1
Tā bija depresija
Āris absolvējis Rīgas 39. vidusskolu un vēlējies turpināt izglītību biologos.
Memuāros viņš raksta: ”Psihiatrijas mācību grāmatas pāršķirstīt sāku jau vidusskolas vecumā. Aprakstītās slimības un to izpausmes interesēja un pat intriģēja. Ar ziņkāri lasīju arī no slimības vēsturēm izrakstītus piemērus par konkrētiem pacientiem ar dažādām diagnozēm. Aplūkoju fotoattēlus, kuros bija redzamas slimību izpausmes – pacientu mīmika, dīvaini apģērbi, uzvedība. Slimnieku zīmējumi, kuri raksturoja slimības, – šizofrēniķu zīmētie sirreāli fantastiskie, epileptiķu – ar smalki un sīki izstrādātām detaļām, alkohola delīrijos redzēto halucināciju ainas – ar sātaniem, milzu zirnekļiem, žurkām, skeletiem un uzbrūkošiem fantastiskiem ļaundariem, kuri atgādina tēlus no ”spoku vilciena” atrakcijas. Toreiz pat prātā nenāca, ka pašam pēc dažiem gadiem būs gan diagnoze, gan slimības vēsture, ka pats zīmēšu bildes, kuras tiks rādītas studentiem kā ilustratīvs piemērs.
Atceros, bērnībā pie Ventas vasarās mamma mani mācīja: ja ierauj atvars, nespurojies pāri spēkiem, bet ļauj, lai novelk līdz gruntij, un tad tas izsviež ārā pats. Man savā slimībā izdevās līdzīgi. Lielākā tiesa citu no tik dziļa ”atvara” parasti gan vairs neizpeld. Milzīga spriedze katram vidusskolēnam ir izlaiduma eksāmeni.
Mani vienmēr ir atbaidījušas militāras lietas. Atceros arī savas paaudzes briesmīgās bailes no kodolkara, kuras radīja toreizējā padomju politika, ideoloģija un propaganda. Toreiz pēc skolas pēdējā mācību gada noslēguma pirmais eksāmens bija ķīmijā, kuru teicami pārzināju. Tā vietā, lai cītīgi gatavotos, aizbraucu uz toreizējo Ļeņingradu (tagad Sanktpēterburgu). Ņevas upē stāvēja armijas parādei noenkuroti karakuģi. Ieraugot milzīgos, pelēkos un ar militārām iekārtām aprīkotos kolosus, spēji pārņēma briesmīgu baiļu lēkme. Pats sapratu,ka ar mani notiek kaut kas slikts. Bet tas pārgāja. Eksāmenus nokārtoju veiksmīgi. Tomēr nenovērtēju savus spēkus, stājoties augstskolā. Neizturēju konkursu un to smagi pārdzīvoju. No dienesta padomju armijā uz gadu paglāba apendicīta operācija. Biju audzināts pretpadomju garā kopš bērna kājas un kalpošanu padomju dzimtenei neloloju sirdī itin nemaz. Biju nodomājis apgūt kādu tehnisku profesiju arodskolā, taču…
Saskāros ar psihiatriju, toreiz vēl pat nenojaušot, cik liktenīgi tas drīz izvērtīsies.
Pats jutu, ka ar mani notiek kas neparasts un nelabs. Tad vēl neapzinājos, ka tā bija stresa radīta depresija.”
Izeja no Aizspogulijas – garāka nekā ieeja
”Arī to vēlāk atzīmēs manā slimības vēsturē, kā pats esmu sev atradis slimības pazīmes un meklējis speciālista palīdzību. Iespējama hroniskas slimības raksturīga sākuma iezīme.
Padzīvojis, pieredzējis un laipns ārsts mani uzklausīja. Un…izrakstīja zāles. Vieglu nomierinošu preparātu. Un stāstīja, lai pasekojot, kā palīdz zāles… Vai nav bezmiegs, garastāvokļa svārstības…utt. Zāles palīdzēja. Tomēr gadījās arī bezmiegs un citi simptomi.
Vai ir cilvēks, kuram kaut viens no šiem “simptomiem” reizēm neliek sevi manīt? Vai tas nav tikai normāli? Nevis slimības pazīme? Dievs lai pasargā – vēl ar zālēm ārstējams? Vai negadās pa negulētai naktij, noskaņojumam, ko paši saucam par kreņķi, vai nelāgai omai uz dienu vai pat vairākām?
Dakteris mani pamācīja slimot!
