Salūzusī dzīve 0
Nadežda prāto, ka viņai laikam tāds liktenis – uzņemties atbildību. Savulaik, mīlestības saukta, no Baltkrievijas atbrauca pie mīļotā uz Latviju, taču laulība pajuka, viņa palika viena. Dēlam bija septiņi gadi, meitiņai – tikai divi.
“Taču ar bērniem dzīvojām saskaņā, absolūtā harmonijā. Es pati sev neeksistēju, visu darīju tikai bērniem, viņi bija mans prieks. Uzzinājām, ka Ļeņingradā ir izstāde no Versaļas muzeja. Kā, mēs neredzēsim Monu Lizu?! Braucam! Ja Lietuvā bija kāda jauna ekspozīcija, sēdāmies nakts vilcienā un jau četros bijām Kauņā. Mātes un bērna istabā pagulējām līdz desmitiem – un aidā, pa izstādēm. Čurļoņa muzejā mūs jau pazina, tik bieži ieradāmies.
Arī tad, kad bērni izauga, palikām ciešā sasaistē. Lielupē mums bija vasarnīca, visi tur atpūtāmies. Svētkus svinējām kopā. Cits citam palīdzējām. Tolaik, kad notika traģēdija, katrs no mums jau bija atradis vietu dzīvē. Dēls pabeidza Juridisko fakultāti, izveidoja veiksmīgu biznesu.
Arī meita Eleonora kļuva par juristi, tagad ir zvērināta advokāte. Mana specialitāte savulaik bija politekonomija, biju pasniedzēja Industriālajā tehnikumā, taču laiki mainījās, parādījās jaunas iespējas. Es viegli un ātri sapratu mikroekonomiku, apguvu grāmatvedības nianses. Izveidoju savu uzņēmumu. Sākumā tas bija veikals, kur pārdevām grāmatvedības veidlapas un dokumentus, vēlāk sāku izdot žurnālu Uzņēmēja Biļetens. Pirms deviņiem gadiem nācās pārņemt arī dēla uzņēmumu, tas pastāv joprojām.
Mums ar meitu ir līdzīgas sajūtas dvēselē. Kaut kas ir neglābjami zudis. Lai gan abas strādājam veiksmīgi, Artūrs ir izaudzis un vesels, Eleonorai ir ģimene, brīnumjauka meitiņa Adele, mūsu mazā balerīna, tomēr dvēselē palikušas sāpīgas atlūzas.
Mēs bijām ļoti ģimeniski. Es, meita un dēls bijām kā trīs centri, kas veido vienu veselumu. Kā šis pakaramais – stabili stāv, ja ir uz trim kājām. Bet, re, viena kāja nolūzusi. Atbalsts zudis, viss sagāzies.”
Skaņas pamodina
“Pirmo gadu mājās gandrīz visu laiku klusējām. Nebija spēka runāt. Artūrs izvairījās no jebkādām sarunām. Es to respektēju. Šis klusums mani plosīja, taču citādi nespējām,” atceras vecmāmiņa.
Klusums bijis mazdēla pavadonis kopš bērnības – viņš piedzimis gandrīz pilnīgi nedzirdīgs. Bija gan aparātiņš ausī, notika nodarbības ar surdologu, tomēr puika bija apguvis vien pārdesmit vārdu. Par viņa ausīm kļuva jaunākais brālis Ernests, viņš tulkoja Artūram visu, ko pieaugušie nevarēja paskaidrot. Artūrs pārāk pierada, ka Eika – tā mājās dēvēja brālīti – visu laiku palīdz. Vecmāmiņa saka – tas vēl tagad mazdēlu iespaido.
Dzirdes problēma kļuva par vēl vienu slieksni Artūra atveseļošanās ceļā. Tikai pusgadu pirms traģēdijas viņam veica operāciju – ievietoja kohleāro dzirdes implantu. Tā ir elektroniska ierīce, kas nodrošina skaņu impulsu uztveri un pārvadi uz dzirdes nervu un smadzenēm. Desmit gadu puika bija dzīvojis savā klusumā, bet te uzreiz pār viņu nobruka skaņu pasaule.
“Implantu ielika vecāki, bet runāt mācījāmies jau divatā. Atsaucu uz slimnīcu labākos surdologus. Tas ļāva novirzīt Artūra domas no nevarības un sāpēm, tomēr padevās grūti. Dzirdes centra speciālisti gan teica, ka Artūrs runā vislabāk no mūsu bērniem, kuriem ievietoti kohleārie implanti.
Lasīju, ka implantu labāk ievietot līdz četru gadu vecumam, jo tad vieglāk iemācīties runāt. Varbūt lielākam bērnam vispār nav vērts veikt šo operāciju? Pazīstam zēnu, kurš pie implanta tika deviņu gadu vecumā – viņš tā arī nav sācis runāt. Tagad devies uz Angliju, atradis tur darbu,” stāsta Nadežda.
Ja nekad neesi saskāries ar nedzirdīga cilvēka problēmām, grūti pat iedomāties, kā ir dzīvot šādā, citādā pasaulē. Ja apkārt ir trokšņains, sāk sāpēt galva, jo implants paredzēts tikai noteiktiem decibeliem. Turklāt dzirdes informācija atnāk vien tad, kad procesora mikrofons saņem skaņu pa tiešo. Tātad saruna var notikt tikai aci pret aci, divatā. Ja runā blakus vai aizmugurē, neko nedzird.
