“Beidzot partijas ar līdzīgiem uzskatiem tikušas pie varas un nav vairs tas ķīselis, kas bija” – Līcīša feļetons 3
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Nonākot ceļa krustojumā, izdarot sarežģītāku izvēli, arvien ir politiski pareizi prasīt pēc padoma par tālāko virzību tautai. Kad zvanīju Krustpils novada lielsaimniekam F. kungam, viņš uzreiz teica: “Tu tur Rīgā pasaki, ka vēlētāji nodrošinājuši nebijušu iespēju – koncentrētā veidā izveidot valdošo koalīciju un doties pilnā gaitā uz priekšu! Beidzot ir puslīdz normāls variants, kad partijas ar daudzmaz līdzīgiem uzskatiem tikušas pie varas un nav vairs tas ķīselis, kas bija.”
Jāpiezīmē, ka pazīstamais lauksaimnieks ir ilggadējs “Vienotības” atbalstītājs un pēc vēlēšanām jau ar redzamu ietekmi šajā politiskajā spēkā. Man kā korektam, neitrālam notikumu vērotājam jāpiekrīt sarunu biedram F. kungam – koalīcija ar 54 balsīm ir gana spēcīga un viengabalaina, lai risinātu svarīgus, sasāpējušus jautājumus, gādātu par Latvijas augsmi un iedzīvotāju labklājību.
Taču noticis tā, ka 14. Saeimas pārliecinošie vēlēšanu uzvarētāji no “Jaunās Vienotības” minstinās, kāpjas atpakaļ un, lūpu uzmetuši, gandrīz vai dzīrušies nosviest varu svešiem pie kājām. Vienotībniekiem vajagot papildspēku radikāli kreisās partijas “Progresīvie” personā, šajā kombinācijā iegūstot klāt desmit deputātu balsis. To pamato ar matemātiskiem argumentiem, sak, “Progresīvo” klātbūtne vajadzīga, lai nešūpotu koalīciju, lai būtu drošs vairākums parlamentā un komisijās, jo deputāti slimojot, dodoties komandējumos, un it kā tad x stundā Latvijā varu pārņemtu “sliktie zēni”. Vēl “Progresīvo” partnerība esot nepieciešama, lai būtu stabils pozīcijas pārsvars nozīmīgajā Nacionālās drošības komisijā, kas acīmredzot bija mazsvarīgi iepriekšējā Saeimā, kad komisiju vadīja opozīcijas pārstāvis Māris Kučinskis.
Īstenībā vāji slēptā “Jaunās Vienotības” motivācija ņemt koalīcijā 40+ gadīgos “jauniešus” balstīta uz pieredzējušās un varenās partijas bailēm palikt trīs politisko spēku savienībā skaitliskā mazākumā un bez spēku pārsvara kā valdībā, tā frakciju sadarbības padomē. Pieklājīgi izsakoties, “Progresīvie” vajadzīgi līdzsvarošanai, jo abi pārējie potenciālie kolēģi koordinātu sistēmā ir pa labi no centra – nacionālāki un konservatīvāki uzskatos par Krišjāni Kariņu un “Vienotību”.
Nacionālā apvienība iebilst pret koalīcijas sastāva papildināšanu, jo ar “Progresīvajiem” ir pārāk atšķirīgas ideoloģiskās vērtības – dzimuma, migrācijas un citos jautājumos.
“Apvienotais saraksts” saka – trim partijām kopā darbi veiksies raitāk, dinamiskāk, efektīvāk un bez liekas vilcināšanās.
Taisnība ir kā vieniem, tā otriem, kad tie uzsver, ka nepieciešams pārbaudes laiks, lai pārliecinātos, ka “Progresīvie” ir paredzams un uzticams partneris. Jāzina, vai aiz piemīlīgām, jaukām sejiņām neslēpjas Kārļa Marksa bārdainais mūlis. Jāapzinās, vai cilvēki, kam dārga mantība, privātīpašums un tēvzeme, var uzticēties tik kreisi noskaņotiem jaunekļiem. Jānoskaidro, kāpēc vēl pirms gada Rīgas pilsētas vadītāji no “Par/Pro” frakcijas nobalsoja pret NA domnieka Jurģa Klotiņa pieticīgo priekšlikumu pielikt Okupācijas piemineklim izziņas plāksni, lai cilvēki saprastu, kas te bija par atbrīvošanu, bet, kad betona monstrs nogāzts, tad izskatās, ka taisni “Progresīvie” paveikuši lielo darbu. Lai paiet laiks, kamēr rodas cieša pārliecība, ka progresa ceļa gājēji neved uz Saeimas īres telpām vieglprātīgas sievietes, nepīpē zāli un neiestiprinās darbalaikā ar grādīgiem dzērieniem – respektīvi, ir disciplinēta komanda. Turklāt vēlētāju vairākumam Latvijā grūti noticēt varavīkšņainiem rītdienas solījumiem un soļošanai uz debeszilu nākotni, ir stipri maz personu, kas vēlas piedzīvot dzimummaiņas operācijas jaukumus un mainīt seksuālo orientāciju. Diez vai valdībai vajadzīgs nonākt nepārtrauktās krustugunīs no homofobo pretinieku puses.
Protams, “Progresīvie” ir nordiskas ievirzes partija, kas fokusējas uz Skandināvijas tipa iekļaujošu sociāldemokrātiju un augstiem pārvaldes standartiem, pilnībā piederīga demokrātisko un eiropeisko spēku grupai. Taču vēl mirkli pacietības, pilnveidojot amatprasmes debijas reizē augstākajā vēlētajā orgānā. Lai pastrādā savā jaudīgajā ēnu kabinetā, par kuru nebūs jāsarkst nekronētajam Latvijas premjeram Briškena kungam, lai vēl sevi parāda municipālajā amatpersonu līmenī, rūpējoties par apgaismojumu un uzraugot piesārņojuma daudzumu galvaspilsētā. Gan jau “zelta jaunatne” paspēs būt par valsts varas velkošo asi un par valdības koalīcijas motoru. Savukārt “Jaunajai Vienotībai” ieteicams nepārvērst iegribu par māniju un nespēlēt publikas acu priekšā visai despotiska koalīcijas vecākā brāļa lomu.
