Aivars Eipurs: Iztiku bez zelta tualetes poda apmeklējuma 0
Ja jēdzienam “laikmets” ir apzīmējums, kā, piemēram, “dzelzs laikmets”, tas var nozīmēt gadsimtus vai daudz ilgāku posmu. Vārdu savienojums “laikmetu griežos” var apzīmēt laika nogriezni globālu notikumu vai gadsimtu mijā – kā Andreja Upīša romānos.
Parasti tas aptver dažas paaudzes, ne vairāk. Ar dažām paaudzēm, visticamāk, aprobežosies arī apzīmējums “laikmetīgais”, ko bieži lietojam, piemēram, topošā Laikmetīgās mākslas muzeja sakarā. Tas durvis vērs 2021. gadā, nebūs uz Latvijas valsts rašanās simtgadi, bet, šķiet, šoreiz arī nebija solīts. Sakarā ar neseno valsts svētku sajūtu novembrī lielās nacionālās vērtības, prasības un cerības ir avanscēnā. Enciklopēdija, Laikmetīgās mākslas muzejs, koncertzāle Rīgā… Būs, kaut kad būs! Toties ir Nacionālā bibliotēka. Tiesa, man par lielu pārsteigumu Gaismas pils iegrimst tumsā jau… astoņos vakarā! Nekādas strādāšanas vismaz divas dienas līdz desmitiem, kas būtu izdevīgi lasītājiem. Dzirdēju, ka agrā slēgšana esot pieskaņota… apsardzes firmas iespējām. Nevar būt, ka tā.
Kamēr nav Laikmetīgās mākslas muzeja, laikmetīgo mākslu baudām citos muzejos un galerijās. Iespaidīgs un svaigs ir restaurētā Nacionālā mākslas muzeja piedāvājums. Jaunās un plašās apakšstāva piebūves telpas ir vairāk nekā pārliecinošas, lielā mērā ar to, ka tās ir atvēlētas viena mākslinieka izstādei. Šobrīd tur skatāma Jura Dimitera daiļrade. Arī ceturtais stāvs, kurš piedāvā vietu nelielam darbu skaitam, ir labs piedāvājums. Izstādes vēl gaida kupolstāvs. Arī lieliskais Rotko muzejs Daugavpilī nesmādē laikmetīgo mākslu. Bija taču kaut vai Jura Utāna izstāde! Lieliska vieta publikas piesaistei un izglītošanai ir izstādēm pielāgotās telpas Dubultu stacijā. Šobrīd tur paprāva Džemmas Skulmes darbu izstāde.
Novembra sākumā laimējās pabūt lielajos Ņujorkas muzejos – Metropolitēna muzejā, Modernās mākslas muzejā MoMA, kā arī Gugenheima muzejā. Arī milzīgajā pirmajā no tiem, taču it īpaši pēdējos divos lielākā daļa atvēlēta mūsdienu jeb laikmetīgajai mākslai. Deviņdesmit piecos procentos gadījumu pārsteidza arī muzeja darbinieku laipnība, kas neatpalika no laipnības Ņujorkā citur. Tāpat demokrātiskās cenas – ziedo, cik gribi, Metropolitēna muzejā un ej uz MoMU un Gugenheima muzeju attiecīgi piektdienas un sestdienas vakaros, kad ieeja ir par brīvu. Šajā laikā rinda pie abiem muzejiem ir vairāku kvartālu garumā, taču iestrādes darbojas nevainojami un rinda virzās neiedomājami ātri.
Visērtāk jutos Gugenheima muzejā, par kura iekšpusi, tikai miniatūrā, atgādina Pārventas bibliotēka Ventspilī. Jau iepriekš biju lasījis, ka tur ir arī kaut kas no Maurīcio Katelāna, kura darbi mani ieinteresēja, pateicoties Frančesko Bonami eseju grāmatai “Es arī tā mācētu”. Tikai nezināju, kas tieši ir Gugenheimā. Tāpēc mani pārsteidza milzīga rinda pie kādas tualetes durvīm. Gribējās teikt: “Ejiet uz citiem stāviem, tur tādas pašas tualetes, un cilvēku tikpat kā nav.” Taču tajā vienīgajā bija Katelāna darbs – zelta pods, par kuru kāds blogeris septembrī rakstīja: “Tronis, bet, citiem vārdiem, Tramps.” Pie durvīm stāvēja japāņu izcelsmes amerikāniete un īsi instruēja, kā būs iekšpusē, bet, stāvot rindā, bija tādas norādes, kā “pēc stundas jūs būsiet rindā pavirzījies tik un tik”. Iztiku bez zelta tualetes poda apmeklējuma.
Kaut kas gluži pretējs Katelānam – Gugenheima muzejā pa visiem stāviem bija arī ļoti plaša minimālistes Agneses Martinas (1912 – 2004) izstāde. Šie lielformāta minimālisma paraugi, daudzos gadījumos tikko manāmas ģeometriskas nianses uz gaiša fona – es tiem nebiju gatavs un vēl neesmu. Minimālismu mūzikā, arī literatūrā esmu pieņēmis sen. Taču šeit man it kā nepietika ar skaidrojumu, ka tas izsaka mieru, prieku, citas emocijas, nepietika ar atsauci uz dzenbudismu. Acīmredzot pārāk īss laiks pavadīts ar šo autori. Tas nav tikai – patīk vai nepatīk.
