“Cilvēki gatavi iziet ielās, kamēr paši neredz katastrofālo situāciju, jo iedomājas, ka vara viņus māna.” Saruna ar Juri Rancānu 84
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Lai gan pašlaik, runājot par dramatisko situāciju ar Covid-19 izplatību un to, ka daudzi joprojām nav vakcinējušies, bieži tiek atgādināts par Saeimas novilcināto likumu par obligāto vakcināciju atsevišķām sabiedrības grupām, Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas vadītājs JURIS RANCĀNS (Jaunā konservatīvā partija) uzsver, ka parlaments “nav īstā vieta, kur pieņemt operatīvus lēmumus”, bet veselības ministram jau spēkā esošie likumi deva pilnvaras rīkoties, ko viņš neizmantoja. Intervijā arī par krīzi uz Baltkrievijas robežas un JKP lēmumu atbalstīt 40 miljonus eiro kompensāciju izmaksāšanu Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomei.
J. Rancāns: Šobrīd situācija ar Covid diemžēl ir ļoti slikta un tiek lemts, ko darīt, lai sekas nebūtu tik dramatiskas. Tomēr, dzēšot ugunsgrēku, jārunā arī par tā cēloņiem. Šajā gadījumā – vai politiski tika izdarīts viss iespējamais, lai līdz tam nenonāktu, un kas par to atbildīgs?
Tā ir veselības ministra absolūta atbildība! Eksperti bija teikuši, ka rudenī sagaidāms jauns Covid vilnis, un vasarā tika strādāts pie vakcinācijas likumprojekta. Taču liela daļa šī darba bija pilnīgi lieka, jo spēkā esošā Epidemioloģiskā drošības likuma 30. pants nosaka, ka Ministru kabinetam ir tiesības izsludināt obligāti vakcinējamās grupas.
Šis likums ir spēkā kopš 1998. gada. Tāpat kopš 2000. gada ir spēkā Vakcinācijas noteikumi, kuru 8. pants nosaka: “Epidēmijas vai tās draudu gadījumā veselības ministrs ir tiesīgs izdot rīkojumu par atsevišķu iedzīvotāju grupu obligātu vakcināciju…”
Tātad nebija vajadzīgs nekāds vēl atsevišķs likums. Es nezinu, kāpēc veselības ministrs Daniels Pavļuts nerīkojās. Acīmredzot viņam bija vēlme “izsmērēt” atbildību pa visu laukumu.
Bet vai tas ir slikti, ka viņš vēlējās lielāku politisku atbalstu šai iniciatīvai? Citādi viņam pārmestu, ka vienpersoniski grib kaut ko uzspiest…
Problēma ir tā, ka, mēģinot nodublēt jau esošu likumu un “izsmērēt” atbildību, tika zaudēts laiks. To visu vajadzēja sākt jau maijā, jūnijā un jūlijā. Atcerēsimies – mēs Saeimā to sākām apspriest jūlija beigās un tikām pie otrā lasījuma tikai 26. augustā, teorētiski mēs to varējām pieņemt septembra vidū. Tādā gadījumā noteikums par obligātu vakcināciju atsevišķām grupām stātos spēkā tikai oktobrī, jo būtu vēl paredzēts pārejas periods. Bet mēs zinām, ka inficēto skaits strauji aug jau kopš septembra.
Tomēr arī Saeima īpaši nesteidzās. Protams, var teikt, ka bija spēcīga opozīcijas pretdarbība, tomēr opozīcijai nav vairākuma, lai to spētu apturēt. Tātad nebija koalīcijas vienota atbalsta.
Mūsu partija bija viena no tām, kas visaktīvāk uzstāja uz šī likumprojekta steidzamību. Savukārt opozīcija un arī daļa no koalīcijas iesniedza tik daudz priekšlikumu, ka kļuva skaidrs – ātri tas nebūs. Pavisam bija 162 priekšlikumi, komisijā tie tika skatīti trīs dienas pēc kārtas.
Mēs bijām ļoti demokrātiski, mēģinājām meklēt kompromisus, kā cilvēki varētu nākt uz darbu arī ar negatīviem kovida testiem.
