Izstumts no zinātnieku aprindām, vēlāk ieguvis Nobela prēmiju. Šodien “apaugļošanas metodes tēvam” jubileja 0
27.septembrī britu zinātniekam, mākslīgās apaugļošanas metodes tēvam seram Robertam Edvardam apritētu 91 gads. Viņš tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem 20.gadsimta zinātniekiem, jo radīja “apaugļošanas laboratorijā” (in vitro fertilization, IVF) metodi: kādā veidā vīrieša un sievietes dzimumšūnas ir gatavas saplūst vienā veselumā laboratorijas apstākļos. Tas bija kardināls pagrieziens pāru neauglības ārstēšanā, kas līdzi nesa jaunu bioloģijas zinātņu attīstību.
Tūlīt pēc sava atklājuma sers Roberts Edvards (Sir Robert Geoffrey Edwards) kopā ar kolēģi ginekologu Patriku Stepto (Patrick Christopher Steptoe) tika faktiski izstumti no mediķu un zinātnieku kopienas, jo daudzi cilvēki atklājumu negribēja pieņemt morālu apsvērumu dēļ. Taču īsi pirms nāves, būdams smagi slims, R. Edvards 2010.gadā saņēma Nobela prēmiju “par apaugļošanas laboratorijā (in vitro fertilization) attīstību”, un mūsdienās R. Edvards tiek uzskatīts par vienu no mūsdienu ģeniālākajiem zinātniekiem. P. Stepto nomira 1988. gadā, nesagaidījis atzinību.
Ar IVF (in vitro fertilization jeb apaugļošana laboratorijā) metodes palīdzību kopš 1978.gada pasaulē ir dzimuši jau vairāk kā 5 miljoni bērnu. Ir pierādīts, ka bērns, kura vecāku šūnas satikušās laboratorijā, pats spēj radīt bērnus dabiskā ceļā.
“Roberta Edvarda sasniegums ir tajā, ka viņš izdomāja principu un metodi, kādā veidā ārstēt neauglību, apejot tās iemeslu ārstēšanu: tas ir, kā, paņemot no vīrieša viņa dzimumšūnas, no sievietes – viņas dzimumšūnas, salikt tās kopā laboratorijas apstākļos speciālā vidē, un pēc tam – abu šūnu saplūšanas rezultātā – iegūto augli ievietot atpakaļ sievietes ķermenī embrija izaugšanai. Cilvēku dzīves evolūcijā R.Edvarda izgudrojums nozīmēja faktiski revolūciju, jo ļāva nomainīt agrāko ilgstošo dažādo pāra neauglības iemeslu ārstēšanas procesu pret efektīvāku paša neauglības fakta ārstēšanu, risinot bērna ieņemšanas procesu,” skaidro Aleksandrs Krivoharčenko, auglības klīnikas “Mama Rīga” embriologs.
Kā zināms, pāru neauglības problēma pastāvējusi vienmēr. Senos laikos pēcnācēju trūkuma dēļ nereti sākās kari, krita valdnieku dinastijas. Visbiežāk tajā, ka pārim nav bērnu tika vainota sieviete, kurai dzīve bez pēcnācējiem nozīmēja sabiedrības nosodījumu un izolētību, piemēram, viņa tika aizsūtīta prom no acīm u.tml.. Ja ģimenē nebija bērnu, tad vīrs varēja tiesai prasīt šķirt laulību, par vainīgu – bez medicīniska pamatojuma – pasludinot sievieti. Vīrieša neauglības iemeslu izpētei zinātne ir pievērsusies tikai pēdējos gadu desmitos, gūstot aizvien vairāk pierādījumu, kas apliecina vīrieša izšķirošo lomu bērna ieņemšanā un radīšanā. Medicīnā šobrīd ir apzināti vairāki desmiti iemeslu, kas var izraisīt pāra neauglību.
