Izstāde, kas uzdod jautājumus 0
DACE VOITKEVIČA
Jaunākā poļu autores Agņeškas Raisas izstāde “Pēdējā saruna ar akadēmiķi Saharovu” Fotogrāfijas muzejā turpina salīdzinoši nesenās izstādēs skarto tēmu loku par pagātni, pārmaiņām un vērtībām.
Gadu mijā Georga Avetisjana “Dzimtene” stāstīja par Kaltenes ciemu, atmiņām un šodienu.
Pavasarī atklātās Marija Kapajevas izstāde “Sapnis ir brīnišķīgs, tomēr neskaidrs” balstījās kādreiz iespaidīgas Narvas rūpnīcas darbības un slēgšanas vēsturē, vērtību maiņā, personiskajā un kolektīvajā pieredzē.
Fotogrāfijas muzejs, kura telpās sadzīvo mūsdienu izstādes un vēstures liecības, liekas pateicīga vieta šādām tēmām. Visas izstādes vieno arhīvu fotogrāfiju izmantojums, autora interpretācija un vēstījums, kas iziet ārpus fotogrāfiju rāmjiem. Fotogrāfijas ir tikai viens no medijiem, ar kura palīdzību veidot stāstu.
Akadēmiķa vārds kā sirdsapziņas zīmols
Agņeškas Raisas izstāde atšķiras ar to, ka uzreiz nav manāms personiska biogrāfiska piesaiste. Taču tās tēma ir daļa no padomju valstu iedzīvotāju kolektīvās pieredzes. Autore ir apmeklējusi kādreiz slēgtās kodolizmēģinājumu vietas Ziemeļlkazahstānā un pētījusi pieejamos arhīvus.
Augsta līmeņa zinātniski sasniegumi kontrastē ar slepenību un nerēķināšanos ar atsevišķu cilvēku likteņiem. Ne velti izstādēs atklāšanā satieku pat divus cilvēkus, kuru dzīves gaitas izrādās saistītas ar šo vietu. Abi ir atnākuši nezinot, ka fotogrāfijas būs no kodolizmēģinājumu vietām Ziemeļkazahstānā.
Kāds seniors pastāsta, ka tolaik ārstiem nav bijis atļauts uzstādīt diagnozes, kas saistītas ar radiācijas ietekmi. Daudzi vietējie iedzīvotāji netika brīdināti, ka atrodas radioaktīvā teritorijā, un nevarēja sevi pasargāt.
Šāda informācija nav izlasāma izstādes tekstos, taču ir nojaušama vairāku medicīnas karšu fotogrāfiju izmantojumā.
Saharova vārds izstādes nosaukumā piesaista uzmanību. Iespējams, ka daļai skatītāju rodas noteikts priekšstats par to, kas tajā varētu būt redzams. Nevilšus tiek meklēts pats akadēmiķis Saharovs, lai par viņu uzzināto kaut ko vairāk.
Pieļauju, ka daudzi izstādes apmeklētāji personiski atceras akadēmiķa ārkārtējo popularitāti pagājušā gadsimta noslēgumā. Viņa vārds tiek dēvēts par laikmetu padomju savienības cilvēktiesību vēsturē. Ne velti viņš 1975.gadā saņēma Nobela miera prēmiju.
Vairāki Saharova citāti uz sienām paralēli fotogrāfijām iezīmē akadēmiķa uzskatu pārmaiņu. Tā ir nolasāma, pat ja zināšanas par viņa dzīvi ir virspusējas. Ieskicējas Saharova cilvēciskā drāma. No jauna, aizrautīga zinātnieka, kas risina sev interesējošus jautājumus, nedomājot, ko viņa izgudrojumi var nodarīt cilvēcei, viņš kļūst par cīnītāju, lai šie izgudrojumi netiktu izmantoto dzīvē.
Pēdējā saruna ar Saharovu izstādē ir arī materiāli klātesoša. Tās publikācijas fragmenta attēls angļu valodā atrodas starp pirmo un otro izstāžu zāli. Palielinātajā attēlā redzami zilas un sarkanas pildspalvas pasvītrojumi un vārdu tulkojumi, kas varētu norādīt, ka kāda nezināma persona ir uzmanīgi iepazinusies ar tekstu.
Pēc stila publikācija atgādina pašpavairotus materiālus jeb “samizdatu”, kas sasaucas ar Saharova citātu izstādē par informācijas nepieejamību. Tā kā teksts ir nepilnīgs un tam nav tulkojuma, tas tāpat kā arhīva fotogrāfijas vairāk raisa asociācijas nevis sniedz zināšanas.
Liecības par liecību trūkumu
Interesanti, ka izstādē tikpat daudz kā fotogrāfijas izsaka attēlu trūkums. Nojaušams, ka par poligonu nav plaši pieejami arhīvi. Vairākas fotogrāfijas kalpo kā liecības par liecībām.
Pēdējā laikā arī Latvijā populārais darbs ar arhīvu fotogrāfijām sniedz pirmatklājēja gandarījumu māksliniekiem. Skatītājiem atliek vērot autoru veikto attēlu atlasi.
Izstāde ir autores veidots, dokumentalitātē balstīts darbs, kurā grūti atrast autores fotogrāfijas, precīzāk – atšķirt tās no arhīvos aizgūtajām. Spilgtāk par to, ko skatītājs varētu ieraudzīt, runā izplēstu dokumentu pēdas un izdzisuši ieraksti, kas redzami līdzās arhīvu uzņēmumiem ar atomsprādzieniem raksturīgajām dūmu kontūrām.
Pārliecina izstādes līdzsvars starp attēlu un tekstu. Teksta ir tieši tik daudz, lai tas sniegtu attēlā nenolasāmo informāciju. Taču interpretācijas ir skatītāja ziņā.
Piemēram, muzeja trešā stāva zālē redzama fotogrāfijas ar priekšmetiem, kas saistīt ar kodolizmēģinājumiem. Bez papildus zināšanām nav īsti skaidrs, kas tie ir. Taču nekonkrētība rada iespaidu par sarežģītu, noslēpumainu zinātnes pasauli.
Neko tieši nesakot priekšā, autorei ir izdevies virzīt skatītāja uzmanību un ļaut nojaust nepateikto. Dažkārt, saskaroties ar pārāk apjomīgiem tekstiem, audio un video materiāliem, rodas jautājums, vai izstāde bija pareizākā forma autora vēstījumam. Šajā gadījumā šaubu nav.
Uzdrošinos tā apgalvot, jo pati pirms izstādes par konkrēto vietu nebiju interesējusies. Daudz ko uzzinu, meklējot internetā, un tas papildina izstādē redzēto.
Saharova vārds izstādei pievieno neredzamu, bet nozīmīgu papildus slāni. Izstāde kļūst par vētījumu nevis par konkrētu vietu, bet par personības attieksmi, varas, cilvēka un dabas līdzsvaru vispār.
Manuprāt, te slēpjas tēmas risinājuma veiksme: spēja aicināt just un domāt, neko konkrēti nenorādot. Uzdot jautājumus, uz kuriem pašiem meklēt atbildes.
Izstāde apskatāma līdz 11.augustam.