Mēs atceramies sabiedrības tā laika noskaņojumu – vienu brīdi uz protestu Vecrīgā atnāca pat ap desmit tūkstošiem cilvēku, un tie nebija tikai Gobzema un Šlesera atbalstītāji, bet ļoti dažādas grupas.
Tā rezultātā arī daļa koalīcijas partneru vienā brīdī ieslēdza atpakaļgaitu – tā bija pirmkārt Nacionālā apvienība un “Jaunā Vienotība”. Atcerēsimies, ka arī premjers, runājot par šo likumprojektu, izteicās, ka nevar jāt uz beigta zirga. JKP palika kopā ar “Attīstībai/Par”. Taču es vēlreiz gribētu uzsvērt – šis izplatītais vēstījums, ka likums būtu atrisinājis situāciju un paglābis mūs no jauna Covid viļņa, ir pilnīga muļķība. Tas reāli būtu devis efektu uz gada beigām.
Vai arī JKP nebija šaubas? Tagad jau tiek atgādināts, ka arī Saeimas deputāts un IZM parlamentārais sekretārs no jūsu partijas Sandis Riekstiņš esot iesniedzis priekšlikumu, ka izglītības nozarē varētu strādāt ar ik nedēļu veiktu testu.
Jā, viņš iesniedza, bet vēlāk atsauca, lai nekavētu likumprojekta virzību. Es jau pieminēju, ka diskusiju fonā bija liels sabiedrības spiediens. Portālā “Mana balss” tieši tajā laikā tika iesniegts priekšlikums, ka vakcinācijai jābūt brīvprātīgai, un tas īsā laikā savāca vairāk nekā 50 tūkstošus parakstu.
Es saprotu, ka premjera partijai varēja rasties šaubas un tāpēc sākās atrunas. 26. augustā, kad mēs komisijā pēdējo reizi balsojām par priekšlikumiem, tur “dezertēja” un nebalsoja gan Ainars Latkovskis no “Jaunās Vienotības”, gan šai frakcijai pietuvinātais Atis Zakatistovs.
Bet kopējais secinājums ir tāds, ka Saeimai nevar uzticēt lietas, kur nepieciešami ātri lēmumi?
Jā, Saeima nav īstā vieta, kur pieņemt operatīvus lēmumus. Kad likumprojekts atveras pirmajam lasījumam, tiek dots termiņš priekšlikumu iesniegšanai, un katram deputātam ir tiesības to darīt. Pēc tam tie tiek apspriesti, ir balsojumi. Tas ir demokrātiski, bet ne ātri. Šajā gadījumā tas bija pilnīgi lieki, jo veselības ministrs varēja rīkoties pats un likums viņam to ļāva.
Nupat jūsu partijas līderis Jānis Bordāns norādīja uz vēl vienu iemeslu, kāpēc nekādi ierobežojumi vai pienākumi nav noteikti ātrāk – drošības dienesti esot brīdinājuši, ka ir nobijušies no masu nemieriem saistībā ar cilvēkiem, kuri aicina nevakcinēties. Jums kā atbildīgo komisiju loceklim ar drošības dienestiem, iespējams, ir vairāk saistības nekā Bordānam. Vai tiešām tā ir patiesība?
Ko nozīmē “nobijušies”, es tā neteiktu…
To saka Bordāns!
Var pateikt arī citādi. Ja šis likums var izraisīt masu nemierus, tad tas ir jāvērtē kā viens no iespējamiem scenārijiem. Mēs taču redzējām, cik tajā laikā protestos bija cilvēku, kāds bija viņu noskaņojums… Jā, es varētu teikt, ka nacionāļi un “Jaunā Vienotība” nobijās.
Bet specdienesti?
Drošības dienestu un policijas gatavība bija ļoti augsta, bet tās nav iestādes, kuras var apturēt protestus. Viņi var apzināt pretvalstiskus elementus, ja tādi tur ir iesaistīti, bet te tas lielā mērā bija stihisks.
Tagad tas viss ir garām un protesti ir noplakuši? Lēmumi par obligātu vakcināciju taču pašlaik tiek pieņemti valdībā.
Te ir runa par cilvēku psiholoģiju. Neuzticēšanās varai ir tik milzīga, ka cilvēki nav gatavi politiķu centieniem ieviest preventīvus pasākumus vīrusa ierobežošanai.
