Izsērot, nevis iestigt bēdās 0
Kaut arī gadumija ir svētku laiks, mums apkārt ir ne tikai jautras sejas vien. Kāds piedzīvojis smagu šķiršanos, cits uzzinājis, ka ir ļoti slims, vēl kāds pēkšņi atlaists no darba. Vislabākā dāvana tuviniekiem vai draugiem, kuri piedzīvojuši zaudējumu, ir laiks, kuru veltām sarunai, atbalstam un mierinājumam.
No nolieguma līdz pieņemšanai
Katrs no mums pazīst sajūtu, kad kāda slikta vēsts vai notikums pirmajā brīdī burtiski apdullina. Sāpes un skumjas izjūtam tikai pēc kāda laika. Viens emocionāli sāpīgu pārdzīvojumu izdzīvo ātrāk, otrs lēnāk, bet vēl kāds tajā ieslīgst tik dziļi, ka cieš ne tikai attiecības ar draugiem un ģimeni, bet arī darba gaitas.
Veselības centra “Vivendi” psihiatrs Jānis Bušs stāsta, ka sērošanas procesam ir četras stadijas. Pirmā ir šoka jeb nolieguma stadija – emocionāla sastinguma stāvoklis pēc tam, kad cilvēks pēkšņi uzzinājis ļoti sliktus jaunumus, piemēram, par tuvinieka nāvi, atlaišanu no darba vai slimības diagnozi. Šajā brīdī viņš ir apjucis, apdullis, netic vai nevēlas ticēt tam, kas ir noticis, iekšēji pārliecinot sevi, ka tā ir kļūda, nepareiza informācija, notikušais neattiecas uz viņu vai arī ka tas ir tikai slikts sapnis, no kura varēs pamosties, un viss atkal būs kārtībā.
Nākamā ir dusmu stadija, kad cilvēks apzinājies savu zaudējumu, notikušā realitāti un izjūt dusmas – pret likteni, Dievu, pats pret sevi, pret tuviniekiem, kuri cenšas viņu mierināt.
Psihiatrs teic, ka būtu jāsaprot, ka tas ir normāli, pat labi. Apkārtējiem nevajadzētu šos emociju uzplūdus uztvert personiski.
Trešā ir depresijas stadija, kad zaudējums ir pieņemts un parādās izmisums, skumjas, ka nekad vairs nebūs tā, kā iepriekš, ka plānotais palicis nepiepildīts, prātā uzplaiksnī atmiņas, kas saistītas ar zaudējumu. Ja bijusi šķiršanās vai miris tuvinieks, prātā nāk kopā pavadītais laiks, laimes mirkļi. Ja cilvēks ir ticīgs, pavīd cerība vēl kādreiz tikties, piemēram, nākamajā dzīvē. Raudāšana ir labs veids, kā mazināt emocionālo spriedzi un saīsināt šo sērošanas stadiju.
Pēdējā ir samierināšanās stadija, kas iestājas brīdī, kad cilvēks saprot: dzīve nebeidzas, ir pienākumi, attiecības, jauni plāni, ir iespējams vēl daudz ko darīt un turpināt dzīvot ar šo zaudējumu.
“Nekur nav noteikts, cik ilgi būtu normāli sērot. Tas atkarīgs gan no paša cilvēka personības, gan no attieksmes, emocionālās saites ar to, kas ir zaudēts, cik negaidīts, neparedzams bijis zaudējums vai psihoemocionāli traumējošais notikums, un no daudziem citiem apstākļiem. Ja tas bijis pēkšņs, ļoti straujš un iepriekš nav bijis paredzams, sērošana var būt samērā ilga. Uzskatu, ka sēras kļūst patoloģiskas tajā brīdī, kad šā iemesla dēļ tiek traucētas cilvēka ikdienas funkcijas un viņš nespēj strādāt, relaksēties, ilgstoši jūtas slikti, spēj domāt tikai par savu zaudējumu vai emocionālo traumu,” norāda psihiatrs.
Dalīties ar emocijām
“Mēdz būt arī tā, ka sēru periods iztrūkst un situācijā, kad būtu jāizjūt dusmas, izmisums, skumjas, tās neizpaužas. Ja sēras tiek atliktas, tas ir, cilvēks savas personības struktūras dēļ atliek emocionālo pārdzīvojumu, līdzdalību sēru procesā, ilgtermiņā viņš sev nodara lielu kaitējumu, panākot, ka sēras kļūst hroniskas.
Piemēram, dažreiz sēras var sākties tikai ilgāku laiku pēc emocionāli traumējošā notikuma – pēc pusgada vai pat pēc vairākiem gadiem.
