Zinātnieki izstrādā konkrētām zivju sugām piemērotus tīklus 7
Sandra Dieziņa, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijā un pasaulē tiek veikti jaunu zvejas rīku un to materiālu izmēģinājumi un izstrādātas dažādas zvejas rīku modifikācijas, lai tos piemērotu pieejamajiem zvejas resursiem un samazinātu nevēlamu citu sugu piezveju, “Latvijas Avīze” uzzināja Zemkopības ministrijā.
Jāatgādina, ka Latvijā zveja Baltijas jūrā tiek iedalīta divās daļās – zveja piekrastes ūdeņos, kur ūdens dziļums nepārsniedz 20 m, un zveja aiz piekrastes – kur ūdens dziļums ir vairāk nekā 20 m.
Aiz piekrastes ūdeņiem zvejnieki galvenokārt izmanto traļus, retāk āķus vai tīklus, un zvejas rīki tiek izvēlēti atbilstoši zvejojamajai sugai.
Savukārt piekrastes zvejā izmantojamo zvejas rīku klāsts ir visai plašs – dažādu veidu tīkli, murdi, vadi, reņģu stāvvadi.
Šo zvejas rīku pieļaujamie tehniskie parametri ir noteikti Eiropas Savienības tiesību aktos un Ministru kabineta noteikumos.
Murdi jūrasgrunduļiem
Baltijas jūras piekrastes ūdeņos savairojoties invazīvajai sugai – apaļajiem jūrasgrunduļiem, Latvijas zinātnieki, sadarbojoties ar zvejniekiem, izstrādājuši jaunu zvejas rīku – apaļo jūrasgrunduļu murdu, kas ir piemērots tieši šīs sugas zvejai.
Šī zvejas rīka limitu sadalījumu pa pašvaldībām “Bior” izstrādājis, lietojot piesardzības pieejas principu, lai pēc iespējas selektīvāk zvejotu apaļo jūrasgrunduli un samazinātu citu zivju sugu iespējamo piezveju.
Latvijā apaļie jūrasgrunduļi pirmoreiz konstatēti 2004. un 2005. gadā Liepājā un Daugavgrīvā. Pēc tam atklātās jūras piekrastē, it īpaši uz dienvidiem no Liepājas, apaļā jūrasgrunduļa daudzums strauji palielinājies.
Populācijas pieaugums Rīgas līcī bija ievērojami lēnāks un koncentrējās atsevišķās vietās. Latvijā ir viena no augstākajām apaļā jūrasgrunduļa nozvejām Baltijas jūrā, liecina “Bior” Zivju resursu pētniecības departamenta dati.
Apaļais jūrasgrundulis pēdējos gados ir otra visvairāk nozvejotā zivju suga visā mūsu piekrastē, bet piekrastes atklātajā daļā pat visvairāk nozvejotā suga. Apaļā jūrasgrunduļa zvejas mērķis ir pēc iespējas samazināt šīs svežemju sugas ietekmi uz tradicionālajām Baltijas jūras zivju sugām.
Zvejas pārvaldības mērķis nav nodrošināt apaļā jūrasgrunduļa krājuma bioloģiski drošu stāvokli un augstākas nozvejas ilgtermiņā, bet veicināt specializētu apaļā jūrasgrunduļa zveju, pēc iespējas izvairoties no tradicionālo zivju piezvejas.
Apaļie jūrasgrunduļi visvairāk tiek nozvejoti Nīcas un Salacgrīvas pagastos.
Lai samazinātu piezveju
Ņemot vērā slikto mencu krājumu stāvokli Baltijas jūrā, šobrīd speciālisti strādā pie zvejas rīku selektivitātes palielināšanas, lai, zvejojot citas zivju sugas, samazinātu mencu piezveju. Lai arī zinātnieki rekomendējuši pilnīgu mencas zvejas aizliegumu, lai to īstenotu, faktiski būtu jāpārtrauc visu veidu zveja Baltijas jūrā.
Piemēram, ir bijuši gadi, kad Latvijas zvejnieku lomos Rīgas līcī bijuši seši kilogrami mencu, un tas nozīmē, ka, lai izvairītos no šīs piezvejas, būtu jāaptur Rīgas līča reņģu zveja.
Taču līča reņģe pašlaik atrodas labā stāvoklī un ne ekonomiski, ne bioloģiski nebūtu pareizi apturēt šo zveju. Tāpēc EK 2020. gadam noteica mencu piezvejas kvotu 2000 t, kas tika sadalīta pa valstīm.
Nacionālā līmenī katra valsts izstrādāja noteikumu par šīs piezvejas limita sadali starp zvejnieku firmām, lai nodrošinātu citu zivju krājumu nozveju. 2020. gadā kopējais Austrumbaltijas mencas piezvejas limits Latvijai bija 171 t, bet šogad – vien 51 t. Diskusijā par kvotu sadali vairākas dalībvalstis izteica viedokli, ka tik neliela mencu piezvejas kvota būtiski ietekmēs citu zivju kvotu apgūšanu un var radīt nelegālu nozveju vai nelegālo izmetumu pieaugumu.
Speciālisti saredz, ka, būtiski nemainoties Baltijas jūras ekosistēmai, tuvākajā laikā nav sagaidāms straujš mencu krājuma stāvokļa uzlabojums, tāpēc jādomā, kā samazināt mencu piezveju.
Baltijas jūrā aizvien palielinās pelēko roņu daudzums, kas mencas lieto uzturā un izplata parazītu, kas liedz mencām pilnvērtīgi uzkrāt enerģijas rezerves.
Galvenajās mencu nārsta vietās Gdaņskas un Gotlandes ieplakā hidroloģiskā situācija ir nelabvēlīga, un to var mainīt viens vai, vēlams, vairāki sāļūdens ieplūdumi no Ziemeļjūras. Pagājušā gadsimta otrajā pusē tādi tika novēroti katru otro trešo gadu, diemžēl mūsdienās tikai reizi desmit gados.
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu
Par publikācijas saturu atbild AS “LATVIJAS MEDIJI”.