Viņi ir gatavi iziet ielās, kamēr paši neredz katastrofālo situāciju, jo iedomājas, ka vara viņus māna.
Taču tagad visiem ir vairāk vai mazāk skaidrs, ka saslimstības rekordi jau ir pārsisti un ir patiešām slikti. Šādā situācijā tiešām protestēt ir gatavi tikai kaut kādi margināļi.
Tagad valdības līmenī tiek spriests, ko darīt, un, šķiet, pieņemtie lēmumi nebūs galīgie. Tomēr ir konceptuālas pieejas, uz kurām šos lēmumus balstīt. Te ir viens citāts no Kariņa kunga, ko viņš teica augustā, un, kā noprotams, atteikties negrasās: “Vakcinētiem cilvēkiem dzīve nemainīsies, nevakcinētiem būs dažādi ierobežojumi.” Un otrs ir infektologs Uga Dumpis, kurš uzskata, ka ierobežojumi jānosaka visiem, arī vakcinētajiem, kā tas šādās smagās situācijās ir bijis arī citās valstīs, jo “saslimst un inficē arī vakcinētie”. Kam klausīt – politiķiem vai ekspertiem?
Tas ir smags lēmums, kas jāpieņem valdībai. Politiķi bieži ir pa vidu starp ekspertu viedokli un sabiedrību. Mēs jau tikko runājām par reakciju, ko var izraisīt viens vai otrs lēmums, kādas ir sociālās sekas. Valdība mēģina sabalansēt visas šīs intereses. Ja nosaka tā saukto lokdaunu, bet sabiedrība godprātīgi to neievēro, tad no tā nav jēgas.
Arī vakcinētie ies protestēt, ja viņus tagad ierobežos?
Arī vakcinētajiem var parādīties neuzticība valsts varai, jo viņi ir ievērojuši visus noteikumus, ir bijis solīts, ka viņi varēs dzīvot normālu dzīvi, bet valdība pēkšņi no tā atkāptos. Protams, ja nebūs citas izvēles, tad nāksies pieņemt lēmumu, ka ierobežojumi attiecas uz visiem.
“Mana balss” platformā ir savākti vairāk nekā 10 tūkstoši par iniciatīvu, ka “neattaisnoti nevakcinētajiem ārstēšanas izdevumi jāsedz pašiem”. Nupat to ar saviem izteikumiem spēcinājis arī Valsts prezidents. Vai jūs šādu priekšlikumu atbalstāt?
Es atbalstu šādu iniciatīvu, bet ar būtisku piebildi – nevakcinētajiem cilvēkiem tiek sniegta medicīniskā palīdzība, ja viņi saslimst ar Covid, bet pēc tam no viņiem tiek piedzīti ārstēšanās izdevumi. Es dzirdu no visām pusēm demagoģiju, ka varētu tikt nesniegta medicīniskā palīdzība nevakcinētajiem, taču tā tas nebūtu.
Ja atkal atsaucamies uz ekspertiem, tad viņi ir diezgan noraidoši pret šo ierosinājumu atšķirībā no daļas politiķu, kas ar to labprāt koķetē, acīmredzot saprotot, ka kādā sabiedrības daļā šī ideja ir populāra.
Sabiedrībā ir pieprasījums pēc sociālā taisnīguma. Varētu pajautāt tā sauktajiem antivakseriem – kur ir viņu godīgums? Ja viņi saka, ka paļaujas uz savu imunitāti, paši ir gatavi spēlēt šo krievu ruleti ar savu veselību, tad kāpēc pārējiem par to būtu jāmaksā? Viņi parasti saka, ka tad jādod atpakaļ viņu samaksātie nodokļi, bet te vēl ir jautājums, cik daudz tie ir maksāti.
