Izrēķināšanās atbalsis: Zlēku traģēdija 0
1944. gada 5.–9. decembrī Ventspils apriņķa Zlēku pagastā nacistu soda ekspedīcija nogalināja – nošāva vai sadedzināja dzīvus vairāk nekā 160 cilvēkus, to skaitā ap 80 civiliedzīvotājus, viņu vidū 22 bērnus. Akcijas laikā nodedzināja Graužu, Mūrnieku, Vēveru, Zilumu un Dižķīru mājas.
Padomju laika vēstures grāmatās notikušais ir attēlots kā “vācu fašistisko iebrucēju un latviešu buržuāzisko nacionālistu” zvēriska izrēķināšanās ar mierīgajiem iedzīvotājiem aiz niknuma par neveiksmi cīņā pret sarkanajiem partizāniem un aiz atriebības par vietējo iedzīvotāju sniegto palīdzību padomju partizānu vienībai “Sarkanā bulta”.
Tomēr mūsdienās apzinātie dokumenti un liecības rāda, ka nacistu soda ekspedīcijas aktivitāšu īstais iemesls ir meklējams karadienestam pakļauto dezertieru tvarstīšanā un leitnanta Roberta Rubeņa bataljona pretestībā vāciešiem.
Padomju vēsturnieku meklējumi
Zlēku traģēdijas apraksti atklātībā parādījās drīz vien pēc Otrā pasaules kara beigām komunistu okupētās Latvijas preses izdevumos. Ventspils laikraksts “Brīvā Venta” Zlēkās notikušo 1945. gada 13. decembrī atspoguļoja šādi: “Kliegdami un aurodami daži vācu karavīri ar pistolēm un automātiem dzen pāri laukam uz mežmalu sieviešu pulciņu. Viņas raud un elso ne par to, ka šis gājiens ved uz nāvi, bet par to, ka bērni tām atņemti un palikuši apdzērušos hitleriešu varā. Mežmalā atskan šāvieni, sievietes sabrūk sniegā un pārplūst asinīm. Padarījuši savu briesmu darbu, bendes steidzīgi atgriežas pie pārējiem, kas dala salaupītās mantas.”
Līdzīgas liecības ir atkārtotas arī vēlāk izdotajos padomju vēsturnieku darbos. Paradoksāli, ka Rīgā notikušās “mazās Nirnbergas” – tiesas prāvas pret septiņiem nacistiskās Vācijas militārās un politiskās okupācijas varas augstākajiem pārstāvjiem Baltijā (norisinājās no 1946. gada 26. janvāra līdz 2. februārim) apsūdzības rakstā Zlēku traģēdija nemaz nav pieminēta.
20. gadsimta 50. gadu beigās un 60. gados norisinājās LPSR Izglītības ministrijas, LKP CK Partijas vēstures institūta un LPSR Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta organizētās “Lielā Tēvijas kara” vēstures zinātniskās izpētes ekspedīcijas.
Zlēku traģēdijas izpētei veltīto ekspedīciju 1961. gada maijā organizēja Ventspils–Talsu–Tukuma skolotāju starprajonu metodiskā apvienība, tajā piedalījās 43 dalībnieki bijušā sarkano partizānu komisāra, LKP CK Partijas vēstures institūta direktora Alfrēda Raškevica vadībā.
Izdevās konstatēt, ka aptuveni 150 cilvēku iznīcināšana Zlēku pagastā notikusi ne tikai pilnībā nodedzinātajās mājās, bet arī Vecsātos, Vēlogos, Dzilnās, Robežniekos, Ruzuļos un citur, kur nošauti desmitiem uz ceļa aizturētie un no tuvākās apkārtnes atvestie cilvēki.
Vairākiem upuriem bija izdevies palikt dzīviem eksekūciju veicēju steigas un pārmērīgas alkohola lietošanas dēļ.
Izdzīvojušo vidū bija Vecsātu apgaitas mežsargs Matvejs Supe (padomju kaujinieku vienības “Sarkanā bulta” sakarnieks, pēc padomju laikā izplatītās versijas – sasiets vests uz nošaušanu, tās brīdī smagi ievainots un aizbēdzis, bet ļoti iespējams, ka tobrīd kopā ar kādu sievieti īstenībā atradies netālajās Bētiņu mājās), Izabella Koklača (it kā izmantojot radušos apjukumu, paspējusi paslēpties), Austra Leite (sašauta kaklā, šķūnī sadega viņas četri bērni), Matīss Ķeizars (pagrūda šāvēju un iebēga mežā) un citi.
