Izslaukumam vienam pašam nav lielas nozīmes 1
Kursīšu pagasta SIA “Brūzilas AV” saimnieks Vilnis Štencelis intervijā stāsta par pieredzi piena lopkopībā, graudkopībā un gaļas liellopu audzēšanā, vērš uzmanību uz uzņēmējdarbību traucējošiem nosacījumiem un atklāj saimniecības nākotnes ieceres.
– ZS Brūzilas vidējais izslaukums ir 11 700 kg piena no govs. Kā tas sasniegts?
– Mums ir katrai govij lineārā vērtēšana un pāra atlase. Man tas patīk – atrast, piemeklēt. Tas ir aizraujoši, līdzīgi kā paredzēt nākotni. Es pats sekoju līdzi ganāmpulkā izmantotajam ģenētikas materiālam. Tas ir mans hobijs. Vēl ir daudz ko mācīties. Nesen satiku ekspertus, kas mani rosināja jaunam izaicinājumam – veikt ne tikai govju lineāro vērtējumu, bet veidot ilgmūžīgu un sabalansētu govi. Starptautiskais nosaukums šai vērtēšanai ir aAa. Ar kodu kombināciju novērtē katru govi un piemeklē vaislinieku ar vajadzīgo kodu. Sagaidu, ka tas kopā ar lineāro vērtēšanu dos pozitīvu rezultātu.
– Kas ganāmpulkam patlaban piegādā bioproduktu?
– Ļoti daudzus gadus sadarbojamies ar AS “Siguldas CMAS”. Par šo uzņēmumu varu teikt tikai vislabākos vārdus. Īpaši par uzņēmuma vadītāju Nilu Feodorovu un par Edīti Rekēviču. Nereti vadītājs nosaka, kāds ir uzņēmums. Visticamāk, mūsu labā sadarbība balstās arī uz to, ka es ražotājus cienu vairāk nekā pārdevējus. Man ražošana ir tuvāka un saprotamāka. “Siguldas CMAS” gadījumā augsti vērtējams, ka šis uzņēmums uztur buļļus. Kad jāpērk bioprodukts par 5 eiro vai no citām valstīm vestais par 25 eiro, pēdējai maksai visu laiku līdzi nāk mārketings, tāda kā augstprātība, ka produkts ir labāks. Tas man uzdzen spītu: ar ko šis produkts ir labāks? Parādiet, ar ko labāks! Atveram mūsu ganāmpulka slaucamo govju sarakstu, sarindojam Siguldas buļļa meitas pilnās laktācijas 305 dienu izslaukumu: lūk, 13 500 kg, 12 800 kg. Ar ko Siguldas bullis ir sliktāks?
Es vērtēju, ko man iesaka, tomēr akli pakaļ mārketingam neskrienu. Prasu argumentus, nepietiek ar pliku apgalvojumu. Piena govju ģenētika patlaban vairs nav Latvijas, Vācijas vai Holandes ģenētika. Mazajam teliņam veic genoma testu, ja tas uzrāda perspektīvu potenciālu, atved uz Siguldu, un tas ražo bioproduktu. Ļoti labi! Vienīgais iemesls, kāpēc Latvijas buļļu bioprodukts neaiziet pasaulē, ir mūsu valstī ļoti lielais mazo saimniecību daudzums ar zemu vidējo izslaukumu. Šā bioprodukta izmantošana mazajās saimniecībās pavelk uz leju kopējos radītājus. Ja vidējais izslaukums no govs Latvijā būtu 10 000 kg, tad mūsu buļļi, visticamāk, atrastos arī starp pasaules labākajiem buļļiem.
– Kāda Brūzilu ganāmpulka gotiņām ir veselība?
