“Izsmiet ārā no sevis.” Ilzes Kļaviņas recenzija par Nacionālā teātra izrādi “Oligarhs” 0
Ilze Kļaviņa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Svaigs pienesums Latvijas Nacionālā teātra Aktieru zāles repertuārā aicina uz tikšanos ar nezināmu dramaturgu, jaunu režisoru un šim teātrim jaunu spēles žanru. Jāpiebilst, ka tēma ir veca un atpazīstama, un arī tas nāk par labu izrādei.
Režisora Toma Treiņa iestudējums “Oligarhs” smīdina un izklaidē, un pirmkārt tas priecē ar skaidru dramaturģijas atslēgu un asprātīgu un enerģisku divu aktieru saspēli.
Papildus piedāvājumā ir spēles noteikumi salīdzinoši jaunā stendapa estētikā, kas kļūst aizvien populārāka uz mazām komerciālām skatuvēm. Raksturojot stāvizrādes (“stand up”) žanru1 kopumā, Aiva Birbele precīzi uzsver divas lietas – monoizrādes izpildītāja drosmi runāt atklāti par sevi un smieklu nozīmi, kas ļauj rūgto un smago pārvērst vieglumā jeb, citiem vārdiem, “izsmiet ārā no sevis”.
“Oligarhs” pilda abas šīs prasības – smejas par sociāli skarbu, neizskaidrotu, bet dokumentāli zināmu tēmu – pērkamiem dienesta stāvokļiem, korumpētiem darījumiem, mūsu sabiedrības cinisko kārtību. Taču veselīgu smieklu zonā ietverta ne vien drosme, bet arī aptuvenība, kas līdzās citām šī teātra dokumentālo patiesību izmeklējošām izrādēm izskatās gan izklaidējoši, gan pakļāvīgi.
Lielas tēmas mazā laukumiņā
Artūra Jankovska pirmais pieteikums dramaturģijā ierakstās zināmā tradīcijā – dialogs, kura vienīgais mērķis ir attiecību skaidrojums starp personāžiem, rit noslēgtā telpā.
Paņēmiens – lugas darbība liftā – ir latviešu mūsdienu dramaturģijā pazīstams kā komiskas situācijas spēle (to lietojuši, piemēram, dramaturgi Lelde Stumbre, Indulis Smiltēns).
Arī šoreiz līdzīgi minētajiem gadījumiem dramaturga asprātīgais pieteikums trāpa sadzīves līmenī, un gluži vietā pašironiskais brīdinājums no teātra puses – “izrādē skan necenzēta leksika”. “Oligarha” liftā iesprūst divdesmit divus gadus vecs jauneklis Oskars Kaktiņš un finansists, uzņēmējs, ietekmīga persona Ainārs Krūmiņš: pirmais šo tikšanos ir ieplānojis ar internetā pirktu pistoli rokā, bet otram situācija ir negaidīts un nepatīkams pārsteigums.
Jautājumi, kāpēc oligarham nepalīdz apsardze un kur nabadzīgais puisis dabūjis naudu ierocim, nebūs vietā, jo, lai cik reāla ir it kā sadzīviskā luga, teatrālā spēle sakonstruēta tā, lai atklātu pretējus tipāžus ar diviem krasi atšķirīgiem pasaules uzskatiem – ideālismu un pragmatismu.
Divas pasaules
Aktieris Igors Šelegovskis uzpērk publikas simpātijas ar pirmo sekundi gan ar aizkustinoši uzsvērtu krievu akcentu latviešu valodas izrunā, gan ar atpazīstamu veikala darba tērpu un lētām botām kājās. Aktieris pie mikrofona izpilda stendapa monologus, kas sākotnēji mērķtiecīgi, vēlāk tikai aptuveni raksturo varoņa motivāciju.
Abos gadījumos tēls ir tas pats, viņš paliek naivais Dobeles zēns, kuram izrāviens uz Rīgu un “šļuru domas” nes tikai un vienīgi zaudējumus. Šelegovskis spēlē savu varoni, maksimāli saplūstot ar tēlu, un viņam ir ļauts izvērsties gan tiešā kontaktā ar publiku, gan dialogā ar partneri.
Savukārt Normundam Laizānam šādu iespēju nav, aktieris un viņa tēls ir iesprostoti abējādi – liftā un dramaturģijā –, kas neatklāj neko vairāk par oligarha personību.
Salīdzinot abu aktieru eksistences veidus, simpātijas, protams, pieder jaunajam, atvērtajam tipāžam, bet pieredzējušajam aktierim nākas spēlēt samērā klišejisko tēlu no “vecmodīgā” reālisma pozīcijas aiz ceturtās sienas.
Uz mazā plastmasas kastu paaugstinājuma (scenogrāfs Kristaps Kramiņš) satiekas divi – jauns naivulis, kurš atklāj savu adresi, personas kodu, seksualitāti, ieņēmumus, uzvārdu, tēvu un māti. Aktiera izpildījumā nolasāms prototips – režisors Vladislavs Nastavševs – ar viņam raksturīgo poētiski abstrakto, liriski maigo izteiksmi.
Otrs – brieduma gadu vīrs – paliek neiepazīts un svešs. Laizāna temperaments šķiet apvaldīts līdz pat pēdējai izrādes minūtei, līdz tam liktenīgajam ciparam, kas uzrakstīts uz picas kastes vāka. Starp citu, summa, kādu viņš piedāvā kā kukuli, arī paliek nezināma, bet, izrādās, ir lodes vērta.
Vai maskas krīt?
Mēs līdzjūtīgi smejamies par puisi Oskaru kā ākstu, kurš mirstot paceļ galvu, lai teiktu gala vārdus un paskaidrotu apstākļus.
Šelegovska aizraujošā spēle ir asprātīga un jūtīga. Taču tas, ka portretiskas līdzības iztrūkst Normunda Laizāna tēlam, ir neizskaidrojami un varbūt pat baisi – kāpēc radošā komanda nevēlas vai nespēj identificēt kādu no oligarhiem, par kuriem taču zina visi, arī pelēkā masa.
Šoreiz izrāde uzvelk karaļa āksta masku, kas, sakot patiesību, ļauj palikt nesodītam. Reizē drosmīgi, vienlaikus bezatbildīgi, it kā jokdara varā nav nekā grozāma vai ietekmējama. Piebildīšu vienīgais, ka mūsu Saeimas deputātu krēslos ir arī skatuves mākslas meistari…
“Oligarhs”, iestudējums Latvijas Nacionālā teātra Aktieru zālē
Lugas autors – Artūrs Jankovskis, režisors Toms Treinis, scenogrāfs Kristaps Kramiņš, gaismu māksliniece Krista Erdmane, kostīmu māksliniece Marta Mielava, muzikālais noformējums – Gatis Krievāns.
Lomās: Normunds Laizāns, Igors Šelegovskis.
Tuvākās izrādes: 13. oktobris, 13., 14. novembris.
1 “Kroders.lv” Birbele A. Stand up Latvijā – žanra nesmieklīgie izaicinājumi https://www.kroders.lv/runa/1271
