“Izskatāmies rūsas saēsti, nevis spoži”. Literatūrzinātniece Sandra Ratniece stāsta par saviem radošajiem plāniem 0
Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Literatūrzinātniecei un kritiķei Sandrai Ratniecei (1969) 2020. gadā iznāca debijas dzejoļu krājums “Šķietami klusu” (Jāņa Rozes apgāds), par kuru dzejnieks Māris Salējs saka: “Drīzāk to varētu saukt par ilgi aizturēta pārdzīvojuma akumulācijas un izaudzēšanas dzeju.”
Savukārt dzejas kritiķe Agija Ābiķe-Kondrāte rakstīja, ka “pārdzīvotais ir zemdegās, kaut kur sāpju, pārdzīvojumu smagumā, apslāpēts, bet tiecas tapt atklāts, un krājuma raksturs ir ierakstīts tā nosaukumā”.
– Kāda ir Sandra Ratniece šobrīd, un kādi radošie plāni top?
S. Ratniece: – Sandra Ratniece ne par kripatiņu nav mainījusies. Iespējams, esmu kļuvusi radoši atklātāka un neturu sveci, proti, savus tekstus, zem pūra. Šis gads man ir nozīmīgs ar to, ka 1. martā apritēja desmit gadi, kopš aizstāvēju promocijas darbu “Jūgendstila poētikas iezīmes latviešu literatūrā laika posmā no 20. gs. sākuma līdz Pirmajam pasaules karam”.
Šogad (esmu piesardzīga ar termiņiem, taču turu īkšķi, lai būtu labvēlīgu apstākļu kopums, kas ļautu 2021. gadā ieceri beidzot realizēt!) krietni papildināts un pilnveidots disertācijas teksts būs izlasāms grāmatā.
Top dzejoļi nākamajam dzejas krājumam, iecere ir krājumu veidot tikai no dzejoļu cikliem (viena cikla pirmo daļu piedāvāju šobrīd “Kultūrzīmju Grāmatplaukta” lasītājiem). Nekas jau nebeidzas. Dzīve un mana iesaistīšanās literatūras procesos turpinās arī pēc tam, kad vairs neesmu LRS mēnešraksta “konTEKSTS” galvenā redaktore.
– Kaut kad tu minēji, ka strādā arī pie eseju krājuma.
– Esmu nemitīgs ideju ģenerators, arī to īstenotāja. Tikai savus tekstus tik viegli nelaižu vaļā. Ir tapušas daudzas dažādas iestrādes. Esmu perfekcioniste un ļoti prasīga pret sevi, tādēļ vēlos, lai mana monogrāfija par jūgendstilu literatūrā būtu skaista visās nozīmēs, bet skaistums prasa lielu darbu.
Kamēr pildīju galvenās redaktores pienākumus, disertācijas teksta apstrādei pietrūka laika. Arī ieceri par eseju krājumu neesmu norakusi, taču pirms tā vēlos savest kārtībā stāstu iestrādes, kas tapušas arī jau krietni sen. Tie būs stāsti ar literatūrzinātniskas ievirzes eksperimentiem. Kā un vai man tas izdosies, to rādīs laiks, pati ar interesei gaidu savu radošo iznākumu.
– Kā tu vērtē šā gada LALIGABAS žūrijas izvēli?
– Esmu divas reizes piedalījusies LALIGABAS žūrijas darbā, iepazinusi šī goda un atbildības nastu. Nekad nevienas žūrijas darbs nav bijis perfekts, jo no sava subjektīvā skatpunkta neviens nevaram izvairīties. Tāpat kā nekad nevarēsim izvairīties no kurnēšanas par žūrijas darbu.
Man bija savi favorīti, kas nesakrita ar nominācijām, un bija izbrīns, kad dažus ļoti augstvērtīgus tekstus neieraudzīju nominantu sarakstā, taču zinu žūrēšanas drēbi un cenšos distancēties no netīrās veļas mazgāšanas, respektēju žūrijas lēmumu.
Šļuras un spekulācijas par nomināciju izcelsmi nedara godu rakstošai inteliģencei… Man ir kauns, kad nemākam vai vienkārši nevēlamies stāvēt pāri emocijām un sabiedrības acīs izskatāmies rūsas saēsti, nevis spoži. Ir teiciens “vārds nogalina”. Viens solis – un šādas nesaskaņas, vārdu asiņainas kaujas nozares iekšienē var nogalināt arī pašu literatūru.
– Kā tapa dzejoļu cikls par bērnību?
– Atceros savu dzīvi no divu gadu vecuma, un nav jau nekāds noslēpums, ka bērnības atmiņas dažbrīd izraisa smaidu, jo bērnam bieži vien šķiet svarīgs tas, kas pieaugušajam ir mazsvarīgs. Tā ir arī man, un šīs nianses atmiņās veido kolorītas laikmeta liecības.
