Monika Zīle: Izredzētie un citi 0
Pēc augstskolās saražoto sabiedrisko attiecību speciālistu lielā skaita spriežot, Latvijai vajadzētu būt pasaules pionierei valsts komunikācijā ar iedzīvotājiem. Bet kaut kas acīmredzot nav kārtībā ar jauno cilvēku skološanu vai diplomus saņēmušo izmantošanu, jo sabiedrības uzrunāšanā problēmas pastāv visām valdībām kopš neatkarības atjaunošanas. Kaut arī visu rangu amatpersonas ciešami apmācītas ar gaišiem vai rūpju nomāktiem vaibstiem ierunāt kādus teikumus pretī stieptajā dikto(mikro)fonā, viņu sacītais nevieš pārliecību, ka valsts pārvalde saskanīgi rūpējas par mūsu labklājības celšanu, vēlmi maksāt nodokļus, patriotisma augšanu un ticību košākai nākotnei. Diemžēl pēdējā laikā pat arvien biežāk jāpiedzīvo sajūta, ka valdības enerģija aizgūtnēm tiek iztērēta atsevišķu nelielu grupiņu apkalpošanai, pārējos atstājot labākajā gadījumā neizpratnē un likteņa ziņā sliktākajā.
Saprotu, nebūšu oriģināla, kā piemēru minēdama ar patvēruma meklētājiem saistītās peripetijas. Taču neviļus izlaužas kunksts, dzirdot kārtējā ierēdņa paudumu, ka “bez laba darba piedāvājuma šos cilvēkus Latvijā nenoturēsim”. Jā, loģiski. Bet tūdaļ pretī jautājums: kāpēc varas gaiteņos tik skaļi un tramīgi nebažījās par LABA DARBA iespēju trūkumu tiem pašmājiniekiem, kuri bija spiesti aizceļot? Lai gan grēks apskaust bēgļa likteni un vajadzētu no sirds just līdzi dzimteni pametušajiem, varas trokšņainais gādīgums šiem cilvēkiem uzspiež tādu kā izredzētības zīmogu, bet savā zemē sakņotais jūtas apdalīts un aizmirsts. Lūk, tagad visos līmeņos vērtēšot, cik prasmīgi strādājuši no Latvijas aizmukušajiem bēgļiem piestiprinātie mentori, lai atrastu un likvidētu iespējamās viņu darba nepilnības. Un atkal no maisa izspraucas nākamais īlens ar vaicājumu: diez, valsts sarūpēs vismaz vienu profesionālu aizgādni arī katriem desmit pedagogiem, kuri nākotnē zaudēs darbu pēc skolu tīkla optimizācijas, arīdzan jutīsies kā no laivas izmesti un par gadu gaitā kārtīgi maksātiem nodokļiem pelnījuši labi atalgotas dienas?… Laikam jau veltas cerības.
Protams, bēgļu integrācijai piešķirts Eiropas finansējums, un, ņemot vērā teroristu baisās globālās aktivitātes, ieceļotāju pastiprināta pieskatīšana ir valsts drošības interesēs. Šo pēdējo niansi patvēruma meklētāju programmas īstenotājiem tad arī vajadzētu izvērst un akcentēt visos komunikācijas virzienos, nevis vaimanājošā toņkārtā prātot, ko mēs vēl varētu darīt “viņu” labā.
