāde, kas veltīta antisemītisma propagandai, holokaustam Latvijā, pretošanās kustībai un pasaules taisnajiem.
Rabīns mūs ieved savā visai pieticīgajā darba telpā, kur novietotas vairākas fotogrāfijas – Menahems Barkahans kopā ar valdības vadītāju Valdi Dombrovski, ar bijušo integrācijas lietu ministru Oskaru Kastēnu, kad Latvijas biedrība “Šamir” uzsāka izglītojošu projektu par holokausta atspoguļošanu Latvijā… Turpat līdzās ierāmēta pateicības vēstule no Nacionālās apvienības “Visu Latvijai”/”TB”/LNNK par valsts valodas stiprināšanu.
Namatēvs pacienā mūs ar tēju un, manīdams, ka mūs varētu interesēt arī politiski jautājumi, jau laikus cenšas no tiem atvairīties, sakot: “Es nepiedalos politikā un nezinu, kāda kurai Latvijas partijai tā politika ir. Esmu dziļi apolitisks un pat vēlēšanās nepiedalos, jo bieži atrodos nevis Latvijā, bet Izraēlā. Tiesa, referendumam par otru valsts valodu gan sekoju līdzi un pamanīju, ka Latvijas sabiedrībā ir radies pamatīgs konflikts. Uzrakstīju pat vēstuli valdības vadītājam Dombrovskim, kurā secināju, ka Latvija atrodas vienā no svarīgākajiem savas attīstības posmiem, un tas ir jautājums par valsts valodas nacionālā statusa pieņemšanu, valsts identitātes noteikšanu. Šajā sakarā gribu jums atgādināt, kad ebreji izgāja no Ēģiptes un Mozus viņus vadāja pa Sinajas pussalu 40 gadus, ebreji kā tauta neizzuda, jo saglabāja trīs lietas – savus vārdus, nacionālo apģērbu un arī savu valodu. Mēs redzam, ka Dievs grib, lai šeit būtu latviešu tauta un zeme, tāpēc Latvijai jāsaglabā tas pats.”
– Kā jūs, būdams apolitiska persona, raugāties uz to, ka ebreju īpašumu jautājums ir pacelts politiskos augstumos? Tas pats notika arī 2006. gadā, kad Kalvīša valdība iesniedza Saeimai likumprojektu par ebreju īpašumu 32 miljonu lielo kompensāciju.
– Mēs visi kļūdījāmies. Latvijā pēc padomju okupācijas 1940. gadā viss īpašums – latviešu, poļu, studentu, vācu, ebreju un cits – tika nacionalizēts. 1944. gada 14. oktobrī Rīgā bija palikuši 185 ebreji no 93 tūkstošiem Latvijas ebreju. Tos īpašumus jau nebija kam atdot. Daļa no tiem ebrejiem, kas tika izsūtīti, atgriezās Latvijā. Ne viens vien aizbrauca septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, jo nevēlējās dzīvot padomju Latvijā. Turpretī ieradās reliģiozie ebreji, jo viņi uzskatīja, ka Latvijā reliģiozam cilvēkam ir vieglāk dzīvot.
Par īpašumiem man bija diskusija pirms sešiem gadiem ar ebreju draudžu un kopienu padomes pārstāvjiem. Toreiz vaicāju: cik maksā viena asins lāse? Neviens to nevar pateikt. Mēs nevaram runāt par naudu.
– Ebreji bieži lieto vārdus “ebreju kopiena”, bet ko ar tiem saprot? Vai tur ir apvienojušās visas ebreju organizācijas?
– Nē, nav. Ir diezgan daudz ebreju organizāciju, kas kopienas darbā nepiedalās. Piemēram, Rīgas un Latvijas reliģiskā draudze un biedrība “Šamir” ir pret to, ka reliģisko draudžu un kopienu padome ir noslēgusi līgumus ar starptautisko ebreju organizāciju. Kopienas vadība ir teikusi, ka nākotnē vajadzētu palīdzēt tām ebreju organizācijām, kas patlaban dzīvo ārzemēs. Esmu pret, jo uzskatu, ka jāsadarbojas tikai ar tiem, kas dzīvo Latvijā.