– Pastāsti, kāds bija tavs mīļākais ēdiens bērnībā!
– Dzejolī esmu ierakstījusi ēdienus, kuri man visvairāk negaršoja bērnībā, starp citu, klimpas un sautētus burkānus izvairos ēst arī šobrīd, bet mana bērnības garša saistās nevis ar saldumiem, bet gan auksti kūpinātu desu, kas bija sagriezta plānās ripās un safasēta 100 gramu mazā iepakojumā.
Pie šā kāruma tiku reti. Pat mandarīni, kurus ierobežotā daudzumā padomju laika bērns varēja nobaudīt tikai ap Jaungadu, manī neizraisīja tādu prieku kā šī cietā, vienlaikus sulīgā auksti kūpinātās desas ripiņa.
DZEJAS ABC
JŪLIJA DIBOVSKA, literatūrkritiķe: “Bērnība kā tēls šajā dzejā necieš no šaurības, nepiedzīvo klaustrofobiju, bet dabiski būvē savas pilis, kamēr pie durvīm nesāk lauzties skarbā realitāte. Kā šīs divas pasaules sadzīvos, un kāda būs sadursme? Brīžiem šķiet, ka autore varētu runāt vēl atklātāk, vēl naturālistiskāk atklājot pārdzīvojuma sekas, garšas, smaržas, nobrāzumus. Bet viss cikla kopums noteikti atbildēs uz jautājumiem.”
“Kultūrzīmju Grāmatplaukta” lasītājiem ir iespēja ieskatīties dzejoļu cikla “Bērnība. Balādiska šūpuļdziesma” (Padomju Latvija 20. gadsimta 70. gadu sākumā mazas meitenes acīm) pirmajā daļā.
Miteklis
Aijā, bērnība, aijā
Saldā miedziņā,
Māmiņ` tevi šūpos
Vieglām rociņām.
bērnība ir komunālā dzīvokļa bezgaiss
pilsētas centrā trīspadsmit metrus gara šaura istaba
divas gultas vēl trešā salikta pieslieta istabas kaktā
lai ik vakaru taisnotu tās brezenta atsperēm sadiegto muguru
noplukušā virtuvē piekvēpuši griesti
nolupusi krāsa sienām
vientuļš aukstā ūdens krāns bronzas krāsā
nepārstāj pilēt ne mirkli
kūp istabas vidū skārda vanna uzlikta uz diviem ķebļiem
pičiņu pačiņu actiņām pirms vakara pasaciņas pirms miega
tad mudīgi gultā pie mātes siltās muguras varēs spiesties
bērnībai bail no Melnā bruņinieka kas Lāčplēsim ausi cirtīs
jābāž galva zem segas pat mātes mierīgā elpa te nelīdz
viss noklust naksnīgā mierā istabā nav kur adatai nokrist
sapnis ir apmulsis
ne apiet apkārt soli sperot ne pārkāpt pāri
no rīta bērnība mostas pēkšņi pārāk daudz vietas
pieskrien pie spoguļa uzsmaida pasaulei lielām acīm
gultā tiek iecelta plāksne no koka
bērnības iztēle lido
kā nesen dzirdētas ērģeļu stabuļu skaņas Doma baznīcas velvēs
plāksne pārtop par veikala leti ar grāmatām krāsainām bildēm
tiek celtas pilis un būdiņas būvēti tilti veidoti parki un ielas
bērnībai patīk zīmēt
istabas sienas balsinātas dzeltenā krāsā
ne vienmēr papīrs pa rokai
re
kapeika uz grīdas nokritusi
top sienas gleznojums švīku tehnikā slepus vairākas dienas
par mākslas darbu aiz gultas istaba klusēs
līdz māte to ieraudzīs
mazgājot grīdu
pienācis pusdienlaiks
baudīt maltīti aicina smaidošs apbružāts gumijas pavārs
pusdienas sātīgas
frikadeles sautēti burkāni klimpas ar ķīseli sārtu
pavāram garšo
to dejot ap šķīvi mudina sirmas māmiņas roka
Dod vēl!
viņš viltīgi saka
bērnībai rotaļas prātā
nepavisam nešķiet ēdmaņa garda
aiz istabas durvīm spējš troksnis
dun sienas no dūru zvēlieniem skaņiem
diktas balsis svešā valodā kā cirvis skalda tumšo gaiteni pušu
kaimiņus neizvēlas ir jāsarod nav jau cita jumta virs galvas
smacē dzīvokļa bezgaiss
no iekšpuses noskrapst atslēgas slēdzene durvīs
tiek uzcelts komunālās istabas bastions
pret dzērājiem dusmīgām sejām
sirmumam
meitas
mazumam
māti un krustmāti
no darba pārnākam gaidot
