“Sajūtas bija tādas, ka dzīvoju pēdējo minūti.” Pieredzes stāsti no cilvēkiem, kas izrāvušies no kovida nagiem 116
Dace Ezera, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Kovids ir ļoti viltīgs vīruss – to atzīst ne tikai mediķi, bet arī cilvēki, kuri pārslimojuši šo kaiti. Koronavīrusa izraisītās slimības dabu zinātnieki un mediķi joprojām pēta, tāpat turpinās darbs, lai radītu efektīvas zāles.
Katrs no izslimojušajiem ir guvis savu pieredzi, bijušas atšķirīgas izjūtas. Taču visi kā viens atzīst – atkopšanās pēc slimošanas bijusi ilga un ikdienas gaitās pavada izteikts nogurums.
“Es saslimu pirms vairāk nekā gada, septembra beigās, oktobra sākumā. Simptomi bija drausmīgi – nenormāli sāpēja viss ķermenis. Šādas pazīmes ir arī gripai, bet nevar salīdzināt, kā bija ar kovidu. Naktī guli uz viena sāna, sāp, bet nepagriezies tikai tāpēc, ka ķermenis liekas kā bez ādas. Man nepazuda ne oža, ne garša, bija neliels klepus un vakaros paaugstināta temperatūra,” atceras Daugavpils Universitātes profesors, biologs, entomologs Arvīds Barševskis.
Bijis arī ļoti liels nespēks un nogurums. Strādājis dārzā, racis no zemes ārā hostu – nevarējis pat krūmu pacelt. Tas šķiet vienkārši smieklīgi pieaugušam, spēcīgam vīrietim.
“Sazinājos ar savu ģimenes ārstu – labu, zinošu speciālistu, kurš ieteica profilaksei lietot vienas antibiotikas, kuras pēc tam izmantoju regulāri. Arī C vitamīnu, upeņu sulu ar medu un ingveru. Es pat nelietoju daudz paracetamolu, jo nebija augsta ķermeņa temperatūra. Antibiotikas diemžēl mani nenosargāja no plaušu karsoņa,” atzīst daugavpilietis.
Divas nedēļas bijusi neliela, “debila” ķermeņa temperatūra, un ģimenes ārsts ieteicis veikt plaušu rentgenu.
Kā krievu rulete
“Kad biju jau atpakaļ mājās, man zvanīja dakteris: Arvīd, tev ir abpusēja pneimonija, un izsauca neatliekamo medicīnisko palīdzību. Varu tikai izteikt pateicību šai lieliskajai brigādei, es reāli izjutu viņu rūpes, viņi arī saprata, ka esmu patiešām slims, – bija ļoti pretimnākoši. Tā nonācu Daugavpils Reģionālās slimnīcas kovida boksā,” turpina profesors.
Tad, kad viņam sākušies pirmie simptomi, ģimene uzreiz izolējusies – Barševskiem pilsētā pieder gan māja, gan dzīvoklis. Arvīds viens pats mitis mājā, un tuvinieki viņam pie durvīm regulāri atstājuši pārtikas produktu saiņus. Protams, arī pats ārpus mājas nekur nav gājis un pārvietojies tikai ar personisko auto.
“Es slimnīcā ārstējos nedēļu, bet tā pietika, lai tagad visiem teiktu, ka labāk ir tur nenonākt. Protams, ne jau mediķu dēļ. Bija fantastisks personāls, pretimnākošs un saprotošs. Man trāpījās jauna daktere, un jau pirmajā vakarā viņa manī “salēja” spaiņiem zāļu – kļuva labāk,” slimības gaitu atceras biologs.
“Man, vēl mājās ārstējoties, bija jālieto padsmit tabletes vienā reizē. Kovids, manuprāt, ir nenormāla krievu rulete, jo viens mans slimnīcas kaimiņš, piemēram, jau it kā sāka atlabt, bet pēc tam viss strauji pasliktinājās un viņš nomira,” atceras Barševskis.
Psiholoģiski ir ļoti grūti, kad redzi, ka kaimiņam klājas sliktāk nekā tev. Arvīds gan ir atvieglots, ka viņam nevajadzēja lietot skābekļa masku.
Poti vajag man, ne valdībai
“Pēc izslimošanas arī bija sarežģīts laiks, jo sākās kovida blaknes. Man deva asinis šķīdinošos līdzekļus, lai neveidotos trombi. Pēc tam pagāja apmēram pusgads, kamēr izdevās novērst viltīgā vīrusa sekas. Man ārstēšanas procesā tika doti arī hormonālie preparāti, kuri, iespējams, pilnīgi izjauca cukura līmeni asinīs, tas bija uzlēcis kosmiskos augstumos,” pasūrojas profesors un turpina, ka pēc tam vajadzējis ļoti nopietni sekot endokrinologa norādījumiem.
