Vēstule tālākai dzīvei 0
Jau nepilnu gadu pēc traģēdijas Artūrs atsāka trenēties futbolā. Vecmāmiņa atminas laimīgo dienu, kad mazdēls atgriezās no rehabilitācijas kursa, paņēma futbola bumbu un izgāja pagalmā.
Zēns pabeidza tā dēvēto Skonto akadēmiju, spēlēja junioru komandā, tika uzskatīts par perspektīvu spēlētāju. Tomēr sporta karjeru nācās pārtraukt dzirdes dēļ. Sportā itin bieži gadās traumas, bet Artūrs šim riskam pakļauts it īpaši.
“Treneris saka, kur katram jāskrien, bet Artūrs tieši tobrīd pavēršas prom, nedzird. Saskrienas ar citu spēlētāju. Viens kritiens bija tāds, ka aizdomājāmies, vai vērts riskēt. Taču zinu, cik viņam sāpīgi apzināties, ka to nedrīkst.
Bija vēl viens ļoti sāpīgs zaudējums. Mazdēls bija cieši sadraudzējies ar klasesbiedru Andreju. Draugs vienmēr viņu atbalstīja, pat palīdzēja nest skolas somu. Artūrs nedrīkstēja nēsāt smagumus mugurkaula traumas dēļ.
Reiz klase devās ekskursijā uz Lielupi. Visi bērni gāja peldēties, piepeši Andrejs visas klases acu priekšā pazuda zem ūdens. Izrādījās, viņš nemācēja peldēt. Nelaimi neviens nenovērsa. Artūra ciešanas nav vārdos izstāstāmas.
Kad viņš zaudēja ģimeni, dvēselē notiekošo nereti slāpēja fiziskās sāpes, bet pēc drauga bojāejas uz āru izlauzās viss! Mokošs, baiss pārdzīvojums, kurā Artūrs it kā savienoja abus traģiskos notikumus. Atceros, kā sāpēs noteica: “Tāpat kā mūs neviens neglāba ugunsgrēkā, tā arī Andreju…”
Nezinu, kāpēc mums uzliek šādus pārbaudījumus, kāpēc vieniem to ir tik daudz. Neesmu reliģioza, šādās kategorijās nedomāju, tikai, cik vien iespējams, cenšos noturēt viņu un sevi dzīves gaišajā pusē.
Nevaru gan teikt, ka ar visiem uzdevumiem būtu tikusi galā. Smagi bija pusaudža gadi. Arī brīdis, kad mazdēls kļuva pilngadīgs, drīkstēja sākt rīkoties ar savu naudu. Tas bija pamatīgs pārbaudījums mums abiem.
Atnākot mājās, Artūrs atvieno ārējo dzirdes procesoru, lai atpūtinātu galvu, arī televizoru skatās bez skaņas. Šajā klusumā bieži sazināmies ar vēstulītēm. Esmu pierakstījusi neskaitāmas ķīpas papīra, arī elektroniski sarakstāmies. Es ikreiz ceru, ka viņš manī ieklausās. Cenšos dot viņam dzīves pamatu, tālāk lai virzās pats. Stipra bija mana dzimta, visi izglītoti, daudz sasnieguši. Ceru, ka arī mazdēlam izdosies.
Kur es ņemu spēku? Laikam daba to man devusi. Jāiet uz priekšu. Nekā cita vienkārši nav.”