1961. gada Zlēku ekspedīcijā arī noskaidrojās, ka 1944. gada 8.–9. decembrī nogalinātie cilvēki pēc tam apbedīti Cirkales (Vecsātos nogalinātie desmit cilvēki), Kunarāju, Mūrnieku, Ragavu un Baznīcas (Zilumos nogalinātie deviņi cilvēki) kapos (mūsdienās ir noskaidrots, ka arī Sildruvu kapos, un ne visos no tiem ir uzstādīti kapakmeņi ar upuru vārdiem).
1965. gadā notika traģēdijas upuru pārapbedīšana Zlēku Karātavkalnā. Šeit izveidotais piemiņas memoriāls vēsta, ka “1944. gada decembrī vācu fašisti Zlēku ciemā zvēriski iznīcināja 160 mierīgo iedzīvotāju. Tautas atmiņā vienmēr paliks Zlēku traģēdija.”
Padomju laikā te regulāri norisinājās Zlēku traģēdijas upuru piemiņai veltītie pasākumi, bet jau Atmodas gados uz melnā marmora obeliska (ir izskanējis, ka tā kādreizējā atrašanās vieta varētu būt bijusi Rīgas Lielie kapi vai Vecie ebreju kapi) ir iegravēts krusts.
Pēc Rubeņa fonda vadītāja Andreja Ķeizara mūsdienās veiktajiem aprēķiniem, atkarībā no Zlēku traģēdijas definīcijas un uzskaites metodikas, var pieņemt, ka tās laikā nogalināti 57–85 civiliedzīvotāji un ap 110 karavīru no dažādām militārām vienībām vai arī, kas no tām dezertējuši un patvērušies Zlēku apkārtnē.
Karātavkalnā apbedīti: 1944. gada 19. novembrī Rendas pagastā nošautais 21 būvbataljona karavīrs, 7. decembrī pie Vēlogiem nošautie deviņi vācu armijas dezertieri, 22. decembrī Mūrnieku kapos sākotnēji apglabātie 54 cilvēki (vietējie civiliedzīvotāji, aizsargi, bēgļi, kaujās kritušie rubenieši un citas lielākoties neidentificētas personas), uz ceļiem aizturētie un pie Robežniekiem nošautie pieci nezināmi cilvēki, kā arī 1941. gada 1. jūlijā kaujās ar vācu karavīriem un latviešu partizāniem kritušie 14 sarkanarmieši, kā arī 20. gadsimta 60. gados te pārapbedītās komjaunietes Rēnas Pūlmanes, bēgļu meitenes Rasmas Gailes un revolucionāra Odera Brēdika mirstīgās atliekas. Kopumā pēdējo atdusas vietu te raduši ap 110 cilvēku.
Ko liecina vācu dokumenti?
Zlēku traģēdija ir minēta arī vairākos kara laika dokumentos. Armiju grupas Nord kaujas darbības žurnālā 1944. gada 9. decembrī plkst. 17.30 izdarīts ieraksts, ka akcijas laikā pretinieka pusē ir nogalināts 161 cilvēks, kas piederējis “Rubeņa brigādei un “Sarkanās bultas” daļām”. Padomju laikā minēto skaitli, attiecinot uz nogalinātajiem civiliedzīvotājiem, acīmredzot pieņēma par Zlēku traģēdijas upuru kopskaitu.
Akcijas gaita daļēji ir dokumentēta vācu 16. armijas pretizlūkošanas daļas priekšnieka 1944. gada 31. decembra ziņojumā. Tajā paskaidrots, ka no 5. līdz 9. decembrim augstākā SS un policijas vadītāja Ostlandē SS obergrupenfīrera un policijas ģenerāļa Frīdriha Jekelna vadībā norisinājies plašs pasākums Eichensumpf (“Ozolu purvs”), kas ticis vērsts pret “Sarkano bultu” un ģenerāļa Kureļa grupas pārpalikumu pie Abavas.
Ziņojumā konstatēts, ka tas tomēr nav attaisnojis tajā iesaistīto lielo spēku un līdzekļu izmantošanu un nav novedis pie vēlamiem panākumiem.
Ziņojums atspoguļo Kurzemes iedzīvotāju reakciju uz notikušo, kā arī parāda “Sarkanās bultas” neitrālo nostāju un kādas vāciešiem pakļautas latviešu vienības līdzdalību šajā akcijā: “Šā pasākuma laikā pret civiliedzīvotājiem izdarītie vainas izpirkšanas pasākumi par Rubeņa cilvēku veikto policijai piederīgo sakropļošanu, tautu ir ļoti sarūgtinājuši un neliekas piemēroti Kurzemes telpas nomierināšanai. [..]
Pasākuma laikā nodedzinātas 14 lauku sētas, iedzīvotāji nonāvēti un sadedzināti. Iedzīvotāji izjūtot šausmas par šo izrīcību.
