Izmisuma kritiens 0
Tas bija ap vieniem naktī. Iezvanījās telefons. Nadežda palūkojās – dēls zvana, teica – sveiks! –, bet tur sveša balss. Tas bija policists, kurš paziņoja: Vadima vairs nav. Īsumā izklāstīja, kas noticis.
“Es nenoticēju – pārzvanīju. Tad metos turp. Kad dēls nokrita, viņam kabatā bija telefons, tas nesaplīsa. Mēs to glabājam joprojām.
Reizēm domāju, cik būtiskas mums ir lietas. Dēls ar sievu Irinu savai ģimenei gādāja visu to labāko. Tajā gadā ielika arī silto grīdu. Tur bija tik daudz vadu, elektroinstalācijas, bet nevienam pat prātā neienāca, ar ko tas var beigties…”
Kad dzīvoklī sākās ugunsgrēks, visi jau gulēja. Bērni izlēca no gultiņām basām kājām. Dēls vispirms mēģināja atvērt dzelzs ārdurvis, taču tās bija nobloķējušās. Viņš piezvanīja durvju meistaram, kurš dzīvoja pirmajā stāvā, lai sadabūtu atslēgu.
Grūti restaurēt notikumu īsto gaitu, tā zināma vien tāda, kāda palikusi Artūra atmiņās, kā pavēsta kaimiņi, aculiecinieki. Viņi saslapinājuši drānas un elpojuši caur šo mitrumu. Tētis atvēris logu, bet gaisa plūsma likusi telpai uzliesmot. Kad grīdas segums pārlieku sakarsis, mamma ar visiem trim bērniem – visi plikām pēdiņām – sakāpuši uz palodzes. Viņi gaidīja palīdzību un ticēja, ka viņus izglābs. Irina vēl spējusi kādu brīdi noturēt mazos, bet sāka kust palodzes plastikāta slānis, tā bruka lejā. Brālis Ernests nokrita vispirms, pēc tam mamma ar māsiņu Nikolu uz rokām. Dēls izmeta pa logu matračus, lai paglābtu bērnus, bet mainīt situāciju viņš nevarēja.
Kā liecina kaimiņi, Artūrs vēl ilgu laiku sēdējis loga stūrī. Viņa pestīšana ir tas, ka krita, zaudējis samaņu no dūmiem, – kā lelle, bez spriedzes muskuļos, tas izglāba viņam dzīvību.
Ļaudis no lejas vēl ilgi redzējuši Vadimu turamies pie lodžijas sienas. Nadeždai asaras acīs, kad viņa saka – 40 minūtes dēls tur bija, viņu varēja izglābt. Ugunsdzēsēji nav tikuši iekšā pa durvīm, jo līdzi nav bijis aprīkojuma, ar ko tās atvērt. Ūdens strūklas, ko glābēji raidīja dzīvoklī, savandījuši liesmas un pastiprinājuši dūmus… Jau tajā briesmīgajā naktī aculiecinieki nosūtīja iesniegumu policijai, jo redzēja, ka glābēji nebija sava uzdevuma augstumos.
Vēl joprojām nav beigusies tiesa, krimināllietu ierosināja par Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbinieku iespējamo vainu. “Es pat vairs nesekoju līdzi, nezinu, kad plānota nākamā tiesa. Tik daudz laika ir pagājis,” klusināti saka Nadežda.
Sāpes un cīņa
Tas joprojām šķiet brīnums, ka puika pēc tik baisa kritiena palika dzīvs. Vienpadsmit gadu vecais Artūrs bija cietis prātam neaptverami. Sadragāta visa labā puse – locītavas, nervu šķiedras, kaulaudi, Bojāta visa muskulatūra, konstatēta visu orgānu kontūzija. Galvaskausa pamatnes lūzums un desmitiem citu lūzumu…
“Skaties uz puisīti, kurš viscaur ieģipsēts, sirds smeldz, žņaudzas sāpēs, taču nedrīksti ļauties bēdām. Mums bija mērķis, tikai viena doma – Arturam jātop veselam! Latvijas mediķiem gan nebija pieredzes ar bērnu, kurš pārdzīvojis tik smagu triecienu krītot.
