Kuram tad negribas, lai karma nostrādā tūlīt. Saruna ar Moniku Zīli 0
Venerandai, kuru gandrīz visi dēvē par Randu, ir mazliet pāri četrdesmit, gluži labs darbs valsts iestādē un izirusi ģimenes dzīve. Nav bērnu, taču to viņa īpaši nepārdzīvo. Bet dzīves pagriezienā viņas ceļā trāpās deviņgadīgais Justs – “šķirtā dzīvesbiedra tagadējās laulātās draudzenes neskaidrā prombūtnē pazudušā civilvīra – vai, iespējams, vienkārši paziņas, jo attiecības tur miglainas, – un viņa traģiski bojā gājušās sievas dēls”.
Justam draud nokļūšana bērnunamā, un Veneranda, pati augusi pie krustmātes, zēnu nespēj pamest likteņa varā.
Tās nepaliek vienīgās aktuālās izmaiņas dzīves ceļā – pēkšņi no ilgstošas prombūtnes ārzemēs atgriežas Venerandas mūža lielākā mīlestība, un dārzkopības kooperatīvā, kur abi ar Justu vadījuši vasaru un agrīno rudeni, ceļu šķērso noslēpumains svešinieks, bet sētnieces reizēm pieskatītajā pilsētas dzīvoklī uz palodzes uzrodas marihuānas stādi…
Kurš no tēliem jums kalpoja kā iedvesmas avots? Vai varbūt kāds notikums?
M. Zīle: Man reizēm gadās, ka ieraugu cilvēkus, par kuriem neko nezinu, un iztēle pēkšņi sāk patvaļīgi veidot savus stāstus par viņiem. Pirms pāris gadiem arī rudenī, gan mazliet agrākā, varēja būt septembris, ceļā uz Carnikavu pie vilciena pārbrauktuves aiz manis stāvēja mašīna. Iekšā sēdēja sieviete un gaišmatains sprogains zēns. Tiešām neredzēju, kur viņi tālāk aizbrauca, bet iztēle aiz gara laika sāka risināt domu: kas abi viens otram varētu būt utt.
Un vēl – tas jau bija pirms vairākiem gadiem – attāliem radiem bija īpašums dārzkopības kooperatīvā. Vairs nav to cilvēku, īpašums gājis no rokas rokā, bet, turp pāris reižu ciemos aizbraucot, man bija sajūta, ka viņiem tur ir savs otrais “es”.
Viņi atpūšas no problēmām, glabā te kādu savu dzīves daļu –
tā pat var nebūt īpaši slēpjama, bet ir atšķirīga no pilsētas ikdienas.
Vasaras sākumā iznāks darba garākais variants – “Vakara romāna” formāts neļauj izvērst visas sižeta līnijas – tur šī ideja būs mazliet vairāk attīstīta. Kas attiecas uz sievieti un puisēnu mašīnā, kurus redzēju varbūt trīs minūtes, iztēle nerimās un pieprasīja, lai par viņiem pastāstu vairāk. Es ļāvos.
Jums romānā ir Smaida – Justa iepriekšējā aizbildne –, un bilstat, ka sieviete nebija īpaši saulaina. Vārdam vispār mēdz piedēvēt ļoti lielu nozīmi – pētīt tā izcelsmi, nozīmi un numeroloģiju. Kā jums šķiet, vārds ietekmē cilvēka dzīvi?
Nezinu, varbūt… Mans vārds, piemēram, aug no mūsu dzimtas. Tur, kad biju pusaudze, varēja atrast piecas Monikas, tagad esam palikušas divas, un tālāk jau laikam šis vārds pazudīs. Bet par vārdu neatbilstību spilgtāko gadījumu atceros no laika, kad 60. gados strādāju Saldus rajona laikraksta redakcijā. Rajona Lietuvas pierobežas kolhozā bija divas māsas pirmrindas slaucējas Daila un Glīta.
Viņu vecāki, 30. gadu lielsaimnieki, īsteni latvieši, savām meitām noteikti nebija tādu nākotni plānojuši.