– Tas vienmēr ir diskutējams jautājums. Govs veselība nāk caur vienas prizmas vairākām šķautnēm. Gotiņai ir vajadzīgs svaigs gaiss, sausi pakaiši, sabalansēta barība, pareiza slaukšanas procedūra… Vesels nosacījumu komplekss. Kādreiz diskusijās teic – lūk, izspiež no dzīvnieka pēdējo sulu, tas ir nomocīts. Dažkārt šādu viedokli pauž, piemēram, bankas darbinieki. Arī pilsētnieki, kas dzīvniekiem nav tuvumā bijuši, bet raugās vien uz skaitļiem. Pilnīgas muļķības! Nepievēršu viņiem uzmanību. Ja to saka zemnieki, es viņiem vēlos teikt tā: viņi paši nevar paveikt savu darbu, salasās sīkumi, tāpēc nevar govij nodrošināt labu veselību. Vesela govs parasti dod daudz piena. Zemie izslaukumi korelē ar sliktu veselību. Piemēram, govs ir kliba, tā nav paēdusi, ir slikta ķermeņa kondīcija vai kāda cita vaina.
Mums visas govis ēd vienādu lopbarību. Vesela govs ik dienu dod 68 litrus piena, slima govs, kamēr atkopsies, dos 15–20 litrus piena. Iemesls, kāpēc tā saslima, meklējams mūsos, ganāmpulka apsaimniekošanā, nevis govī. Mēs govi pieradinājām, ievedām kūtī, kur tai nodrošinām vai nenodrošinām labus turēšanas apstākļus. Dažkārt arī dzirdams jautājums – kura govs ir laimīgāka un jūtas labāk atkarībā no diviem dažādiem turēšanas modeļiem? Viena turēšanas tehnoloģija nosaka, ka govs vasarā novietnē guļ ēnā, ir paēdusi, padzērusies, tai ir birstes, ventilators, tā ir pasargāta no kukaiņiem. Bet otru govi 30 grādu karstumā, saulē laiž ganībās. Ir dunduri, zāle ir īsa un gara, līdz dzirdnei jāmēro diezgan garš ceļš. Kura govs jūtas labāk? To parāda govs izslaukums. Govij ganībās zāle ir jāplūc, tai ir jāapēd noteikts sausnas daudzums. Zināms, ka zāle govij ir jāplūc 20 000 reižu dienā, nostaigājot 10–15 km. Kad tā zāli ir saplūkusi, ir jādodas uz tālo mežmalu, kur atrodas dzirdne. Govs aiziet, stāv pie tās tāpēc, ka koks, kas dod ēnu, atrodas 200 metru attālumā. Tas ir tāds svaru kauss, ko nereti pilsētnieks nesaprot.
– Jūs izmantojat nepiesietās turēšanas modeli. Cik vidēji laktāciju ir Brūzilu piena devējām?
– Mums ir aptuveni 3,5 laktācijas. Mans nākotnesAttēlā: Kukurūzas graudu placināšanas tehnoloģiju Latvijā vēl izmanto maz saimniecību. mērķis cita starpā ir nodrošināt, lai govis ganāmpulkā paliek ilgāk nekā patlaban. Govs savu izslaukuma virsotni sasniedz ap piekto laktāciju. Tas nozīmē, ka pienu tā var dot ilgi. Mēs esam iecerējuši nākotnē salmu, ūdens un kaļķa maisījuma pakaišus mainīt pret smilšu pakaišiem. Govīm būs lielāks komforts, labāka veselība. Smiltis iedarbojas kā neorganisks materiāls, govīm ļoti patīk gulēt mīkstā smilšu guļvietā. Arī ejas, ja izmanto smilšu pakaišus, nav tik slidenas, mazāk ir klupšanas gadījumu un mazāk špagatu. Ar smilšu pakaišiem mazinās somatisko šūnu daudzums, ir vēl citi ieguvumi. Mēs pievēršam uzmanību ar Nīderlandē un Dānijā notiekošajam, tur daudzas lietas nenotiek saskaņā ar teoriju. Ja ir smiltis, var neievērot kādu nosacījumu – var nedezinficēt pupus pirms un arī pēc slaukšanas, ietaupot naudas līdzekļus un laiku. Es gan nevēlos teikt, ka tas ir labi.