Vēl viena kritiska situācija, kas tagad nedaudz palikusi ēnā, bet nebūt nav atrisināta – situācija uz Baltkrievijas robežas un Lukašenko režīma apzināti izraisītā migrantu krīze. Lietuvā tā sākās jūnijā, tur nekavējoties sāka nostiprināt robežu, vienlaikus izvietojot gan pagaidu dzeloņstieples, gan ātri būvējot stacionāro žogu. Latvijā mēs ilgu laiku bijām pasīvi novērotāji, taču augustā tas skāra arī mūs. Taču pirmais pagaidu žogs uz robežas parādījās tikai septembrī, un tie bija Slovēnijas dāvinātie 5 km dzeloņstiepļu, no kuriem bija izveidots nepilnus divus kilometrus garš pagaidu nostiprinājums. Tagad tiek ziņots, ka dažu mēnešu laikā varētu tapt vēl 37 km garš pagaidu nostiprinājums. Vai tas ir normāls temps?
Te jāatgādina, ka žogs uz Krievijas un Baltkrievijas robežas tika plānots jau pirms sešiem gadiem un tam jau vajadzēja būt pabeigtam. Taču bija korupcijas skandāli, krimināllietas, Valsts kontroles atzinumi, kas to visu iekavēja.
Tajā brīdī, kad mēs komisijā sākām kārtīgi iedziļināties šajā situācijā, izrādījās, ka iepriekšējo gadu laikā nav sakārtota vesela virkne ar normatīvajiem aktiem.
Mēs tos augustā lielā ātrumā pieņēmām, uzreiz pēc tam, kad Iekšlietu ministrija bija tos iesniegusi. Tagad bumba ir ministrijas pusē, un pirmais darbs būtu uzlikt šos pagaidu dzeloņdrāšu žogus 37 kilometru problemātiskajā posmā – tās ir vietas, kur robežu ir relatīvi viegli šķērsot, kur nav ūdeņu vai purvu. Protams, tas ir pagaidu risinājums, jo tur ir vajadzīgs pamatīgs žogs.
Augustā tika ziņots, ka ceļu būves sabiedrības “Igate” noliktavā ir pieejami 30 kilometri gatava žoga, kuru būtu iespējams uzstādīt, taču Iekšlietu ministrija nevēlas izmantot šo žogu kriminālprocesa mesto aizdomu dēļ. Vai tā, jūsuprāt, ir pareizā pieeja, ja skatās no drošības viedokļa?
Mana pieeja, un arī valdības vadītājs ir izteicies līdzīgi, ka žogs ir jāuzstāda pēc iespējas ātrāk, tomēr no Iekšlietu ministrijas bija skaidrojums, ka, ņemot vērā pašreizējo situāciju, “Igates” žogs vairs neatbilst prasībām – tur ir vajadzīgi kaltie mieti, resnākas dzeloņdrātis un vēl vairākas citas izmaiņas, lai padarītu to stiprāku.
Tāds būšot tikai 2024. gadā, sacījusi ministre.
Nē, ir jādara viss, lai to paveiktu ātrāk, jo problēma jebkurā brīdī var atkal saasināties. Diemžēl ministrijā ir tās iracionālās bailes no Valsts kontroles – viņi baidās kļūdīties, baidās uzņemties atbildību…
Vai te nevar vilkt paralēles ar iepriekš runāto – kāpēc mums lēmumi, kas saistīti ar kovida apkarošanu, top tik lēni, neviens negrib uzņemties atbildību, ir daudz birokrātijas, kamēr izrādās, ka ir jau nokavēts?
Tieši tā. Un šajā robežas gadījumā tas ir labs tests, ar kura palīdzību valsts mācās pārvarēt birokrātiju krīzes situācijā. Lēmumu par ārkārtas situācijas izsludināšanu pierobežā valdība pieņēma ļoti operatīvi, un Saeima to nekavējoties apstiprināja.
Kā jūs kopumā vērtējat iekšlietu ministres Marijas Golubevas darbu, vai viņa tiek galā ar pienākumiem? Varbūt jāvērtē viņas atbilstība ieņemamajam amatam?
Jā, simts ” ieskriešanās” dienas ir pagājušas. Man viņas prioritātes šķiet dīvainas, jo daļu no policijas resursiem plānots novirzīt tā saucamo naida noziegumu apkarošanai, lai gan iepriekš tos neviens nav spējis atrast un uzrādīt policijas statistikā. Bet ir daudzas citas nopietnas problēmas, kas prasa izlēmīgu rīcību, kaut vai, ja mēs runājam par neatklātajām skaļajām slepkavībām un laupīšanām no privātmājām, šo pašu žogu uz robežas, policistu izglītošanas jautājums un tā tālāk.
