Izsapņotie sapņi 0
Latvijas Arhitektūras muzejā skatāma arhitekta Arņa Kleinberga jubilejas izstāde “Naftalīns”. Izstāde būs atvērta līdz 6. jūlijam.
Domājot par arhitektūru, neviļus nāk prātā kāda lasīta frāze, ka arhitektūra kopš senās Ēģiptes laikiem ir tikai degradējusies. Tam pamatu var atrast Hēģeļa filozofiskajā sistēmā, precīzāk, Hēgeļa estētikā. Šeit arī vairākkārt formulēta doma, ka māksla nekad vairs nesasniegs to idejas izpausmes pilnību – satura adekvātu izpausmi materi-ālā, formā, kāda tā bija senās Grieķijas tēlniecībā.
Kopš laika gala ir spriests par to, kur sākas un kur beidzas arhitektūra? Vai arhitektūra ir māksla vai tomēr tikai amatniecība?
Ja akceptējam, ka arhitektūra ir mākslas veids, tad tai ir vislielākā auditorija pasaulē. Skatītāji mērāmi miljardos. Un neatkarīgi no arhitekta ģeniālās idejas lidojuma līdz projekta realizācijas taustāmam vērtējumam un lietojumam ikvienam būs savs subjektīvs spriedums, jo tie esam mēs, kas izmantojam arhitekta sākotnējās idejas galaproduktu.
Ļoti bieži gadās, ka arhitekta domu lidojums paliek tikai skiču vai nerealizētu projektu veidā, kam par iemeslu var būt daudzi aspekti, sākot ar pasūtītāja estētiskās izpratnes nesaskaņu ar arhitekta redzējumu un beidzot ar ekonomisko situāciju, kas uzliek finansiālu žņaugu jebkurai labai aizsāktai idejai.
Izstāde “Naftalīns” ir tieši par to, kur viens no Latvijas vadošajiem un ražīgākajiem arhitektiem Arnis Kleinbergs (“Projektēšanas birojs ARHIS” ) rāda savus tādu vai citādu iemeslu dēļ nerealizētos, sūrā darbā tapušos projektus, kurus komentē ar latviešu arhitektiem netipisku humoru: “Šajā zālē atradīsiet tikai vienu pavisam svaigu projektu, kas ar reālām cerībām veras nākotnē. Ja kaut ko vēl pamanāt vai sajūtat, ziniet, tas viss ir tīrākais naftalīns. Dažāda vecuma un izmēra tukšie sapņi, plaukta arhitektūra un apsūbējušu ideju portreti pārblīvējuši manu darba skapi un nav redzama iemesla nedarīt to – lielo tīrīšanu. Neesmu no pagātnes pielūdzējiem, neticu stāstam par zaļāko zāli toreiz, nevēlos domās vēl un vēl izgaršot sen norītu delikatesi, negrasos šaustīt sevi un pasauli par kādu nenoplūkto augli. Man ir labs, gaviļniecisks noskaņojums, un es, paļaujoties uz jūsu tīri cilvēcisko ziņkārību, aicinu visus piedalīties vienā nelielā arhitektūras grabažu izrādē, pirms tās no istabas skapja tiek pārvietotas tālāk prom bēniņos.
Lai arī kas tas būtu – iespējams, nepelnīti vai arī pilnīgi bezcerīgi zaudēts konkurss, skrupulozi izstrādāts, bet krīzes pazemots tehniskais projekts vai tikai kāda “burbuļlaika” attīstītāja alkatības un nekompetences ilustrācija, vienalga, visiem tiem ir savs stāsts, savs sapnis, sapnītis un beigās vēl morāle.”