Attēlā: Saimniecībā ir atvērtā tipa kūtis,’Holšteinas’ šķirnes dzīvnieki dzīvo nepiesieti.
– Kādu lopbarību dodat govīm?
– Pirms pusotra gada seminārā satiku konsultantu no Dānijas, viņš atbrauca uz Brūzilām, un sākām sadarbību. Man patīk neatkarīgi konsultanti. Es pērku no viņiem zināšanas. Agrāk man tāds konsultants bija Džeimss Hasbends no Anglijas, viņš savulaik brauca uz kooperatīvu Trikāta KS. Džeimss uz Brūzilām brauca četras reizes gadā. Dānis Jens Ole Kristensens arī ir zinošs konsultants, savas jomas profesionāis. Latvijā, iespējams, arī Vācijā un Nīderlandē, konsultantam dažkārt līdzi nāk produktu komerciālais piedāvājums. Ole izvērtēja mūsu barības devu un izņēma no tās vairākas sastāvdaļas. Izveidota vienkārša barības recepte.
Mūsu govis saņem pavisam vienkāršu barību, to, kas tai ir vajadzīgs. Nereti mūs cenšas pārliecināt par dažādu piedevu sniegto uzlabojumu kādam no rādītājiem. Protams, ir jābūt mugurkaulam, lai izturētu pārliecināšanas spiedienu. Visneprofesionālākie pārdevēji iebrauc saimniecībā un vaicā, kādas man ir problēmas. Es aicinu doties uz kūti un fiksēt problēmu govīm – ja pamana, lai man ziņo. Viņi man teic – tā nebija domāts. Iznāk, man jānosauc problēma un tad man pārdos līdzekli tās risināšanai?
Nereti pārdevējs aicina pirkt pulverīti, kas palīdzēs govis apsēklot, cits pulverītis palīdz mazināt somatisko šūnu daudzumu, ir arī citi brīnumlīdzekļi. Atgriežamies pie pamatiem! Kas ir govs? Kas tai ir vajadzīgs? Zinātne ir gājusi uz priekšu. Zinām, cik govs ir smaga, cik tā var apēst, kas tai ir vajadzīgs sevis uzturēšanai, auglim un piena ražošanai. Viss ir skaidrs no enerģijas, no proteīna līmeņa, no mikroelementiem un vitamīniem. Mums ir jānodrošina, lai dzīvnieks to saņem. Tas jau ir cits izaicinājums.
Paveicās EuroTier izstādē satikt dāņu kompāniju, kas ir izveidojusi savu barošanas menedžmenta programmu. Tas nozīmē, ka uz maisītāja svariem atrodas kompānijas svari, kas darbojas caur internetu. Ar to tiešsaistē fiksē barības recepti, var veikt sausnas korekciju atkarībā no laika apstākļiem, noliktavas uzskaiti u. c. Es ievadu datorā barības devas, savukārt operatoram priekšā atrodas planšetdators, viņš ber tik, cik sistēma pieprasa. Vienkārši, un var arī kontrolēt, cik govs apēd. Pēc tam var veidot atskaites, norādot, kas, cik daudz dienā, mēnesī, gadā ir apēsts. Programmas nosaukums ir Cowconnect. Tā nav ļoti dārga. Es atrodos Latvijā, konsultants citviet pasaulē un redz atskaitēs fiksēto. Agrāk biju izmēģinājis DeLaval programmu, tā ne tuvu nebija tik laba, bieži niķojās. Manā situācijā izslaukumu rādītājus analizē Afimilk, Izraēlas kompānija, tā nav visai atvērta citām ražotāju darbībām, un dienas izslaukumi, tauku un olbaltumvielu procents jāievada ar roku.
