“Izsijā lietus lāses / atvadies klusi”. Guntas Nagles dzeja 0
Gunta Nagle (1991) augusi Kārsavas novada Salnavā, pašlaik dzīvo un strādā Daugavpilī. 2010. gadā absolvējusi Rēzeknes Valsts ģimnāziju, 2013. gadā – Rēzeknes Augstskolas (tagadējā Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija) akadēmiskā bakalaura studiju programmu “Vēsture”, 2015. gadā – Daugavpils Universitātes profesionālā maģistra studiju programmu “Starpkultūru attiecības”.
Pirmo dzejoli – par rudeni – Gunta uzrakstīja, kad mācījās 4. klasē. “Tā izspruku no gara domraksta rakstīšanas latviešu valodas stundā. Rakstīju arī pamatskolas laikā – man bija skaists tumši zils blociņš cietos vākos ar zilām lapām un sudrabotu grāmatzīmi. Tur tiešām glabājās daudz tekstu. Bet tad klasesbiedri to “pa kluso” bija izvilkuši no manas somas, sākuši lasīt un ķiķināt, un tad dusmās kā Emīls Dārziņš savus skaņdarbus, tā arī es savus pirmos dzejoļus iemetu krāsnī,” atceras Gunta.
Viņas dzejoļi ir publicēti Rēzeknes Valsts ģimnāzijas skolēnu radošo darbu krājumā “Vārds” (2008), latgaliešu literatūras almanahā “Olūts 20” (2015) un biedrības “Latgolys Studentu centrs” izdotajā krāsojamajā dzejoļu krājumā pieaugušajiem “Linejis” (2016). Tie top gan latviski, gan latgaliski, daži teksti – arī krievu valodā. Kā teic autore, “dzīvojot daudznacionālā vidē, pat domāt sanāk dažādās valodās, tāpēc arī teksti ir dažādi. Man liekas, ka katrai domai ir sava valoda – ir frāzes, kas skaisti skan vienā valodā, otras – citā. Vairāk tekstu, protams, ir dzimtajā – latgaliešu – valodā”.
Kopš 2011. gada Gunta darbojas biedrībā “Latgolys Studentu centrs”, 2014. gadā kļuva par biedrības Daugavpils biroja vadītāju, bet no 2015. gada 5. marta līdz 2018. gada 25. februārim bijusi biedrības valdes priekšsēdētājas amatā. “Ikdienā visbiežāk mani var redzēt vadām ekskursijas “Šmakovkas muzejā” Daugavpilī vai muzicējot Daugavpils novada kultūras centra “Vārpa” folkloras kopā “Dyrbyni”. Reizēm mani var dzirdēt arī Latvijas Radio ēterā,” par sevi saka Gunta, kura žurnālistes gaitas aizsākusi, veidojot sižetus radioraidījumam “Pi myusim Latgolā”.
– Kāda dzeja tevi uzrunā?
G. Nagle: – Visa dzeja ir skaista, tikai katram dzejolim pienāk īstais laiks. Man ļoti patīk Valentīna Lukaševiča dzeja – bieži vien tie ir vienkārši vārdi, kas trāpa tieši mērķī. Tā kā bērnībā daudz laika pavadīju kopā ar brāli un kaimiņu puišiem, acis sāk mirdzēt, lasot Imanta Ziedoņa dzejoļu krājumu “Motocikls”. Īpaša vieta sirdī vienmēr būs Sergejam Jeseņinam. Lasot viņa dzeju, ir viegli iztēloties naksnīgās Sanktpēterburgas ainas. Arī podniekam Voldemāram Vogulam ir skaisti teksti, kur kopā savijas mīlestība un māls. Nesen izlasīju latgaliešu literāta Raibuo dzejas krājumu “Pistacejis” un nonācu pie secinājuma, ka dažos tekstos varu savilkt līdzības ar saviem. Bet vislielākais dārgums manā grāmatu plauktā ir blociņi un pāris mapes ar mana onkuļa Jāņa Mičurova dzejoļiem latviešu un latgaliešu valodā. Tie ir teksti par cilvēka būtību, mīlestību pret cilvēku, ģimeni, dzimtajām vietām, smeldzi un laimi. Ceru, ka izdosies apkopot Jāņa dzejoļus un kādreiz izdot grāmatu.
– Ko tev nozīmē darbošanās biedrībā “Latgolys Studentu centrs”?
– Tā ir iespēja iepazīties ar interesantiem cilvēkiem, veidot jaunu paziņu loku, īstenot idejas un piedalīties projektos. Biedrība pastāv jau 12 gadus, un padarītā ir daudz – tiek uzturēts latgaliešu kultūras ziņu portāls “LaKuGa.lv”, izdotas grāmatas, organizētas latgaliešu rakstu valodas apmācības, rīkoti dažādi izglītojoši pasākumi, muzikāli un literāri vakari, nometnes.
– Ar ko tevi piesaista radiožurnālista darbs?
– Mans pirmais veidotais sižets raidījumam “Pi myusim Latgolā” izskanēja 2014. gada 13. februārī – tieši Pasaules radio dienā. Gadu vēlāk mani veidotie sižeti paretam izskanēja arī Latvijas Radio. Man ļoti patīk žurnālista darbs. Tā ir iespēja iepazīties ar interesantiem cilvēkiem, uzzināt ko jaunu un attīstīt sevi. Bet tad, kad notiek sižetu montāža, tad skaņu var ne tikai dzirdēt, bet arī redzēt.
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam jaunākos Guntas Nagles dzejoļus.
***
Maņ nazavad ryndys sakuortuot pantūs,
Kai Hitlers veirus – vuordus sādynoju tankūs.
***
Tei “dzeja” nav dzeja, viņ vuordi,
Kas īsuoktū stygu myn,
A cytam tī Vysuma vuorti
Iz tū kū viņ pasauļs muns zyn.
***
Īroksti feisbukā suop vaira kai klusums.
Cik žāl, ka pīcu kūdulu procesorā saleida Vysums.
***
izsijā lietus lāses
atvadies klusi
sen mana jaunība
ziedēt nogurusi
apstājies rudenī
aizber pēdas
akmens smagumā
tapušas bēdas
acis pagurušas
lūkoties sienā
šoreiz pārtraukums
tiksimies ziemā
***
Tu pasauci mani nalaikā,
Niu juoiztur puorbaudis laiks.
Nazynūt praseibys omota aprokstā,
Leigumsūds nabyus cīš maigs.
***
Jī sūleja atļaut, izrunuot suopi.
Niu klausūs jūs bolsūs…
Vieļ suop.
***
Itū godu pavasars
Venuos salaide krusys gryudus,
Vosora appludynuoje
Buļbys i dvēseli,
Rudiņs aizmygloj
Ceļu i pruotu.
Gaidu zīmu.
***
Zyni, muos!
Vaira par veirīti
Maņ gribīs kači.
Jis naraksteis eiszinis
I nasauks par zači.
Izpaliks ružovūs briļļu periods
A paliks viņ marts.
Dzejoļi no krāsojamā dzejoļu krājuma pieaugušajiem “Linejis”
***
“Saucit i tapsit sadzierdāti,”
– Saceits Svātajūs
rokstūs,
Muns templis bryuk,
A kaidam ruodīs, ka uokstūs,
Svešā gaismā ceļu rūnūt,
Sovā tymsā bokstūs.
***
Paļdis par premeju i suoli rānuos,
Rokstu atlyugumu i aizeju bāduos.