Daudzi baida sabiedrību, sak, ebreji paņems tos īpašumus, izmetīs no skolām un slimnīcām. Kas notiks, ja jūs pārdosiet sev piederošo daudzdzīvokļu māju?
– Tas atkarīgs no tā, kas nopērk.
– Cilvēkiem ir tiesības tur dzīvot. Īrniekiem jābūt speciālam līgumam, ka viņi var palikt, un nekas nemainīsies. Ebrejiem ir 61 kapsēta, kas atrodas pašvaldību īpašumā.
Kas mainītos, ja kapsētas atdotu? Nekas. Tukumā viss palika pa vecam, kad ebreji atguva sinagogu. Tur ir un būs bērnu invalīdu sporta zāle. Ar Kuldīgas pašvaldību vienojāmies, ka pilsētas sinagogā būs pastāvīga ebreju vēstures ekspozīcija.
– Vai jūs zināt, uz kādiem ebreju īpašumiem pretendē Arkādija Suharenko vadītā ebreju organizācija?
– Nezinu, man nav tā saraksta. Es ļoti gribu, lai šeit runātais izskanētu kā mana privātā doma. Ebreju kopienā ir dažādas organizācijas. Ebreju draudžu un kopienu apvienība ir viena no grupām, bet ne pati galvenā. Latvijā ir daudz kopienu un organizāciju, kas jau daudzus gadus aktīvi piedalās ebreju dzīvē. Piemēram, “Makkabi”, “Beit Midraš”, “Šamir” un citas.
– Jūs tomēr šaubāties, ka 2003. gadā izveidotā ebreju draudžu un kopienu padome ir īpašumu pārmantotāja?
– Tā nav pārmantotāja. Organizācijas apvienībā piedalās kā dalībnieces, kā locekles. Ja politiķi vēlas runāt tikai ar vienu daļu no organizācijām, tā ir politiķu problēma. Tad viņi diemžēl nesaprot, kas notiek ebreju kopienā.
– Vai jūs uzskatāt, ka ebreju organizācijām ir jāatdod visi īpašumi?
– Jāatdod viss, kam ir dokumenti, kas apliecina, ka īpašums piederējis ebreju sabiedriskajām un reliģiskajām organizācijām.
– Ja atdošana risināsies, kas notiks tālāk? Vai katru gadījumu skatīs individuāli?
– Īpašums nav vajadzīgs tiem ebrejiem, kas ir manā vecumā, bet gan jauniešiem, kuriem šodien ir 20 gadi un kuriem vairs nebūs padomju mentalitātes. Viņi vairs nedomās kā padomju cilvēki. Iespējams, tiks izveidots speciāls fonds, kas apsaimniekos šos īpašumus.
– Latvijā uzskata, ka ebreji ir tirgotāji un viņi tos īpašumus izandelēs tālāk.
– Latvijā uzskata tā, kā ir rakstīts laikrakstos. Personīgi es esmu pret īpašumu tālāku pārdošanu.
– Sabiedrība nesaprot, kāpēc ebreji nekārtoja restitūcija jautājumu, kad sākās denacionalizācijas laiks?
– Es jau jums sacīju, ka 1944. gada 14. oktobrī Rīgā bija palikuši 185 ebreji. Septiņdesmit tūkstoši bija nogalināti.
– Vai jūs personīgi esat atguvis savus īpašumus?
– Man nav īpašumu, mēs nebijām turīgi cilvēki. Man kā Latvijas pilsonim ir svarīgi, lai jūs, latvieši, mainītu koncepciju – nedomātu, kā slikti izdarīt citam, bet kā labi izdarīt visām tautām, kas dzīvo Latvijā. Jādod garantijas, ka no tā, ka ebreju organizācijām atdos īpašumus, neviens necietīs.
– Vai esat dzirdējis, ka ir arī ārpolitisks spiediens uz restitūcijas jautājumu?