Manuprāt, ministres prioritātes ir ačgārni saliktas. Vēl trakāk – sāk parādīties idejas, ka mēs varētu tolerēt narkotiku lietošanas uzsākšanu, atceļot kriminālatbildību par to.
Tas tiešām nav pareizais virziens. Ministres prioritātes ir ideoloģiska rakstura uzstādījumi, kas acīmredzot atbilst viņas partijas pozīcijām. Mēs komisijā, protams, to visu varam apspriest un novērtēt, taču atbildība būs jāvērtē vēlētājiem.
Varbūt tieši par saviem vēlētājiem viņa arī domā, izvirzot prioritātes, un tajās aprindās pieprasījums ir cits.
Varbūt, taču ministram ir jādomā par visu valsti.
Daudzi “Latvijas Avīzes” lasītāji bija nepatīkami pārsteigti par JKP pozīciju tā saukto ebreju kompensāciju jautājumā, kad Saeima nesen konceptuāli atbalstīja 40 miljonu eiro izmaksāšanu Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomei. Šo likumu aktīvi lobēja “Attīstībai/Par”, kurai pat ir īpaša atruna par to koalīcijas līgumā, taču kāpēc jūs iesaistāties viņu “projektā”?
Teikšu godīgi – neesmu iedziļinājies šajā jautājumā. Mūsu partijas līderis Jānis Bordāns ir skaidrojis JKP pozīciju. Es kā Saeimas komisijas vadītājs strādāju ar aizsardzības, iekšlietu un korupcijas jautājumiem, slodze ir diezgan liela, tāpēc daudzos citos lēmumos es paļaujos uz kolēģu argumentāciju. Es saprotu, ka šajā gadījumā ir svarīgi šim jautājumam pielikt punktu, jo iepriekšējās Saeimas to nav spējušas izdarīt.
Ne gluži, 2015. gadā Saeima lēma par piecu īpašumu atdošanu šai pašai organizācijai, un tolaik jau tika apgalvots, ka tiek pielikts punkts, taču izrādījās, ka tomēr ne. Var jau iztēloties, ka “Attīstībai/Par” ir kādas īpašas intereses to atkal celt augšā, bet kādas ir JKP intereses tam piebalsot?
Saeimā par to nobalsoja ne tikai JKP, bet visu partiju deputāti, izņemot nacionāļus. Tomēr visasāk tiek kritizēta tieši JKP…
Acīmredzot jūsu vēlētājiem to ir grūtāk pieņemt. Sakiet, kāpēc Latvijas valstij jāmaksā kompensācija par noziegumiem, kurus veikuši sveši totalitāri režīmi – padomju vara, kas ebrejiem īpašumus atņēma, un nacistiskā Vācija, kas viņus fiziski iznīcināja? Kur tur Latvija?
Latvija šos īpašumus ir saņēmusi lietošanā, jo kādreizējie īpašnieki nevarēja pieteikties – viņi kara laikā tika iznīcināti.
Jā, tas lasāms likuma anotācijā: “Pēc restitūcijas beigām labumu no šiem neatdotiem īpašumiem saņēma Latvijas valsts un pašvaldības, bet ne ebreju kopiena.” Bet te rodas jautājums – vai, jūsuprāt, ebreji nav piederīgi Latvijas valstij un tautai, ja nesaņem šo kopējo labumu?
Protams, ka ebreji ir piederīgi Latvijas valstij. Es piekrītu, ka par šīm niansēm var diskutēt.
JKP nolēma, ka morāli tomēr ebrejiem pienākas šīs kompensācijas, bet partijas nostāju precīzāk varētu izskaidrot Bordāna kungs.
Vai tas nozīmē, ka jūs savu nostāju pirms nākamajiem balsojumiem nemainīsiet? Tas ir kā akmenī iecirsts?
Diskusijām vēl ir laiks, iespējams, kaut kas var mainīties, bet vismaz pašlaik tas frakcijā ir apspriests un mēs esam pieņēmuši lēmumu atbalstīt.