Pamats barotajai lopbarībai ir pašu audzētā kukurūza, zāle, cukurbiešu graizījumi, rapšu rauši, sojas spraukumi, mikroelementi, aizsargātie tauki, graudi – gan placināti, gan arī ar nātrija sārmu apstrādātie graudi. Apstrāde ar nātrija sārmu ir diezgan veca metode. Mūsu situācijā ar šo apstrādi izpildām konsultanta ieteikumu, un redzu pozitīvu ietekmi.
Attēlā: Kukurūzas graudu placināšanas tehnoloģiju Latvijā vēl izmanto maz saimniecību.
– Kā jūsu saimniecību ietekmēja pēdējo gadu ekstrēmie dabas apstākļi?
– Daba mūs īpaši ietekmēja pērn. Ļoti būtiski mazinājās zālāju ražība. To, ko šajā gadā ieguvām pirmajā pļāvumā, pērn diemžēl ieguvām visā sezonā. Zāles skābbarības bija maz. Mēs esam iemācījušies izaudzēt kukurūzu, un tā glāba situāciju. Ražas ir augstas un stabilas, šogad tuvu 40 t/ha. Sausnas daudzums ir 33%. Kukurūza šajā gadā auga 196 ha platībā. Kulsim vēl kukurūzas graudus pēdējos 40 ha. Pirmajam kūlumam birums ir aptuveni 13 t/ha. Nav jau nekad strupceļa. Ir jāsaprot, ko govs ēd, ko tai vajag. Ja nesaproti pats, uzticies konsultantam. Viņš iesaka, atrod pieejamos barības līdzekļus. Zāli var aizvietot un govis pabarot ar pirktu lopbarību. 2018. gada sausums izslaukumu saimniecībā neietekmēja, tas ik mēnesi kāpa pa trepīti. Govis sliktāk ietekmēja karstums. Sausums ietekmēja saimniecības ekonomiku, zāle sanāca dārga, zelta vērtībā. Ir starpība, vai no viena hektāra savāc 2 vai 12 tonnas zāles.
– Kādus zālājus audzējat un cik lielā platībā?
– Zālāju sēklu piegādē mums galvenokārt ir divi sadarbības partneri – Balteko ar dāņu maisījumu Cutmax Digest un ZS Ķiveļi, kas sajauc pēc mūsu receptes veidotus maisījumus. Es dodu priekšroku, ja kultivēto zālāju maisījumā ir 5–7 zālītes atkarībā no izmantošanas veida. Tā ir daudzgadīgā airene, auzeņairene, auzene, skarene, niedru auzene, sarkanais āboliņš, baltais āboliņš. Šajā gadā zālāji aizņēma 120 ha platību, augustā vēl papildus iesējām tos 80 ha platībā. Visticamāk, ziemā ir saldāks miegs, ja kāda barības tranšeja ir lieka, nekā tad, ja rezerves nav. Visu laiku esam dzīvojuši ar barības rezervi.
– Pēc cik gadiem zālājus pārsējat?
– Mēs zālājus iekļaujam augsekā. Pārsējam pēc 3–5 gadiem. Ir bijis arī, ka lauku izaram pēc septiņiem gadiem. Pateicoties ES politikai, mums normālas augsekas lauku iekļauj ilggadīgajos zālājos. Kāpēc? Kas to atļāva? LAD vienkārši ir iezīmējis, ka tā ir. Tas nav no dabas ilggadīgais zālājs, tas ir izveidots no manas tehnoloģijas. Es to esmu mēslojis un kopis, bet tad pienāk brīdis un viena regula nosaka, ka zālājs ir bijis ilgāk nekā piecus gadus. Uzreiz iekrāso dzeltenu ar zaļām ķepiņām – ilggadīgais zālājs. Ja gadījumā Latvijā zālāju platība mazināsies, tad man tas būs jāatsēj atpakaļ. Kāpēc? Tā nav mana griba! Par to esmu pikts. Esmu zemi labi kopis, un man uzliek ierobežojumus. Nezinu, kā to nosaukt, regulas un regulējumi dara dzīvi nemierīgu. Kāds no augšas labāk redz, ko man laukā sēt un kā to apsaimniekot. Tie ir ES likumi, kaut Eiropā vide jau sabeigta. Un mēs arī dabūjam ciest. Tas nav godīgi.