Nākamais medikaments jau bija viegls antidepresants. Līdzeklis, kam ir nevis tūlītēja, bet kursa terapijā jūtama darbība. Arī blakus parādības. Biju miegains, pietrulināts. Sākumā vairāk, drīz tas mazinājās. Šis līdzeklis bija jālieto vismaz divus mēnešus. Pašam toreiz likās – palīdzēja. Biju jau iemācījies sajust simptomus un tos izvērtēt – kļūst labāk vai ne. Pats toreiz vēl neapzinājos, ka esmu spēris kāju pāri liktenīgajam slieksnim. Joprojām pats to uztveru kā pazīstamo Luisa Kerola pasaku par Alisi Aizspogulijā. Virtuoza groteska – zinātkāras, labsirdīgas meitenes sapnis izvēršas par brīnišķīgu un fantastisku piedzīvojumu, nokļūstot pasaulē, kura atrodas spoguļa otrā pusē. Šajā pasaulē iekļūt ir viegli – tikai solis… Bet atpakaļceļš izrādās daudz garāks. Šo pasaku kā līdzību min daudzi, kad runā par negaidītām izmaiņām, kuras notiek strauji un pat nemanot, toties – neatgriezeniski. Ārsts jau negribēja ļaunu, tikai centās palīdzēt, kā prata. Un es uz divpadsmit gadiem iekļuvu atvarā…”
Nav ko liekuļot, attieksme mainās
”Psihiatrijas stacionāra aprūpe ir šauri izolēta vide ar milzīgu spriedzes koncentrāciju. Manā gadījumā runa bija par prolongētas (paildzinātas) iedarbības zāļu injekcijām. Tas nozīmē apmēram mēnesi būt slāpējošu un pietrulinošu medikamentu iedarbībā, kur iespējamas ļoti nepatīkamas blakus parādības. To korekcijai tolaik izmantoja pacientiem ļoti labi pazīstamu medikamentu, kam ir arī apreibinoša un pieradumu izraisoša darbība. Tieši šis līdzeklis daudzus hroniskos slimniekus, kuri medikamentu kombinācijas lieto kā ikdienas uzturošo terapiju, ir padarījis atkarīgus, tātad par toksikomāniem. (..) Akūtā slimību fāze ar medikamentiem tiek apslāpēta ļoti ātri. Lai pat ļoti agresīvu slimnieku padarītu rāmu un šļauganu, parasti pietiek ar vienu injekciju – neiroleptisko līdzekļu kombināciju. Parastais četru zāļu maisījums iedarbojas jau pēc dažām minūtēm, radot ārkārtīgu vājumu, trulumu un, ja ne miegu, tad vismaz stipru miegainību un ilgstošu bezspēku. Pēc vienas šādas injekcijas tās darbību jūt vēl pat pēc divām diennaktīm. Arī pašam šo ”kokteili” ir nācies saņemt ne reizi vien. Iedarbība ir ļoti nepatīkama, pat mokoša, injekcijas vieta sāp nedēļu. Šim maisījumam ir arī vietējais žargona apzīmējums ”peršings” – pēc bijušās amerikāņu ballistiskās kaujas raķetes nosaukuma.”
Neprotestēt! Klusēt! Neiebilst! Neizrādīt emocijas! Nepiesaistīt uzmanību – tāda bija Āra galveno izjūtu un reakciju gamma, atrodoties slimnīcā. ”Prātā nāk savulaik viena nodaļas pacienta ironiski teiktais: ”Maz runā – simptoms. Daudz runā – simptoms. Laba apetīte – simptoms. Slikta – arī simptoms. Ļoti sabiezināti, taču neticami tuvu īstenībai. (..) Sodīja. Atcerējos savu ”miesas sodu” ar sēra injekciju. Neatminu, par ko toreiz to saņēmu, bet nepelnīti. Sajūta ir briesmīga. Karsoņa drebulis un muskuļu sāpes ir daudz spēcīgākas nekā pie smagas gripas. Drudzis krata fiziski, ļoti stipri sāp arī galva augstās temperatūras dēļ, sāp drebuļos saspringušie muguras un krūšu muskuļi, aumaļām līst sviedri, nepārtraukti un neremdināmi slāpst, bet dzert šķidrumu drīkst ierobežoti… (..) Varu tikai nojaust, ko nācās pārdzīvot maniem vecākiem, kad viss liecināja par bezcerīgu un nenovēršami progresējošu slimību. Esmu dzirdējis ārstus iebilstam, ka psihiska slimība ir tikai slimība, līdzīga jebkurai citai kaitei, un tas nemaina arī citu attieksmi. Atļaujos to nodēvēt par liekulību. Citu attieksme mainās nenovēršami. Arī tad, ja tas attiecas uz pagātni. Nav jāpierāda, ka apkārtējo attieksme mainās, uzzinot par kāda onkoloģisku slimību vai aizgūtā imūndeficīta infekciju. Tas rada nāves tēla apjausmu, un cilvēka dabā ir bīties no nāves. Psihisko slimību gadījumā notiek līdzīgi – rodas bailes.”
