Izsāpēt… izkliegt. Sandra Ratniece recenzē Gundegas Repšes dzejas krājumu “Ekstāzes un metastāzes” 2
Sandra Ratniece, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
2022. gada izskaņā nācis klajā rakstnieces Gundegas Repšes dzejas krājums “Ekstāzes un metastāzes”. Šķiet, ka šis fakts daudzus lasītājus ieintriģēja, jo rakstniece ir talantīga dažādos prozas žanros, bet te pēkšņi – dzeja. Atvēru krājumu un sāku lasīt. Neslēpšu, ka tas bija un ir pārsteigums – traģisku mieļu pārpilns un vienlaikus (ja runājam par rakstnieces uzrakstīto dzeju) – cieņpilni patīkams!
Dzeja – visintīmākais literatūras žanrs
Tas, ka dzeja ir rakstnieka visatkailinošākais no visiem literatūras žanriem, ir zināms gan teorētiķiem, gan lasītājiem. Dzejā grūti aiziet no savas personības, dzejā ir grūti samelot. Arī Gundegas Repšes krājums ir pierādījums tam, un lasītājs ierauga dzejnieci tādu pašu, kāda viņa ir dzīvē (autores gadījumā gan jābilst, ka arī prozā rakstniece neslapstās aiz skaistiem vārdiem).
Tāda nu reiz Gundega Repše ir – tieša, trāpīgi nesaudzīga vārdos, nerimtīga cīnītāja pret dažādām nebūšanām – un tādu ir daudz un ik uz soļa, bet Gundega nekad nepaliek vienaldzīga.
Nekad! Arī – šajā krājumā, taču šeit atklājas vēl viena rakstnieces šķautne – aiz ārējā stipruma ir trauslums, jo ir lietas, kuru priekšā cilvēks ir bezspēcīgs – tā ir nāve (brāļa aiziešana mūžībā, genocīds pret ukraiņu tautu) un vēsturiskā atmiņa, un šādā situācijā būtisks ir katra rakstnieka kliedziens un tiešums, kas vienlaikus izlaists caur savu domu un izjūtu, vieduma annālēm, kā to izdarījusi Gundega Repše savā dzejā.
Nosaukuma ietilpība
Vienmēr priecē precīzi dzejoļu krājumu nosaukumi, jo nosaukums ir darba atslēgas vārds, kas atver durvis tekstam. Autores krājuma nosaukums “Ekstāzes un metastāzes” ne vien atver durvis tekstam, bet ir pārpilns gan ar dzejnieces, gan laikmeta raksturojuma bezkompromisu skaudru tiešumu.
Ierasti tiek uzskatīts, ka vēsturei piemīt lineārais laiks, savukārt mītiskajam laikam – cikliskums. Gundegas Repšes teksts apliecina, ka diemžēl vēsturei piemīt arī cikliskais laiks un atkārtojas ne tās labākās lietas.
Un vai vēsture un mīts nav kopā plūstoši lielumi? – “Mīts ir īstenība. / Piedziedājums – triviāls sirds puksts. Tas apstāsies, kad mītam iepatiksies.” (36. lpp.) To arī dzejniece parāda, velkot paralēles ar neseno pagātni – padomju okupācijas laiku (šīs paralēles caurvij krājumu), lūk, šīs ir metastāzes gan vēstures, gan, nedod, Dievs, mūsos pašos vēl joprojām, un tieši tādēļ šis krājums ir izdots precīzi laikā un telpā. Tas ir kā atgādinājums, trauksmes signāls, brīdinājums neieslīgt omulībā.