Arvīdam ar šo speciālistu paveicies – ārstēšanas programma, kura piedāvāta, bijusi veiksmīga. Tas gan reāli prasījis pusgadu.
“Nevaru teikt, ka tagad jūtos slikti, bet kaut kādas nianses lika par sevi manīt arī gadu pēc saslimšanas. Dažreiz eju pa ielu vai dārzu, sašūpojas kājas – tāds kā līdzsvara zudums kādu mirkli. Uzzināju, ka tā ir viena no kovida blaknēm. Mīļie cilvēki, ar šo slimību jokot nedrīkst! Kovids ir reāls, un tas ir bīstams, ļoti viltīgs, jo nekad nevar zināt, kā tas tevi skars. Tā ir vīrusa saslimšana, un izārstēt ar tautas līdzekļiem to nevar,” brīdina zinātnieks un atzīst, ka vienīgais veids, kā sevi pasargāt, ir vakcinācija.
“Daudzi cilvēki protestē pret valdību. To varēs darīt nākamgad, oktobrī, kad būs Saeimas vēlēšanas. Neprotestējiet pret valdību nepotējoties! Saprotu, ka bijusi pietiekami slikta komunikācija, arī ar senioriem un cittautiešiem viņiem saprotamā valodā,” atzīst zinātnieks.
Un jau kuru reizi atgādina – kaut arī pote nepasargā no saslimšanas, tā vairumā gadījumu novērš smagu saslimšanu vai aiziešanu pie Dieva. Tas ir mazs salmiņš, kurš spēj pasargāt. Arī visa Barševsku ģimene augustā potējās ar “Moderna” vakcīnu, lai gan organismā pēc izslimošanas bija vēl pietiekams antivielu daudzums.
“Varat nerūpēties par sevi, bet padomājiet vismaz par saviem bērniem un līdzcilvēkiem. Kādu no viņiem vīruss var skart pat nāvējoši – kā var notikt, neviens nezina. Padomājiet par mediķiem, kuri patiesi smagi strādā un kuriem jau jāšķiro – vai vienu pacientu ārstēt, bet citu – ne. Labi, kāds varbūt dažas dienas izjutīs potes blaknes, bet tas būs samērīgi pret to, ka nenomirsi,” iedrošina pieredzējušais profesors.
Ķer arī vakcinētos
Ingrīda no Dienvidkurzemes novada Dunikas pagasta, kura vēlējās palikt anonīma, maijā potējās ar “Moderna” vakcīnu – saņēma divas potes.
“26. oktobrī man sākās nelielas iesnas, naktī nedaudz paaugstinājās ķermeņa temperatūra. Bija nespēks, parādījās muskuļu sāpes, visa miesa sāpēja, vienu dienu bija arī caureja. Un piektajā slimošanas dienā pēkšņi pazuda oža. Manīju vien, ka, piemēram, etiķis kož, bet smaržu nejutu. Garša gan nepazuda,” savus simptomus nosauc sieviete un atzīst, ka, tikko pazudusi oža, devusies veikt kovida analīzi – ja tā nebūtu noticis, diezin vai dotos pēc testa. Kurš cilvēks gan rudenī nesaķer iesnas?
“Iesnas bija savādas – deguns aiziet ciet, paelpot var, bet sajūta tāda, ka tas ar kaut ko piebāzts pilns. Kad nodevu testu, man traucēja tikai īpašās sajūtas degunā. Lietoju C vitamīnu, paracetamolu nedzēru – temperatūras nebija. Degunā pilināju ksimelīna pilienus. Nogurums bija, bet ne ļoti liels,” atceras Ingrīda.
Lopus apkopusi pati no pirmās līdz pēdējai slimošanas dienai. Septiņas dienas jutusies slima, un tikpat daudz laika pagājis, cīnoties ar deguna problēmām.
“Neteikšu, ka arī potētam cilvēkam kovids ir ļoti vienkāršs. Ja es nebūtu vakcinējusies, noteikti būtu bijušas lielas problēmas. Vīrs ir kontaktpersona, bet nesaslima – arī ir vakcinējies ar “Pfizer” poti,” atklāj stāstītāja. Kad viņai ņēma analīzes, izmērīts arī skābekļa daudzums asinīs – tas bijis 99, ļoti labs.
Ingrīda nesaprot cilvēkus, kuri nevakcinējas. Viņai nebija smaga slimības norise, bet katru brīdi jādomā – ja nu ar tevi kaut kas notiek! Kovids taču nav izpētīts! Ingrīda uzskata, ka visiem skriešus vien jāskrien uz potēšanos, kura turklāt ir par brīvu.