Arī tas, ka uzmācīgās domas par zaudējumu un ciešanas nezaudē savu intensitāti, ar laiku nemazinās, norāda, ka sēras varētu būt patoloģiskas,” saka J. Bušs.
Lai vieglāk izietu cauri sērošanas procesam, psihiatrs iesaka, pirmkārt, pieņemt to, kas noticis, nebaidīties runāt par savu zaudējumu, apspriest to ar tuviem cilvēkiem. Otrkārt, izpaust savas jūtas, emocijas – raudāt, dusmoties par likteņa netaisnību, izteikt nožēlu, izmisumu. Treškārt, sekot līdzi savam veselības stāvoklim, piemēram, asinsspiedienam, sirds darbībai, hroniskajām saslimšanām, miega kvalitātei, apetītei, jo krīzes situācija var to pasliktināt.
Ceturtkārt, turpināt ikdienas gaitas, nemainīt ierasto dienas struktūru, veltīt laiku darbam, atpūtai, ierastiem rituāliem un paražām. Tādā veidā sevi var līdzsvarot, pieņemot, ka dzīve nesastāv tikai no zaudējuma, bet arī daudziem citiem aspektiem.
Piektkārt, dalīties ar savām domām, emocijām, sajūtām, stāstīt par tām draugiem, uzticības personām, psihologam, mācītājam, krīzes tālruņa operatoram.
Sēras vai depresija?
“Par depresiju var runāt tad, ja cilvēkam vismaz divas nedēļas no vietas, pirmkārt, ir palēninātas domāšanas funkcijas un samazinātas koncentrēšanās spējas, otrkārt, jūtams nogurums, spēka un enerģijas trūkums, sarūk fiziskā aktivitāte, treškārt, ir nomākts garastāvoklis. Taču tas nenozīmē, ka obligāti jānogaida divas nedēļas, lai vērstos pēc palīdzības.
Ja sēru vai depresijas dēļ ir apgrūtināta ikdienas funkciju pildīšana, piemēram, grūti veikt darba pienākumus, nav iespējams aizmigt vai gluži otrādi – izkāpt no gultas, ja nesaista lietas, kas aizrāva agrāk, par to jāapspriežas ar psihoterapeitu, psihiatru vai ar savu ģimenes ārstu,” aicina J. Bušs.
Uzskata, ka dzīves laikā ar depresiju saskaras 10% vīriešu un 20% sieviešu. Lielāks risks saslimt ir tiem, kas piedzīvojuši laulības šķiršanu, tuvinieka vai drauga zaudējumu, vientulību, uzzinājuši smagas slimības diagnozi, cieš no psihoemocionālās traumas vai ilgstošas spriedzes darbā vai ģimenē. Apmēram 18% cilvēku ar vieglas depresijas simptomiem un 52% ar depresiju tiek novēroti būtiski funkcionēšanas traucējumi ikdienas dzīvē.
Rīgas Stradiņa universitātes Psihiatrijas un narkoloģijas katedras asistente, psihiatre Jeļena Vrubļevska veikusi pētījumu, lai noskaidrotu, cik izplatīta ir depresija ģimenes ārstu praksē. Pētījumā noskaidrots, ka ar depresiju dzīves laikā saskārušies 22,4% ģimenes ārstu pacientu, tajā skaitā pēdējo divu nedēļu laikā – 6,7%, bet pēdējā gada laikā – 7,9% (tas ir vairāk nekā citās Eiropas valstīs, kur īpatsvars bijis vidēji 6,9%). Visbiežāk no tās cietušas sievietes, pilsētās (bet ne galvaspilsētā) dzīvojošie, cilvēki ar sliktu veselības pašvērtējumu vai veselības pasliktināšanos pēdējā gada laikā.
Vislielākā depresijas izplatība tika novērota vecuma grupā no 45 līdz 54 gadiem.
Pētniece norāda, ka Latvijā vērojama liela plaisa starp depresijas slimnieku patieso daudzumu un ārstēšanu saņēmušo skaitu. Piemēram, pirms sešiem septiņiem gadiem veiktās iedzīvotāju aptaujas par depresijas izplatību sabiedrībā atklājušas, ka apmēram 115 000 Latvijas iedzīvotāju bijuši nopietni depresijas simptomi, taču pie ģimenes ārsta vai psihiatra vērsušies tikai 10 000. Problēma ir tā, ka ģimenes ārsti bieži vien nepazīst depresijas pazīmes vai arī to sajauc ar kādu citu slimību. Lai atvieglotu ģimenes ārstu darbu, pētniece Latvijas apstākļiem adaptējusi pacientu aptauju – depresijas skrīninga testu, kas ļaus primārās aprūpes ārstiem atpazīt pacientus, kuri cieš no depresijas, un sākt ārstēšanu.
