Zīle: Izsmiekls vai apzināta bezatbildība? 96
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Sliktu valsts varu nodrošina labi cilvēki, kas neaiziet balsot.” Vinstons Čērčils
Saprotu, ka jautājums muļķīgs, bet uzdošu: vai spējat iztēloties sevi skaidrā prātā un pie pilnas apziņas guļamies zem naža operāciju zālē nejauši ienākušam cilvēkam bez ķirurga iemaņām un pat medicīniskās pamatizglītības? Bez šaubām, murgs! Labi, ņemsim ko vienkāršāku un ar dzīvības briesmām nesaistītu: vai uzticēsiet mājas jumta lāpīšanu meistaram, kurš godīgi atzīstas, ka pirmoreiz mūžā šo darbu satiek?
Nu, vispār tādā modē mēs varētu izklaidēties vaicāšanā, kā saka, simt gadus bez svētdienām, ik reizi nonākot pie pašsaprotamā – labam jebkura darba rezultātam, vienkāršākos ieskaitot, vajadzīgi zināšanu pamati konkrētā pienākuma pildīšanai un pieredzes mazumiņš.
Tiesa, ir viens izņēmums. Aplūkojot 14. Saeimas vēlēšanām iesniegtos partiju deputātu kandidātu sarakstus, rodas secinājums, ka daži politiskie spēki uzskata – parlamentārietis var būt jebkurš no ielas pasauktais un politikā iesaistīties ir tas pats, kā sēnēs aiziet. Riskējot ar pieskaitīšanu snobiskiem augstprāšiem, īsti nesaprotu, piemēram, “Tautas varas spēka” listes zemtekstu.
Ko nozīmē sarakstā iekļautie daudzie vien pamatizglītību apguvušie bezdarbnieki (piedevām arī bez profesijas), ar politiku nekā iepriekš nesaistītie un rimtas vecumdienas uzsākuši seniori un dīvainas nevalstiskās organizācijas pārstāvji – kopā vairāk nekā trīsdesmit. Kas tas ir: atklāta valsts galvenā likumdevēja izsmiešana vai apzināta bezatbildība, deleģējot darbam parlamentā cilvēkus bez jebkādas atlases?
Arī tad, ja “Tautas varas spēka” vadība ar skaļo tās līderi Valentīnu Jeremejevu priekšgalā rīkojusies pēc principa – galvenais nav uzvarēt, bet piedalīties –, šis saraksts ir ņirdzīgs vaibsts Latvijas politiskās vides sejā un, šķiet, mudina apsvērt, vai tuvākajā nākotnē nebūtu jāmaina šobrīd pastāvošie noteikumi partiju startēšanai uz Saeimu.
Diemžēl ne tikai augšminētais saraksts izsauc atmiņā pirmā PSRS tautas izglītības komisāra A. Lunačarska savulaik spārnoto teicienu, ka valsti vadīt var ikviena ķēkša. No tā jo sevišķi iedvesmojušies “Tautas kalpi Latvijai”, “Vienoti Latvijai”, “Apvienība Latvijai”.
Arī 13. Saeimas deputātes Jūlijas Stepaņenko “Suverēnajā varā” nav iztikts bez gadījuma ļautiņiem, kas, iespējams, patlaban vēl nezina, kur galvaspilsētā atrodas Jēkaba iela. Savukārt Latvijas Krievu savienības listē acīmredzot lielākas nozīmības uzsvēršanai viens kandidāts šobrīd ieņemamā amata ailītē ierakstījis akadēmiķi. Lai gan šim kungam nav godpilnā nosaukuma, kuru pēc ievēlēšanas procedūras piešķir Latvijas Zinātņu akadēmijas kopsapulcē, LKS vidē titula piesavināšanos neuzskata par politiķim nepieņemamu.
Sociālajos tīklos tagad cilvēki raksta, ka pagaidām nav izvēlējušies balss atdošanas objektus un vēl tikai studē politisko spēku programmas.
Cerams, šajā procesā neiztiek bez pamatotas skepses par diezgan daudzu sarakstu kandidātu kopuma nepiemērotību partijas izvirzīto lielo mērķu sasniegšanai. Kaut arī ikviens darbiņš ir cienījams, man personīgi lielas šaubas, vai no drēbnieces par dziednieci kļuvusī kandidāte pēc nonākšanas parlamentārietes statusā ko tautas labā paveiks – vēl jo vairāk tāpēc, ka viņas partija vēlas likvidēt Saeimas deputāta palīga amatu…