Sākumā prognoze bija skumja. Ārsti teica, ka, iespējams, dzīvos, taču visu mūžu paliks guļošs. Pēc tam sacīja – varēs sēdēt, bet nez vai staigās. Pirmajos trīs mēnešos Artūrs pārcieta sešas sarežģītas operācijas! Tās veica gan profesors Aleksandrs Zaķis Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, gan vēlāk traumatologs un ortopēds Genadijs Rosļakovs Vaivaros. Izcili strādāja fizioterapeiti un citi mediķi. Mēs varam būt laimīgi un lepni, ka Latvijā ir tik lieliski speciālisti.
Tas šķiet neticami, bet Artūrs joprojām baiļojas, kad jādodas uz rentgenu. Tik spēcīgi atmiņā iespiedušās bailes no laika, kad jebkura kustība radīja baisas sāpes.
Kad beidzot noņēma visu ģipsi, Artūrs krita izmisumā – nekas nekustas, es pats neko nespēju. Taču viņš saprata, ka dzīvos, tāpēc sāka cīnīties. Par to viņu ļoti cienu, augstu vērtēju. Mazdēls darīja visu, ko fizioterapeiti un ārsti lika, lai gan tas sāpēja, prasīja piepūli un sviedrus.
Tolaik galvenais bija – lai mazdēls sāk staigāt. Piepeši man ienāca prātā, ka Artūrs labi peld. Dēla ģimenē tas bija likums – sestdienas rītā visi ar velosipēdiem izbraukā Mežaparku, pabrokasto un tad prom uz baseinu. Mazie mācēja turēties virs ūdens jau kopš trīs gadu vecuma. Vaivaru ārsti atļāva izmēģināt peldi ūdenī. Sēdēt mazdēls vēl nespēja, bet, līdzko ielaida ūdenī, sāka kulstīties, virzīties uz priekšu, bet vēl pēc pāris minūtēm tādu joku izstrādāja! Dežurants, pusmūža onkulītis, piepeši ieraudzīja – puika guļ virs ūdens tā, it kā būtu noslīcis! Dežurants šausmās spieda pogas, saskrēja personāls… Artūrs pacēla galvu un mierīgi īrās tālāk. Es jau agrāk biju redzējusi viņa jociņus.
Peldēšana kļuva par mazdēla glābiņu, jo drīz pēc tam sāka staigāt. 17. aprīli viņš uzskata par savu otro dzimšanas dienu. Biju nogājusi turpat lejā pēc avīzes, puika palika palātā viens. Atgriezos un ieraudzīju, ka ledusskapī viss ir savandīts. To viņš speciāli, lai es noticētu, ka ir gājis.
Sāku meklēt, kur iespējams veikt tālāko atveseļošanos. Gribēju dienvidos, kur silts. Jā, vediet, teica gan Spānijas, gan Grieķijas klīnikās, taču nekur nebija pieredzes ar tādām traumām. Beidzot sameklēju kara hospitāļa sanatoriju. Dzīvojām Krimā un katru dienu braucām turp 35 kilometrus. Ļoti daudz palīdzēja manas meitas vīra vecāki, mainījāmies ik pa nedēļai.
No malas skatoties, sirds sažņaudzās, kā fizioterapeiti Artūru stiepa, klauvēja ar tādiem kā kokiem, lai liktu muskuļiem strādāt. Taču puikam pamazām kļuva labāk. Ārstēšanās gan ilga daudzus gadus. Arī tagad regulāri jātrenējas, jāpeld, jāvingro.
Tolaik nebija pārdomu, cik maksā ārstēšana un vai varam to atļauties. Cik naudas bija, visu ielikām. Dēlam palika bizness, man bija savējais, un mums taču palīdzēja visa Latvija! Atsaucās ļoti daudzi, ziedotāju saraksts bija vairāk nekā 20 lappušu garumā. Kamēr vien būšu dzīva, jutīšos parādā visiem šiem labajiem cilvēkiem! Tāpēc arī piekritu intervijai. Cilvēkiem jāzina, ka brīnumpuika ir sveiks un vesels!
Pēc traģēdijas citādi uztveru dzīvi. Ja dzirdu, ka kādam bēdas vai grūti klājas, cenšos palīdzēt, ja vien ir tāda iespēja.”
