Izsola nacionālos dārgumus. “Ordeņa izcelsme joprojām ir mīkla. Versijas ir dažādas.” 1
Sestdien izsoļu nama “Art Embassy” mākslas darbu un antikvāro priekšmetu rudens izsolē paredzēts izsolīt 1. šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, kura kādreizējais saņēmējs nav zināms, kā arī gleznas no trimdā mītošā Jāņa Grīnberga mākslas priekšmetu kolekcijas.
Šobrīd ikviens izsolei paredzētos darbus var apskatīt Rietumu bankas centrālajā ēkā. “Izsolei piedāvātās Johana Valtera, Voldemāra Matveja un Leo Svempa gleznas nāk no uzņēmēja Jāņa Grīnberga kolekcijas, kas bijis Teodora Zaļkalna (Grīnberga) brālis un ar autoriem personīgi pazīstams.
Valtera darbi iegādāti pēc gleznotāja izstādes, un izvēlēties tos palīdzējis Vilhelms Purvītis. Kad 1944. gadā Jānis Grīnbergs ar sievu Alīnu Grīnbergu un daļu iedzīves bija spiests doties bēgļu gaitās uz Vāciju, gleznas pameta Latviju, pēc daudziem trimdā pavadītiem gadiem tās ir atgriezušās Latvijā,” stāsta galerijas “Artembassy” vadītājs un izsoles rīkotājs Aigars Grīnbergs.
Lielu izsoles izstādes apmeklētāju interesi raisot arī Jāņa Pauļuka glezna “Jahta “Wolfgang”” (1977), ko mākslinieks veltījis čempionam Lielmežam. Tretjakova galerijā Maskavā atrodas Jāņa Pauļuka variācija par šo tēmu – glezna “Regate”.
Taču, visticamāk, šie darbi ieguls privāto kolekcionāru kolekcijās. Latvijas muzeji izsolēs piedalās reti. Iemesls vienkāršs – krājumu papildināšanai izsolēs muzejiem nav naudas. “Muzejs, protams, seko līdzi tam, kādi darbi parādās izsolēs, kā arī laikmetīgai ainai, taču nevaram piedalīties neplānotās izsolēs, jo tam nav paredzēts finansējums,” sacīja Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktores vietniece krājuma darbā Iveta Derkusova.
Arī Jaņa Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzeja direktore Agrita Ozoliņa atzina, ka arī viņu muzejā finansiālās iespējas ir ļoti nelielas. “Mēs varam tikai priecāties, paskatīties. Tas, ko mums atvēl iegādei, ir salīdzinoši neliela summa, par ko varētu, domājams, iegādāties kādu Rozentāla skici vai zīmējumu, bet ne oriģinālgleznu.”
Ne katram muzejam pašu ieņēmumu daļa ir tik liela, lai varētu atļauties iegādāties izsolēs darbu. Nereti muzeji šādos gadījumos uzrunā savus atbalstītājus. “Muzejam īpaša interese ir tieši par Saldus ainavām, tāpēc, ja kāds Rozentāla darbs būtu no Saldus, tad, protams, ietu pie deputātiem un mēģinātu rast finansējumu,” piebilda A. Ozoliņa.
Arī Kultūras ministrijā “Latvijas Avīzei” norādīja, ka muzeji, kas savās krājuma politikās ir konstatējuši, ka tiem kaut kā būtiska krājuma saturā trūkst, parasti paši uzmanīgi seko izsolēm un uz tām gatavojas. Muzejiem esot vairākas iespējas, kā tikt pie kārotā darba, piemēram, Rundāles muzejs sava krājuma papildināšanai izmanto tam paredzētos budžeta līdzekļus un pašu ieņēmumus.
“Ir arī Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogramma akreditētajiem muzejiem, kur tiek iesniegti arī pirkumu pieteikumi no izsolēm. Muzeji vēršas pie sava finansētāja, izklāstot konkrēto gadījumu, tā tas ir arī Kultūras ministrijā, un tad finansējums tiek meklēts. Arī pašvaldību lielajos muzejos tas notiek līdzīgi. Tiek meklēti un arī atrasti sponsori,” skaidro Kultūras ministrija.