“Esmu ļoti laimīga, ka visi mani tuvie cilvēki ir vakcinējušies. Vakcinētam šis vīruss nav tik briesmīgs, bet diemžēl aplipināt gan var. Nevakcinētais tomēr izdala daudzreiz vairāk vīrusu un sasirgst daudz nopietnāk,” pamāca kovidu izslimojusī.
Jābūt atbildīgiem par līdzcilvēkiem
Dobelniece Sandra arī vēlējās palikt anonīma – ar kovidu sasirgusi pērn 22. decembrī, pirmssvētku noskaņās, ģimenes lokā, kad viss cienasts svētku galdam jau bijis sarūpēts.
“Sagaidīju vīru mājās no darba. Ēdām vakariņas pēc pulksten 20, un dzīvesbiedrs teica: esot jocīga sajūta, iespējams, paaugstināta temperatūra. Arī nogurums, nespēks. Izmērot ķermeņa temperatūru, tā bija uzkāpusi līdz 38 grādiem. Vīrs strādā par autobusa vadītāju, un pirms tam bija informācija, ka arī viņa kolēģi sasirguši,” paskaidro stāstītāja.
Sapratuši, ka nav labi, zvanījuši uz laboratoriju un analīzēm pierakstīja uz 25. decembri Rīgā, noteiktā laikā. Sandra vīru turp aizvedusi ar personisko auto un, protams, nākamajā rītā atnāca atbilde, ka viņš ir kovida pozitīvs.
“Pēc divām dienām arī es jutu, ka kaut kas nav īsti kārtībā. Izmērīju temperatūru – 38 grādi. Iedzēru paracetamolu, lietoju zāļu tējas, ēdu svaigas dzērvenes, arī C vitamīnu. Dzīvojam divstāvu personīgajā mājā – vīrs palika pirmajā stāvā, es apmetos otrajā stāvā atsevišķā istabā. Ģimenē vēl ir mana mamma, seniore – dzīvojam trijatā,” paskaidro Sandra.
Pat grūti izstāstīt, kas ar ķermeni noticis pirmajā naktī pēc inficēšanās – nekad iepriekš dzīvē neesot bijušas tādas sajūtas.
“Šīs sajūtas nav aprakstāmas, likās, ka pēdās dursta adatiņas. Spēka nebija nemaz. No rīta pamodos ar domu: kas ar mani notiek? Un kam pajautāt padomu, ja bijām vieni no pirmajiem kovida slimniekiem? Bija nedaudz paaugstināta ķermeņa temperatūra – dzēru zāļu tējas un citus karstos dzērienus – pat nezinu, cik litrus izlietoju,” pasmaida stāstītāja.
Sandra teic, ka paaugstināta temperatūra gan ilgi neesot turējusies, bet bijis liels nespēks un nogurums – no gultas tikai gājiens uz virtuvi, lai gan apetītes nekādas. Ziemassvētku galdam sagādāto cienastu nācies likvidēt, jo nav bijis, kas to baudītu.
“Vīram saslimšana bija smagāka – lauza kaulus, četras dienas paaugstināta ķermeņa temperatūra, pazuda garšas un ožas sajūta. Man, paldies Dievam, tās saglabājās. Ļoti uztraucāmies par savu mammīti, jo viņa pensijas vecumā, jau riska grupā. Tomēr viņa veiksmīgi tika ar visu galā. Nododot testu, rezultāts bija negatīvs,” nopriecājas dobelniece un teic – labi arī tas, ka abi ar vīru ārstējušies mājas apstākļos – nevajadzēja stacionāra palīdzību.
“Domāju, ka inficējos no vīra. Viņš strādā autobusu parkā, un tur jau bija pozitīvi gadījumi – kolēģi saslima. Slimojām divas nedēļas un pēc tam veicām testu – tas mums abiem bija negatīvs. Tad devāmies atkal uz darbu,” skaidro Sandra.
Vēl trīs četrus mēnešus pēc izslimošanas bijis jūtams nespēks, arī nedaudz aizdusa, kāpjot pa kāpnēm. Visa ģimene ir vakcinējusies un pat neesot bijis divu domu, ka tas jādara. Jau plānojot arī trešo poti.
“Lai Dievs stāv klāt tiem, kuri nevakcinējas! Protams, arī mēs, vakcinētie, neesam pasargāti no saslimšanas, bet jābūt arī atbildībai pret citiem cilvēkiem – lai mēs vispār drīkstētu satikties,” sarunu noslēdzot, atzīst dobelniece Sandra.
Kovids gāž no kājām
Liepājnieks, pēc profesijas ugunsdzēsējs, Bruno Švarcs atceras, ka pirmie slimības simptomi bijuši drebuļi, nogurums, izteikts nespēks. Uzreiz sapratis, ka kaut kas nav kārtībā. Žigli pieteicis testu, un pēc tā veikšanas ģimenes ārste uzreiz zvanījusi un informējusi, ka tas ir pozitīvs.