– Cik gotiņu patlaban ir Brūzilu ganāmpulkā?
– Patlaban mums ir 380 slaucamās piena govis. Man nav mērķa slaukt vēl vairāk nekā patlaban slauktie vidēji 11 700 kg. Ticiet vai ne, tomēr lielāks izslaukums nāk pats no sevis. Mans uzdevums ir izveidot komandu. Esmu atradis veterinārārstu, barošanas konsultantu un vēl citus padomdevējus. Ja viņus saliek kopā, mums ir citi mērķi. Tomēr nebūs ieguldīts ne centa vairāk, lai izspiestu lielāku izslaukumu. Tas nāks pats ar govs veselību. Arī ģenētikai ir sava loma. Es nevērtēju govi tikai pēc izslaukuma, tas ir maznozīmīgs rādītājs. Mans mērķis ir sabalansēta govs! Svarīgi, lai visas govis kļūst kā māsas, vienādas pēc auguma, izslaukuma, ķermeņa kondīcijas, kaut izcelsme ir atšķirīga. Ar aAa metodi var ganāmpulku izlīdzināt un iegūt ilgmūžīgākas govis.
– Kādi ir piena kvalitātes rādītāji?
– Mēs izturam minimālos kritērijus. Patlaban pārdodam pienu uz Lietuvu uzņēmumam Vilkyškiu pienine. Tauku daudzums vidēji ir 3,8%, olbaltumvielu – 3,4%. Slaucam labas kvalitātes pienu, ņemot vērā baktēriju un somatisko šūnu skaitu. Par taukiem un olbaltumvielām maksāt vairāk mums nesolīja. Konsultants ieteica – izdevīgāk ir ražot vairāk piena, nevis pienu ar lielāku tauku un olbaltumvielu daudzumu. Būs pieprasījums, būs gatavi atbilstoši maksāt, pārskatīsim barības devu un arī buļļu piedāvājumu. Nīderlandē, Vācijā diezgan daudz prēmijas maksā par tauku un olbaltumvielu daudzumu. Tā būtu jābūt. Ir atšķirība, vai pienā tauku ir 3,8% vai 4,4%. Kaut vai no transporta viedokļa. Piemaksām par taukiem un olbaltumvielām ir jābūt samaksas sistēmas pamatā.
Somatisko šūnu daudzums pienā ir 220 000. Tas ir daudz par daudz, lai gan labi iekļaujas prasītajos kvalitātes kritērijos. Redzam, ka vidējam somatisko šūnu rādītājam ir tendence kristies. Tas vairāk ir atkarīgs no slaukšanas rutīnas. Tā patlaban ir sakārtota, esam atraduši arī, kā to izdarīt pareizi. Kādu laiku īsti negāja, mocījāmies. Vērtējām, biju spiests aicināt DeLaval speciālistu un veterinārārstu no Nīderlandes. DeLaval slaukšanas iekārtās bija nesaprotamas vakuuma noplūdes, kuras vietējie speciālisti neprata izlabot.
Pirmajās divās minūtēs ir jāizslaucas 44–50% no visa piena daudzuma. Mēs izslaucam 42%. Agrāk mums šis rādītājs bija 37–38%. Es teicu – tā nedrīkst būt. Afimilk eksperti norādīja – minimālais daudzums ir 40% piena pirmajās divās minūtēs. Es sapratu problēmu, tomēr nevarēju to atrisināt. Tad sākās dažādi pieņēmumi, kas varētu būt iemesls. Slaukšanas ilgums ietekmēja tālāk govs veselību, somatisko šūnu daudzumu. Tā ir arī atbilde, kāpēc govs pie mums nedzīvo 5–6 gadus.
– Graudu ražošana un gaļas liellopu audzēšana, tās ir nozares, kur arī darbojaties. Kādi ir rezultāti?