Ar sākuma cenu 1800 eiro sestdien plānots izsolīt arī 1. pakāpes Triju Zvaigžņu ordeni, tā saņēmējs nav zināms.
“Triju Zvaigžņu ordeņa izcelsme joprojām ir mīkla. Pagaidām versijas ir dažādas. Iespējams, ordenis ir deviņdesmitajos gados piešķirts kādai Somijas vai Francijas augsti stāvošai amatpersonai, kam aizejot aizsaulē radinieki apbalvojumu palaiduši apritē un pēc vairākiem gadu desmitiem ordenis atceļojis atpakaļ uz Latviju.
Otra versija – darbnīcā, kur kalts pēc valsts pasūtījuma, iespējams, izkalti vairāki un kāds no ordeņiem nav pasniegts. Kas ir tā īpašnieks, ir grūti teikt, jo šis ordenis nav numurēts,” norāda A. Grīnbergs.
Ordeņu kapitula sekretāre Maira Sudrabiņa, vaicāta par sākotnējo ordeņa īpašnieku, atbildēja, ka nav turējusi rokās izsolē nonākušo valsts apbalvojumu, taču versiju par iespējamo papildus izgatavoto ordeņu nonākšanu apritē nosauca par “brīvu interpretāciju”.
“Katrs pasniegtais valsts apbalvojums kopš 2004. gada tiek numurēts, un arī pirms šī perioda izgatavoti tieši tik ordeņu, cik pasniegti,” piebilda Ordeņu kapitula sekretāre.
“Ļoti svarīgi ņemt vērā, lai jebkurš, kurš saņēmis šo visaugstāko valsts apbalvojumu, vai arī piederīgie, kuru glabāšanā tie nonākuši, pret to izturētos ar vislielāko cieņu,” uzsvēra M. Sudrabiņa, norādot, ka Latvijas normatīvajos aktos nav aizlieguma pirkt un pārdot valsts apbalvojumu.
Zviedrijas Karalistē, piemēram, ja valsts apbalvojuma saņēmējs aiziet mūžībā, tā tuviniekiem ir pienākums apbalvojumu nodot atpakaļ. Latvijā apbalvojumu turpina glabāt ģimenē.
“Un cilvēki to dara ar ļoti lielu cieņu,” novērojusi M. Sudrabiņa. Mazbērniem, mazmazbērniem ir ļoti liela interese atjaunot līdz 1940. gadam viņu tuviniekiem piešķirtos apbalvojumus. Taču tas nav iespējams, jo to neparedz Valsts apbalvojuma likums.
“Valsts apbalvojums nav mantojums. Tas ir goda tituls. Šie cilvēki iecelti Ordenī, un viņiem ir Ordeņa goda tituls. Tituls ir mūžīgs un nav mantojams, un šī ir tradīcija no bruņinieku laikiem, ordenis ir tikai ārišķīga zīme.”
Ja valsts apbalvojuma zīmes, diploms vai apliecība tiek nozaudēta, apbalvotajai personai vai personai, kuras glabāšanā nodots valsts apbalvojums, ir pienākums par to paziņot Ordeņa kapitulam.
Padomju Latvijas laikā apbalvojumi dažādu iemeslu dēļ nonāca arī ārpus ģimenes un arī pie valsts apbalvojumu kolekcionāriem. M. Sudrabiņa norāda, ja nebūtu zūdībā aizgājušo apbalvojumu, kas pēc tam nonākuši kolekcionāru rokās, ļoti iespējams, ka, atjaunojoties neatkarīgajai Latvijas Republikai, nebūtu bijušas iespējas pārliecināties, kādi tie vēsturiski izskatījās.
“Tas attiecas uz Triju Zvaigžņu ordeņa ķēdi, kas tika sameklēta caur kolekcionāru kolekcionāriem, lai varētu to apskatīt un atjaunot vēsturiskajā izskatā,” skaidro Ordeņu kapitula sekretāre.