Bruno 11 dienas mājās cīnījies ar kovidu, pēc tam septiņas dienas ārstējies Liepājas Reģionālās slimnīcas kovida nodaļā – skābekļa procents asinīs bijis ļoti zems, uz kritiskās robežas. Viss sācies šogad 28. janvārī, un slimības lapu vajadzējis izmantot apmēram trīs mēnešus.
Bruno mamma visu mūžu bijusi mediķe, vienmēr atzinusi, ka jālieto daudz šķidruma, – dēls klausījis vērtīgo padomu.
“Lietoju lielos daudzumos zāļu tējas. Sapratu, ka arī kustības nepieciešamas – ik pēc divām stundām cēlos no gultas un staigāju pa istabu. Ziemā bija sniegs jātīra, es pat ar 39 grādu augstu ķermeņa temperatūru to darīju. Nesu arī malku. Apkārt nestaigāju, tikai pa savu sētu,” atceras liepājnieks.
Medikamenti, kuri domāti augstas temperatūras nodzīšanai, Bruno nepalīdzēja, jo organisms uz tiem neesot reaģējis. Visas slimošanas dienas temperatūra saglabājusies ļoti augsta. Ģimenes draugi aizdevuši skābekļa mērāmo aparātu, un vīrietis regulāri pārbaudījis šo rādītāju.
“Pēkšņi uzkāpa augsts asinsspiediens, ģimenes ārste tā normalizēšanai izrakstīja medikamentu. Taču, iedzerot vienu devu, man kļuva pavisam bēdīgi – gandrīz nogāzos no kājām. Sieva nobijās un izsauca neatliekamo medicīnisko palīdzību. Uz slimnīcu toreiz gan mani nepaņēma,” skaidro stāstītājs.
Liepājas Reģionālajā slimnīcā kovida nodaļā nokļuvis pirmajā dienā, kad augstā ķermeņa temperatūra jau nokritās. Tur mediķi secinājuši, ka plaušu bojājums ir ap 20%. Liktas zāļu sistēmas, bija nepieciešamas arī skābekļa maskas. Tomēr lielo cīņu ar kovidu liepājnieks jau bija izcīnījis mājās.
Liek pārdomāt dzīvi
“Visu manu dzīvi Dieva aizstāvība ir pār mani, esmu ticīgs cilvēks – jau 30 gadus. Darbojos Liepājas Vasarsvētku draudzē, kura visu laiku aizlūdza par mani, kad slimoju. Nepārtraukti arī tagad ir aizlūgumi par mūsu valsti, par visiem slimajiem,” stāsta Bruno. Pēc izslimošanas ilgi neesot varējis atkopties.
Ugunsdzēsējs pēc slimnīcas centies atsākt trenēties, lai, strādājot dienestā, varētu nokārtot sportiskās ieskaites. Visu, kas prasīts, gan neesot varējis veikt. Kopā ar sievu gājuši pludmalē nūjot. Pamazām tomēr atguvis spēkus un enerģiju – nokārtojis arī vajadzīgās sportiskās ieskaites.
“Protams, esmu vakcinējies. Taču saprotu arī nevakcinētos. Katram ir savs iemesls, kāpēc to dara vai nedara. Man gan brīžiem šķiet dīvaini, ka daudzi lieto argumentu, kas pašiem šķiet neapgāžams, – vakcīnas esot nepārbaudītas u. tml. Vienlaikus viss ir izpētīts par cigaretēm, alkoholu, ka tas ir kaitīgs veselībai. Tomēr cilvēki vienalga lieto, kaut tas nes postu,” salīdzina liepājnieks.
Viņš atgādina ugunsdzēsības dienesta ģenerāļa Kristapa Eklona sacīto, ka glābēji dienestā apzinās – viņi riskē sabiedrības labā. Arī pote ir risks gan savā, gan sabiedrības labā.
“Esmu skatījies nāvei acīs jau kopš bērnības. Divreiz esmu slīcis, izkritis no braucošas mašīnas, saēdies žurku indi, dienesta laikā (padomju armijā) mani gribēja nodurt, darba pienākumus pildot, esmu izkritis caur degošas mājas jumtu, pa trepēm esmu nošļūcis, glābšanas darbus veicot. 2000. gadā man bija smaga operācija, vēdera iekaisums. Viss gan beidzās laimīgi. Arī kovida laikā sajūtas bija tādas, ka dzīvoju pēdējo minūti, viss ķermenis mocījās sāpēs,” pārdzīvoto atceras Bruno Švarcs.
“Man šī slimošana izraisīja ļoti lielas pārdomas. Mana tagadējā izvēle – veltīt vairāk laika Dievam, ģimenei, tuvajiem cilvēkiem. Visi pārbaudījumi mūs norūda un dara tikai stiprākus,” vērtē liepājnieks.