– Pēdējos gados graudaugu platības aizņem vairāk nekā 900 ha. Audzējam graudus arī pārdošanai, ne tikai lopbarībai. Šajā gadā visus ziemas miežus atstājām lopbarībai. Saplacinājām. Kvieši visi ir ar pārtikas kvalitāti, tos tāpat kā rapšus pārdodam LPKS Latraps, kura biedri esam.
Šajā gadā augsekas dēļ mēģinājām audzēt rudzus. Īsti neizdevās – par smagu augsnes.
Atkārtoti sēju agrāk sevi labi parādījušās rapšu hibrīšķirnes ‘Visby’ un ‘Avatar’. Šajā gadā vidēji kūlām 4 t/ha rapšu un 6,8 t/ha kviešu. Rudzu ražība bija 5 t/ha, ziemas miežiem vairāk nekā 6 t/ha. Auzas arī audzējam augsekas dēļ.
Saimniecībā galvenokārt izmantojam bezaršanas tehnoloģiju, bet šogad kukurūzas laukus arsim. Iepriekšējos divus gadus nearām, nevajadzēja, sadiskojām, sastrādājām ar dziļirdinātāju. Šogad lauki, izvedot šķidrmēslus, ir mazliet saspaidīti. Prasās pēc aršanas. Liela nākotne arklam gan nav.
Šogad mums ir 80 zīdītājgovis, nākamgad būs 120–130 zīdītājgovju. Daļa mums ir krustojumi ar piena govīm un tīršķirnes Šarolē liellopi. Gaļas liellopu audzēšana ir nozare, kur stresa daudz mazāk nekā piena lopkopībā. Uzskatu, ka var vienā saimniecībā būt gan gaļas liellopi, gan arī piena govis. Mums daudzus gadus zāles skābbarība palika pāri. Galvenokārt pēdējie rudens pļāvumi. Tas liek domāt – kāpēc nevar nobarot buļļus, kāpēc šos pārpalikumus nevar apēst gaļas govis? Tām prasības pēc barības ir pilnīgi atšķirīgas no slaucamo govju barības. Kas slaucamajai govij ir cietstāvošā barība, gaļas govij – laktējošā. Tas ļoti labvēlīgi varētu saderēt. Zīdītājgovis ganām platībās, kur bija vai ir krūmi, un tās tur ļoti labi jūtas.
Pavērtēsim valstiski, kas notiek ar kūlas dedzināšanu pavasarī. Ir nekopta lauksaimniecībā izmantojamā zeme. Tur varētu ganīties gaļas lopi. Zālājs gan īsti neatbilst LAD prasībām, jo ir kāds krūms, koks. Starp krūmu puduriem var iesēt zāli, bet nē – ja ir nozāģēts koks un ir palicis celms, tad lauks nav labā lauksaimniecības stāvoklī. Iznāk, ka labāk, lai aug gara zāle un pavasarī to dedzina? Ja būs stūrītis labu kultivētu ganību gaļas lopiem, tie būs paēduši, bet paēduši labprāt arī izstaigās un pagaršos visas zālītes un krūmiņus, kas aug it kā nelauksaimnieciskajā platībā. Tādā veidā pamazām bez lielām investīcijām zeme sakopjas un atgriežas lauksaimniecības zemju kategorijā!
No ES, LAD un banku viedokļa ir jābūt tik turīgam, lai zemi varētu iekopt bez atbalsta un sakārtot kā tirgus preci tā, lai banka būtu gatava finansēt. Citādi vari tikai nomāt, sakopt, un tad kāds dānis pārsit nomas vai pirkuma cenu. Industriālā ES daļa vēlas, lai Latvijā būtu vairāk zālāju. Vēlas dabiskos, bioloģiskos, ilggadīgos. Labi, lai būtu, tomēr gribu sēt labas kvalitātes zāli, lai lops aug un mūsu saimniecība ir konkurētspējīga pasaules tirgos.