Vairumu šo zemnieku ģimeņu neesot bijušas bandām (padomju kaujiniekiem) labvēlīgas. [..] Vēlogās 30 civilistus, starp tiem divus bērnus, nošāvusi kāda latviešu SS vienība vācu oberšturmfīrera vadībā. Šī nošaušana esot bijusi atmaksa par to, ka vācu pusē esot krituši trīs virsnieki un 17 karavīri. Dižķīros visus iedzīvotājus nošāvis kāds policijas leitnants ar sešiem vīriem, līķi esot šķūnī sadedzināti. Pie šķūņa ieejas bijuši redzami 7–8 pārogļoti līķi, starp tiem viens bērns.”
Kopumā secināts, ka notikušais radījis negatīvas sekas ne tikai civiliedzīvotāju aprindās, bet arī latviešu karavīros Kurzemē. Tās neierobežojas tikai Abavas šaurākā novadā, bet izplatās visā latviešu telpā. “Padomju bandu štābs, kura izlūkvienības kā liecinieki bija novērojuši notikumus pie Abavas, to propagandistiski izmantoja vervēšanas nolūkiem.”
Ziņas par Zlēku traģēdiju var atrast arī vācu SiPO un SD latviešu politiskās nodaļas informācijas iestādes “Latviešu kartotēka” darbinieku 1945. gada janvārī Kurzemē sastādītajā konfidenciālajā pārskatā “Vācu–latviešu attiecības”.
Tajā atzīmēts, ka Zlēku pagastā nodedzinātas piecas saimniecības un nošauti visi māju iedzīvotāji, ieskaitot mazus bērnus. Pārskatā uzsvērts, ka “tikai divās mājās dzīvoja komunistiski noskaņoti ļaudis, bet pārējo māju iedzīvotāji nebija informēti, ka pie tiem uzturas bandīti, jo pēdējiem bija oficiālas vācu militārvienību izdotas apliecības (kurelieši). Šādi izvestās akcijās mazāk cieš bandīti nekā civiliedzīvotāji.”
Mūsdienās savāktās liecības
Latvijas Okupācijas muzejā ir apkopota virkne videoliecību, kas attiecas uz padomju kaujinieku vienības “Sarkanā bulta” darbību un notikumiem Zlēku traģēdijas laikā 1944. gada decembra sākumā.
Tobrīd astoņus gadus vecā Olga Dorbe 1999. gadā atcerējās, ka viņas mājā Zlēku pagasta Dzeņos apmetusies apmēram 7–10 vīru liela vācu karavīru grupa, kas piedalījusies Zlēku soda ekspedīcijā, un kā Mūrnieku mājās bojā gāja viņas vectēvs Zāmuels Freibergs un citi kaimiņu iedzīvotāji.
Viņa stāsta: “Tas bija 1944. gada decembrī. Mūsu mājās Dzeņos ienāca desmit vīri ar milzīgi daudz ieročiem, kurus viņi nesa kaudzēm kā malkas klēpjus. Mājās biju es, māsa, brālis, vecāmāte un mamma. Mūs visus iedzina mazā istabiņā. [..] Iebrucēji visi bija šausmīgi piedzērušies. Starp viņiem bija arī kāds latvietis brillēs. Vecomāti ar vecotēvu vācieši savulaik bija ielikuši dzīvot Mūrnieku mājās, kuru saimniekus 1941. gadā izsūtīja. Vecāmamma teica, ka pa nakti esot iebrukuši “Sarkanās bultas” partizāni un apkāvuši visus lopus, arī grūsnu govi, paņēmuši drēbes. Viņa teica, ka nevar mūsmājās ilgi izturēties, jo vectēvs palicis viens pats un viņai ir bail. Tur vēl bija cilvēki – krievu bēgļi, arī viens krievu puika, kas bija vācu armijā bijis un no tās dezertējis. Kad vecāmamma gāja atpakaļ uz mājām, viņš izbēdzis skrēja pretī un sauca, lai viņa neiet tur, jo visi – arī vectēvs – nošauti un māja aizdedzināta. Māte, māsiņas izdzītas ārā arī uz nošaušanu. [..] Vecāmamma bija ļoti drosmīga – karaspēks vēl nebija projām, viņa uzmeklēja vectēvu grāvī, kur viņš gulēja. Viņa divatā ar kaimiņu Priekuli sanagloja kaut kādas kastes un nošautos cilvēkus – vectēvu, Vidzemes bēgļus vidzemniekus un krievu ģimenes – apglabāja Mūrnieku kapos. [..] Vēlāk mamma padzirdēja, ka vācu upurus rok ārā. Zlēkās sastūma no māliem tādu kā kalnu un visus apglabāja. Vēlāk, kad mamma aizgāja, viņa tur redzēja zemē iesalušus kaulus, ko komjaunieši kaut kā tur bija sarakuši. [..]
Mēs nevarējām saprast, kāpēc nenāca palīgā turpat Abavas malā bāzētā “Sarkanā bulta”, kurā bija simtiem cilvēku un milzīgs daudzums ieroču un pārtikas.