– Žurnālisti domā, ka Amerikas ebrejiem interesē Latvija, bet es par to stipri šaubos.
– Jums ir dubultpilsonība – Latvijas un Izraēlas. Vai dubultpilsonība nāk par labu Latvijai?
– Manu ģimeni evakuēja no Latvijas kara laikā. Esmu dzimis Samarkandā, Uzbekistānā. Kaut gan dzīvoju Rīgā, tomēr bieži braucu uz Izraēlu. Manuprāt, visiem, kuri līdz padomju okupācijai bija Latvijas pilsoņi, kā arī viņu pēctečiem būtu jādod dubultpilsonība. Lai būtu mazbērni Latvijas pilsoņi ebrejiem, kuri izglābās no holokausta, mazbērni SS oficierim, kurš aizbēga uz Vāciju un pēc tam – uz Ameriku… Diemžēl mani bērni nevar saņemt Latvijas pilsonību.
Jūs baidāties, ka Krievijas pilsoņi saņems dubultpilsonību. Kurš no viņiem? Vai tas, kurš bija deportēts un nevarēja atgriezties? Dēls vai mazdēls tur apprecējies ar krievieti, vai tādēļ viņa bērni nav latvieši? Ja manam tēvam bija Latvijas pilsonība, tad kāpēc to nevar saņemt mani dēli?
Mans dēls ir rabīns Diseldorfā, otrs dēls, arī rabīns, tagad nodarbojas ar uzņēmējdarbību Izraēlā. Man ir Latvijas pilsonība, bet viņam nav. Kāpēc?
– Valsts valoda gan būtu jāzina…
– Izraēlā biju slimnīcā ar mazdēlu un satiku grupu ar ebreju studentiem, kas runāja angliski. Viņi bija no Amerikas un vienu gadu atbraukuši uz Izraēlu mācīties universitātē. Izraēlas valsts viņiem deva iespēju vienu gadu mācīties ivritā. Kāpēc līdzīgi nevarētu būt Latvijā – lai 1940. gada bēgļu pēcnācēji brauc uz Latviju mācīties un lai valsts par to samaksā! Ja atgrieztos latviešu pēcteči, tas būtu ieguvums Latvijai. Ieguvums Latvijai būtu arī tas, ja jūs nodibinātu, piemēram, tādu kā valsts nacionālo dienestu, kas vienotu jauniešus – gan pilsoņus, gan nepilsoņus.
Jaunie cilvēki kādu laiku varētu dienēt nevis armijā, bet slimnīcās, skolās, glābšanas dienestā, sociālās aprūpes centros un citur. Ja nevēlas iet armijā, arī šādā veidā var pastrādāt valsts labā. Par to jaunie cilvēki varētu saņemt no valsts, teiksim, darba stāža papildinājumu.
– Paldies, ka iestājaties par latviešu valodu. Bet kā ir ar vietējiem ebrejiem – vai ebreji, kas Latvijā ieradušies no bijušās PSRS, zina ebreju valodu – ivritu –, vai viņi jau ir krievvalodīgie?
– Mani tas neinteresē.
– Kāpēc? Vai tad jūs neinteresē saglabāt ebreju tradīcijas?
– Es vēlreiz atkārtoju par padomju mentalitāti. Izraēlā iebrauca pusotrs miljons cilvēku no bijušās Padomju Savienības. Viņi zina ivritu? Nezina. Bet tie, kuriem šodien ir 10 vai 20 gadu, viņi to zinās, jo pretējā gadījumā nevarēs saņemt labu darbu, iet armijā… Mans kā rabīna uzdevums ir mācīt viņiem Toru, lai saglabātu ebreju tradīcijas. To es varu darīt angļu, vācu, krievu valodā, ne tikai ivritā, runāšu tādā valodā, kādā mani saprot.
