Aktiera Harija Liepiņa dēls Āris izrāvies no atvara 1
“Būt par aktieri? Nu nē, es nekādi nevarētu turpināt tēva iesākto! Hamlets, Romeo, Brands, Pērs Gints… Liktenis man lēmis savu ceļu. Bet gājis jau visādi – baisi atcerēties, ka biju nonācis tajā slimnīcā, ko pacienti ar rūgtu ironiju reizēm sauc par ”Dieva aizmirsto vietu”,” teic ĀRIS LIEPIŅŠ, leģendārā aktiera Harija Liepiņa dēls, kurš jūlijā bija atbraucis no Skotijas apciemot savus tuviniekus Latvijā un dejot līnijdejas Bauskas kantri festivālā (skat. “MV” nr. 27). Krīzes laiks pārdzīvots, bet kā bija? Par to Āris stāsta atklāti un ļauj ieskatīties savos topošajos memuāros.
Tēvu nevainoju
“Man liktenis bija lēmis nākt pasaulē kā alkoholiķa līdzatkarīgajam. Alkohols bija stiprāks par manu tēvu un diktēja arī mammas un manu dzīvi, sadzīvi un ikdienu. Lai kā arī bija, mana cieņa, mīlestība pret tēvu nav zudusi, bet tā laika ļaunais gars gan izgaisis. Atceros tēva citēto kolēģa Valentīna Skulmes teicienu: ”Sliktās reizēs viss apaug ar zālīti.” Dīvaini, nereti sapņos redzu tēvu ikdienišķās situācijās, pārmijam dažus vārdus, dažreiz pat kopā iedzeram.
Jūs jautājat, kuri bija tie ”labdari” tēva kompānijā? Alkoholiķim jau kompāniju nevajag. Mamma ļoti sargāja tēvu, tādu izdzīvošanas un uzticības instinktu, kāds bija mammai, nezinu nevienai sievietei. Viņš bija stalts, iznesīgs un dāmām patika. Vissāpīgākie brīži bija, kad tēvs reizēm uzkāpa uz korķa un mājās nepārradās vairākas dienas. Iespējams, ka tad gan viņu kāda pieturēja pie sevis… Varu jau atklāt, ka man ir māsa un brālis, mēs satiekamies. Un, paldies Dievam, ka man viņi ir! To zina arī mamma, kura ar savu dzīves gudrību un cēlsirdību spējusi šo faktu pieņemt. Tēvu par to nevainoju, jo viņš bija mākslinieks – viņiem smadzeņu psihoķīmija ir citāda nekā parastajiem cilvēkiem, daudz jūtīgāka, vienīgi izdzīvošanas instinkts vājš. Viņa pasaule bija teātris. Mamma man stāstīja, ka padomju laikā, kad ticīgie gāja baznīcā, viņus uzskatīja par dīvainiem. Reti kurš aizdomājās, ka cilvēkam vajadzīgs arī garīgums, dvēseles izjūtas. Un tauta atrada ceļu uz teātri – uz baznīcu, kur jutās kā dievkalpojumā.”
Kad aizlūza dzīve
Memuāros Āris atklāj: “Deviņpadsmit gadu vecumā, kad vairākumam jauniešu sākas īstenā, patstāvīgā, radošā dzīve ar sevis paša atrašanu, sava dzīves ceļa izvēli un atbildību par to, mana dzīve aizlūza un strauji sabruka. Viss norisinājās neticami ātri, īsā laika sprīdī. Kļuvu par psihiatra pacientu un slimnīcas regulāru iemītnieku. Slimība progresēja ļoti strauji – nepagāja pat gads, kad no spēcīga jauna cilvēka pārvērtos depresīvā, cerību zaudējušā, patstāvīgi izdzīvot nespējīgā bezgribas būtnē. Ļoti drīz tiku atzīts par invalīdu. Ne diena ilgu gadu garumā nebija iedomājama bez zāļu devas – vairāku spēcīgu līdzekļu kombinācijas. Viss liecināja, ka slimība ir hroniska un, visticamāk, mani pavadīs, nenovēršami progresējot, visu manu atlikušo mūžu.”