Viens piemērs (fragmenti no dzejoļa): “Pirms Otrā pasaules kara māsa māsai bij pateikusi, / ka šai ausis kā īstenai klačai. / Tas notika Jāņos [..] / Tad tā viena izgāja Sibīrijas stepes, kailsala un smilšuvētru / nosaldētām ausīm, bet tā otra sadzīvoja ar kolhoza brigadieri / pie lakotiem grāmatu plauktiem.” (40. lpp.) Šobrīd Ukrainas tauta piedzīvo karu, genocīdu un spīdzināšanu. Gundegas Repšes kliedziens – lāsts, kas ir briesmīgāks sods pat par nāvi, – ir nesaudzīgs pret okupantiem: “Tu, kurš uzspridzini aizmigušus bērnus, / / Tu, kurš ar tankiem un raķetēm nodedzini labības laukus, / / Tu, kurš nošauj arājus un maizniekus / Tu, kurš izvaro grūtnieces, / Tu, kurš nepiedzimis cilvēkā, – / Esi nolādēts!” (33. lpp.)
Savukārt ekstāzes nozīme krājumā ir meklējama koncentrētajā dzejas formā. Taču šo jēdzienu var attiecināt, arī runājot par afekta stāvokli, transu, kas nepārprotami šobrīd mīt mūsos visos, līdzpārdzīvojot karam Ukrainā.
Dzejas poētika
Dzejas poētiku raksturo, kā jau iepriekš minēju, tiešums un eksistenciāli ekspresionisks kliedziens. Vismaz man asociējas un krājuma lasīšanas laikā nepārtraukti domās acu priekšā vīdēja norvēģu gleznotāja Edvarda Munka glezna “Kliedziens” (1893). Ja atceramies, tieši šis darbs kalpoja par ekspresionistu iedvesmas avotu. Un ekspresionisms bija Pirmā pasaules kara laika traģēdiju kontekstā radies mākslas veids. Atkal paralēles…
Dzejniecei absolūti precīzi izdevies radīt kontrastu: globālas kara šausmas un trauslie, sīkie, lokālie mūsu pašu dabā atrodamie augi. Dažādu augu tēli ir šajā krājumā lietoti it bieži, un nepārspīlējot varu teikt, ka tie noteikti padziļina emocionālo spriedzi: koki (liepas, vītoli u. c.), murķeļi, tupeņi, āboliņš, virsis, magones… Traģismu un baismoto noskaņu, un bezspēcīgo neziņu (gan dzejnieces, gan mūsu) paspilgtina arī nereti lietotie deminutīvi, piemēram (dzejolis citēts pilnībā): “Iesarkanā rītiņā, / tev jau nātras saules pinumā: / Tu zini, māki un dziedē, bet aizmirsti to – tu esi amazone / uz tilta. / Starp To un To. / Un tomēr tas tev pašai jāiztulko. / Arī pamodusies uz tilta sarkanos vizbuļos jūti, nāsis / vēl trīsuļo – starp To un To.” (53. lpp.)
“Sāls tavās acīs”
Sāls ir tēls, kas arīdzan uzplauksna Gundegas Repšes dzejā un raksturo šo krājumu. Asaras ir nežēlīgas šī laikmeta līdzgaitnieces. Cilvēka bezspēcība pret necilvēcību. “Zāles zaļumā, / Stiebra trauslumā / sākt dienu. [..] Zāles zaļumā / stiebra trauslumā / Par putekli / Irsi” (21. lpp.) Bet visam ļaunajam ir jābeidzas, arī ļaunajam, par laimi, ir cikliskais laiks. No krājuma lappusēm izskan visiem šobrīd klusībā pašsaprotamas lietas – būsim stipri, pārdzīvosim un – galvenais – visiem kopā cīnoties pret ļaunumu, tas ir jāiznīcina. Nav jau variantu, ja gribam dzīvot un nepieredzēt savā zemē karu. Un mūžam neatbildēts paliek dzejnieces uzdotais jautājums: “Kur palika mīkla par cilvēka dzīvi?” Bet galvenais tomēr dzejniecei paliek nemainīgs: ticēt, nepadoties, iznīcinot ļaunumu, un izturēt, lai arī cik grūti un neiespējami tas pirmajā brīdī šķistu.