– Jūs esat pilsonis? – rabīns vaicā fotogrāfam. – Nē. – Jūs gribat saņemt Latvijas pilsonību? – Gribu. – Tad kāpēc jūs nekārtojat eksāmenu? – Baidos, jo nespēju gramatiski pareizi uzrakstīt Latvijas himnu. Man grūti ar garumzīmēm. – Cik ilgi jūs dzīvojat Latvijā? – Visu mūžu. – Vai sievasmāte jums ir? – Jau mirusi. – Kad bija, jūs arī baidījāties no viņas? (Smiekli) Diemžēl es arī nezinu precīzi vārdus Latvijas himnai, bet es vienmēr dziedu līdzi vai stāvu, roku uz sirds uzlicis, jo tā ir svētākā lieta, kas ir. |
– Zināms, ka to vidū, kas izvērš aktivitātes pret latviešiem, ir arī ebreju tautības pārstāvji. Mēs nezinām, vai viņus var saukt par ebrejiem, jo viņi sevi pozicionē kā krievvalodīgie.
– Šādās aktivitātēs nav piedalījies neviens cilvēks no ebreju kopienas.
– Kāpēc rabīns nekad nepasaka skaļi savas domas pret ebreju iesaistīšanos šādās aktivitātēs? Piemēram, kad Lindermans aicināja piedalīties referendumā par valsts valodas statusu krievu valodai.
– Es nezinu, vai viņš ir ebrejs, krievs vai vācietis, mani tas neinteresē. Mani interesē reliģiozie ebreji, kuriem ir svarīgas ebreju tradīcijas.
– Bet vai tomēr nebūtu jānosoda tie, kas šobrīd traucē?
– To nevajag darīt. Katram vajag palikt tam, kas viņš ir. Ja esam ebreji, mums tādiem jāpaliek. Ja jūs esat latvieši, tad palieciet tādi, kādi esat, un paņemiet tikai labo, nevis slikto. Kāpēc daudzi cilvēki var dzīvot kopā, saprotot viens otru? Izraēlā ir speciāla programma “Uļpan”, kas dod iespēju katram, kurš atbrauc uz Izraēlu, mācīties ivritu. Kāpēc kaut ko līdzīgu nevar izvērst arī Latvijā?
– Jūs esat daudzu ebreju vēstures grāmatu redaktors. Par holokaustu grāmatu netrūkst, bet tomēr šī vēstures lappuse Latvijā vēl ir diezgan miglaina, līdz galam šī traģēdija nav izrunāta…
– Tas nav grāmatu, bet gan sabiedriskās apziņas jautājums. Biedrības “Šamir” pārstāvji brauc uz skolām reģionos un skaidro ebreju lomu Latvijas reģionu vēstures un kultūras mantojumā. Pēc tam skolēni atbrauc uz geto muzeju, viņi kļūst labāki cilvēki, jo saprot vairāk. Mūsu programmā piedalījušies ap 300 latviešu skolotāju, sūtījām viņus izglītoties arī uz Izraēlu.
Atcerēsimies visu, kā bija, pieminēsim, bet mums vajag iet tālāk, savienojot visu labo, kas bija pirmskara Latvijā, ar visu pozitīvo pašreizējā neatkarīgajā Latvijā.
Uzziņa * Menahems Barkahans ir bijušā Rīgas un Latvijas virsrabīna Nātana Barkāna dēls; * no 1970. līdz 1974. gadam – bakalaura grāds mikrobioloģijā Bar–Ilan universitātē Izraēlā; * no 1979. līdz 1984. gadam – rabīns Berlīnes ebreju kopienā; * no 1984. līdz 1995. gadam – projektu vadītājs aģentūrā “Jewish Agency Sohnut” Izraēlā, īsteno projektus Etiopijas emigrantu pieņemšanas jomā; * no 1996. līdz 2003. gadam pilda izpilddirektora pienākumus tūrisma firmā Maskavā, organizē tūrisma biznesu starp Krieviju un Izraēlu; * kopš 2003. gada pilda rabīna un Rīgas un Latvijas reliģiskās draudzes un biedrības “Šamir” valdes priekššedētāja pienākumus; * pārvalda ivritu, jidišu, krievu, latviešu, vācu un angļu valodu; * precējies, ir trīs meitas, divi dēli un vairāk nekā 20 mazbērni. |
