1
Attiecības nav silta pica
Āris bijis tuvu bezdibenim, taču no tā atturējis zīmīgs sapnis – tajā vasarā Latvijā vizītē bija gaidāms toreizējais Romas pāvests Jānis Pāvils II. ”Sapņoju, ka dienas laikā dodos pa tukšu Brīvības ielu, ieeju kāda daudzstāvu nama parādes durvīs un kāpju augšup. Kāpņu stāvu laukumiņos klusēdami stāv cilvēki ar degošām svecītēm rokās. Pats nostājos pie kādām durvīm ar degošu svecīti. Pa kāpnēm augšup lēnām nāk Jānis Pāvils II, pie manis apstājas un klusā, laipnā latviešu valodā teic: ”Dēls! Tu tā nedrīksti darīt! Tev ir jāpadara savs darbs!” Mani pārkrustījis, pāvests devās tālāk augšup pa kāpnēm. Sāku raudāt.”
Āris atrada sevī spēku cīnīties ar atkarību. Viņam palīdzēja izjustas attiecības ar kādu jauku meiteni, vārdā Simona: ”Milzīgs grūdiens pestīties no slimības bija mīlestība – toreiz tik sen aizmirstas jūtas.” Viņam palīdzējis arī kāds maskavietis – vīrs, vārdā Mihails, kura izstrādātā metode bijusi viena no svarīgākajām, lai rastu vēlmi ilgstoši strādāt ar sevi.
“Veselu gadu mānījos, meloju savam ārstam, ka dzeru zāles. Pēcāk atzinos, ka spēju iztikt bez tām. Esmu atkal dzīvē, gaismā, un nav baiļu no savas pagātnes.”
Lai gan, kā viņš raksta memuāros, ”piedzīvotais joprojām nereti atgriežas pie manis nakts murgos. Sapņos šad un tad redzu slimnīcu, tās pacientus, slēgtās durvis. It kā būtu tur nokļuvis tagad, ar viltu ievests nodaļā, un atskārsme ir baisa – viss, ko esmu atguvis, nu ir atkal bezcerīgi zaudēts…” Tomēr nu jau 23 gadus Āris jūtas vesels un laimīgs. Rīgā strādājis Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas laboratorijā, arī firmā par pārdevēju menedžeri (tirgojis elektroiekārtas, elektrosūkņus u. tml.). Ar kādu čomu izlēmuši, ka vajadzētu izmēģināt laimi Skotijā.
“Esmu daudzprofilu noliktavas strādnieks, apmācu arī jaunos. Īrēju dzīvokli (378 mārciņas mēnesī), alga – 1400 mārciņas. Dzīve ir pārāk skaista, lai nonīktu, garlaikotos. Brīvajā laikā baudu mūziku un pastaigas Edinburgā. Katru vasaru atbraucu uz Rīgu pie mammas, kura joprojām ir brīnišķīga, nesūkstās ne par ko. Viņai dzīvesprieku rada arī kaķis. Brauciens uz Latviju man ir kā svētceļojums – satiekos ar tuviniekiem un līnijdejošanas domubiedriem (cenšos piedalīties visos Bauskas kantri festivālos! Līdz šim neesmu bijis tikai divos). Kādreiz noteikti atgriezīšos Rīgā, bet, kamēr mammai ir veselība, vēl pastrādāšu. Nereti man jautā – kā, tu vēl neesi precējies? Jā, man ir bijušas jaukas sievietes – visas trīs Latvijā, Skotijā – ne. Bet attiecības jau nav pica, ko pēc pasūtījuma tev pusstundas laikā piegādā siltu. Jādzīvo, kā ir!