Ko tajos laikos nozīmēja būt pirmrindas slaucējai, lai Dievs atpestī! – zirga darbu septiņas dienas nedēļā… Arī sievietēm, kurām tādi cēli vārdi.
Nedrīkst jau atklāt pārlieku daudz, bet jaunajā romānā jums ievijas arī sava veida detektīvintriga un psiholoģiskā spriedzes romāna pazīmes, un viens no varoņiem, izrādās, uz vairākiem gadiem nonācis vergu darbā slepenā būvmateriālu ražotnē Čečenijā. Tādas tiešām pastāv?
Jā, faktu neizdomāju. Es skatos dažus Krievijas televīzijas raidījumus – dzīvesstāsti, interesantas detaļas –, un viens no tiem ir “Gaidi mani” (“Ždi meņa”), kurā meklē pazudušos cilvēkus, sasien dzimtu pavedienus. Pērn bija satriecošs stāsts par vīrieti, kuru ģimene meklēja astoņus gadus un tad pavisam negaidīti uzgāja Stavropoles apgabalā, Čečenijas pierobežā.
Cik jau nu tās ražotnes nelegālas, droši vien nepastāv bez vietējās varas zināšanas.
Negribu teikt, ka tur nodarbina tikai nolaupītus cilvēkus, bet Ziemeļkaukāzā daudzi vīrieši izkauti karadarbībā, darbaspēks nepieciešams, un pie apstākļu sakritības pavisam nejauši cilvēks var nokļūt verdzībā.
Vai ticat karmai jeb, sakot pavisam latviski, principam “dots devējam atdodas”?
Pati esmu piedošanas noliedzēja – ja kāds man apzināti darījis pāri, neiešu par viņu Dievu lūgt. Varu nekā speciāli neriebt, tikai norobežoties un izvairīties, bet lai censtos draudzēties – negaidiet! Manuprāt, ienaidnieka mīlēšanas prasībā trūkst loģikas. Neatzīstu. Ja tas ir liels grēks, mani ellē vārīs nemazgātā katlā.
Bet… Kuram tad negribas, lai karma nostrādā tūlīt – līdzko kāds mums ko sliktu izdarījis, lai no debesīm nolaižas ugunīgas rīkstes un ļaundari noper.
Tā nenotiek. Taču, domāju, ir loģiska notikumu secība. Ja cilvēks ir zaglis vai slepkava, viņš var kādu laiku no soda izvairīties, bet reiz taču tas vadzis nolūst.
Jums pašai kādreiz radušās alkas pēc sava kaktiņa, sava stūrīša zemes dārza mājiņas izskatā?
Ir, ir radušās, bet lai kāds cits to būtu iekārtojis, jo zinu, kādu darbu prasa mīlīga kaktiņa un jauka stūrīša iekārtošana (smejas). Pirms gadiem 40, kad paziņas ņēma zemes gabalus dārzkopības kooperatīvos, līda līdumus un būvējās, man pašai tam nebija ne līdzekļu, ne laika. Taču es ar milzīgu cieņu skatos uz tiem cilvēkiem, kuri zemes gabaliņu iekopuši.
Tur bez smaga darba vajadzīga arī mīlestība pret vietu, savas uzmanības, enerģijas ielikšana.
To, ka Latvijā ir daudz cilvēku, kuriem ir ļoti labas attiecības ar zemi, var redzēt vasarā, braukājot apkārt, – cik skaisti sakopti pagalmi, sastādītas puķes. Gribas apstāties un pateikt tiem cilvēkiem paldies.
Jā, vienmēr, kad gada mijā un goda dienās ir valstsvīru uzrunas, es gaidu, vai tiešām neviens nepateiks paldies tām latviešu un ne tikai latviešu māmiņām, kuras ar spieķīti pie rokas klupšus krišus izravē savu puķu dobi, veidodamas un uzturēdamas pievilcīgu Latvijas tēlu, neko pretī neprasīdamas, viņām pietiek, ka ierauga puķi ziedam. Gribētos, lai varturi pamana arī to pievienoto vērtību, kuru nevar izteikt skaitļos; lai pasaka paldies cilvēkam par iestādītu puķi un nopļautu pagalmu.