Daļu no gaļas liellopiem pārdodam kā gaļu tiešajā tirdzniecībā. Tirgojam arī vaislas materiālu. Ja neizdodas, paturam paši. Mēģinu izprast, kāpēc mēs Latvijā nevaram nobarot liellopus? Polijā nobaro un ved tos pārdot uz Lībiju. Vācieši nobaro, paši patērē. Kāpēc Latvijā nav izdevīgi nobarot? Manā situācijā iemesls ir vietu trūkums. Patlaban ir gatavi pārdošanai vismaz 24 nobaroti gaļas liellopi. Pārējie dzīvnieki vēl ganībās.
Mērķis liellopu gaļas ražošanā ir 200 zīdītājgovju. Tik lielam dzīvnieku daudzumam mēs varam nodrošināt ganības. Tās ir nemeliorētas platības, tomēr ar labu augsnes struktūru. Neredzu iemeslu, kāpēc nevarētu ganīties. Mums ir arī savs zīmols – Brūzilu liellops. Ir mājas vietne, kur var pasūtīt gardus gaļas produktus un iepazīties ar pārdodamo vaislas materiālu. Pērkam pakalpojumu kautuvē. Pārdodam gaļu kafejnīcām un privātpersonām. Es pircējiem ar tīru sirdsapziņu varu stāstīt un rādīt, kā mūsu liellops ir audzis. Tā savā ziņā ir misija. Latvieši galvenokārt cūkgaļu ēd. Man patīk, ka gaļas lops ir dabā, tas ir sakopis vidi.
Attēlā: Saimniecībā ir atvērtā tipa kūtis,’Holšteinas’ šķirnes dzīvnieki dzīvo nepiesieti.
Lielāko gaļas liellopu daļu pārdodam Baltic Vianco.
– Cik saimniecībā ir darbinieku?
– Esmu izvēlējies virzienu, ka pie manis strādā profesionāls, zinošs, labi atalgots un darba tirgū pieprasīts darbinieks, nevis trīs vai četri zema intelekta sociāli nelabvēlīgi darbinieki. Mēs patlaban esam 25 darbinieki. Lopkopībā esam pārāk daudz. Paredzu, ka nākotnē pietiks ar mazāk darbiniekiem. No septiņām slaucējām parasti divas būs slimas. Sociālie pabalsti ir labi no labām algām. Pietiktu ar trim četrām augsti motivētām slaucējām. Slaucēja darbs nav viegls, bet var pelnīt trīsreiz vairāk, nekā Maksimā sēžot pie kases.
– Kā tālāk notiks Brūzilu izaugsme?
– Slaucamo govju kūts vēl nav pilna. Pērn pārdevām vairāk teļu, nekā drīkstējām – par labu cenu un peļņu uz Poliju. Šā iemesla dēļ ganāmpulkā patlaban ienāk mazāk pirmpieņu.
Nopietni vērtēsim ieguldījumus smilšu pakaišu ieviešanā. Latviešu saimnieku trūkums ir tas, ka viņi kolēģiem neatklāj sīkumus, darbības nianses un maz sadarbojas dažādu tehnikas agregātu izmantošanā. Tas nozīmē, ka dzīvojam ļoti labi, ja varam to atļauties! Nīderlandē notiek pretēji – viņi ar 70 govīm dzīvo labāk nekā es ar 380 govīm. Nīderlandes saimnieki māk zināšanas nodot viens otram, mācīties cits no cita. Iespējams, tās ir senākas piensaimniecības tradīcijas, jo valstī ir 1,6 miljoni govju. Saimniecības atrodas viena pie otras. Bet pie mums dažkārt ar vienīgo kaimiņu nav par ko parunāt, tāpēc ka mums ir atšķirīgs skatījums uz procesiem. Iemesls ir valsts ačgārnā politika 90. gados. Skrējiens tolaik bija tik ātrs, bet nu vilciens ir aizgājis. Laiku atpakaļ nepagriezīsi.
Šo un citus saimnieku pieredzes stāstus laiset žurnālā Agro Tops