Viņi taču no tām mājām visu laiku ņēma maizi. Kad viņu maizes devējus šāva nost, tad viņi nelikās par to ne zinis. Mamma gāja uz kapiem un dusmīgi teica: “Es nevaru tur ilgāk palikt un ne vārda bilst. Tur runā netaisnību, bet es zinu taisnību.””
Stāsta, ka pēc leitnanta Roberta Rubeņa bataljona cīņām ar vāciešiem, kuru laikā nogalināja vairākus vācu virsniekus, SS obergrupenfīrers Jekelns paņēmis karti un ar zīmuli apvilcis rajonu, kas jānolīdzina ar zemi, mājas jānodedzina un visi jānošauj. Plāns esot izpildīts precīzi un punktuāli.
Ir liecības, ka Zlēkās bojāgājuši arī krievu bēgļi no Ļeņingradas (mūsdienās – Sanktpēterburga) apgabala un pat Kurzemē nonākušie ungāri.
Tālaika notikumu aculiecinieku un laikabiedru dažādos laikos sniegtās atmiņas ir savākusi ugālniece Laimdota Junkara un noskaidrojusi, ka vairāku cilvēku nošaušana Vecsātos 1944. gada 8. decembra vakarā īstenībā nav saistīta ar citu kaimiņos atrodošos Zlēku viensētu nodedzināšanu, bet tās iegansts varētu būt spontāni izcēlusies sadursme pēc tam, kad mežsargs Supe mēģinājis padomju kaujiniekiem nodot šajās mājās izvietotos vairākus kaujās ar rubeniešiem ievainotos vācu karavīrus.
Arī žurnāliste un literāte Laimdota Sēle grāmatā “Zlēkas. Laiku un likteņi” dienu pa dienai izseko 1944. gada decembrī nodedzināto māju un tajās nogalināto cilvēku likteņiem, kā arī raksta par viņu pārapbedīšanu un memoriāla atklāšanu Zlēku Karātavkalnā 1965. gada 9. decembrī.
Tobrīd Zlēku pamatskolas 2. klases audzēkne Pārsla Bože stāsta, ka “visiem skolēniem bija jāstāv uz pakāpieniem goda sardzē baltās blūzītēs un kreklos. Aukstums briesmīgs, visi priekšnieki un goda viesi saģērbušies mēteļos un kažokos, bet bērni izdzīti puspliki. Kaut kādi džemperi un jakas jau apakšā bija pavilkti, ar visu to bijām pārsaluši.”
Savā grāmatā Sēle arī norāda, ka zlēcinieki vēl šodien nesaprot, kāpēc vajadzēja izrakt no kapsētas svētītās zemes reiz apbedītu cilvēku pīšļus. Loģiski būtu atstāt traģēdijas upurus dusam mierā, bet viņu piemiņas vietu iekārtot tur, kur 1944. gada decembrī mira cilvēki un liesmoja ēkas, taču padomju ideologi izvēlējās Zlēku centram tuvāku un vieglāk pieejamu vietu.
Mūsdienās Zlēku traģēdija un tās atcere daļai sabiedrības joprojām saistās ar pēckara padomju propagandas šo notikumu izkropļojumiem. Pamazām meteoroloģiskie apstākļi arvien vairāk bojāt arī Karātavkalnā izveidoto piemiņas vietu, kuras labiekārtošanai vietējai pašvaldībai aizvien trūcis līdzekļu.
2007. gadā nesekmīgs izrādījās kara laikā 15 gadus vecā Gunāra Tilaka mēģinājums vērsties pret Vācijas Federatīvo republiku Eiropas Cilvēktiesību tiesā par viņa mātes noslepkavošanu, ko veica vācu karavīri 1944. gada 8. decembrī Zlēku pagasta Zemgaļu mājās.
Pirms dažiem gadiem bez atsaucības palika arī Ventspils novada pašvaldības vadītāja Aivara Mucenieka mēģinājumi panākt Vācijas Federatīvās republikas finansiālu atbalstu Zlēku traģēdijas piemiņas vietas sakārtošanai, saņemot vien atbildi, ka Vācijas arhīvos neesot dokumentu, kas oficiāli apstiprinātu vācu puses dotās pavēles par latviešu civiliedzīvotāju nogalināšanu.
Viņu piemiņai ir veltīta pēc Latvijas Zinātņu akadēmijas iniciatīvas grupas ieceres līdzās Zlēku pamatskolai iestādītā piemiņas svētbirzs.
Materiāls publicēts Ulda Neiburga jaunajā grāmatā “Grēka un ienaida liesmās! Latvijas Otrā pasaules kara stāsti”. Grāmatu iespējams iegādāties ŠEIT.
