Olafs Zvejnieks: Kā izrauties un pārvarēt vēsturiski izveidojušos infrastruktūras atpalicību? 8
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vai zinājāt, ka Centrālajā un Austrumeiropā viena un tā paša attāluma pārvarēšana aizņem divas līdz četras reizes ilgāku laiku nekā Rietumeiropā?
Vai zinājāt arī to, ka Centrālajā un Austrumeiropā dzīvo apmēram tikpat daudz iedzīvotāju kā Francijā un Spānijā kopā, tā aizņem tikpat lielu teritoriju kā Vācija, Francija un Beļģija kopā, un visā šajā teritorijā vidējā alga ir ap 1080 eiro mēnesī – divas reizes mazāka nekā Rietumeiropā.
Kāpēc tā ir noticis? Skaidrojumi ir dažādi, un katrā no tiem ir savs patiesības grauds.
Viens, plaši pazīstams skaidrojums, ir tas, ka Centrālā un Austrumeiropa ģeogrāfisku un vēsturisku iemeslu dēļ nokavēja “okeānu revolūciju” – proti, plašās ekonomiskās iespējas, ko okeānu piekrastes valstīm pavēra pārokeānu tirdzniecība un koloniju ekspluatācija, kas sākās XVI gadsimtā.
Hercogs Jēkabs gan mēģināja, bet daudz spēcīgākie holandieši viņu ātri “nobīdīja malā”. Īsi sakot – ar to neko darīt vairs nav iespējams, kas pagājis, pagājis.
Turklāt šī teorija slikti spēj izskaidrot, kādēļ dažas citas valstis, kas arī nokavēja “okeānu revolūciju”, ir daudz bagātākas par Austrumeiropu – piemēram, Vācija, Austrija, Zviedrija vai Eiropas 20. gs. atpalicības pārvarēšanas čempione Somija.
Cita teorija visu noveļ uz auksto karu, dzelzs aizkaru un to, ka PSRS spiediena rezultātā komunistiskā Centrāleiropa un Austrumeiropa bija spiesta atteikties no piedalīšanās ASV finansētajā Māršala plānā, kas pakāpeniski pārvērta kara laikā drupās sagrauto Rietumeiropu labklājības oāzē.
Tā nenoliedzami ir taisnība, investīcijas 40. un 50. gados Austrumeiropā noteikti būtu nākušas par labu, tāpat kā nekomunistiskas valdības. Taču arī te vairs nekas nav darāms.
Visbeidzot trešā, ļoti praktiskā pieeja, saka, ka atpalicības iemesls ir būtiski sliktāk attīstītā infrastruktūra Centrālajā un Austrumeiropā – ceļi, dzelzceļi, cauruļvadi, enerģētikas un digitālā infrastruktūra, kas liedz attīstīties arī ražošanai un tirdzniecībai, šādi kavējot labklājības pieaugumu.
Šī atpalicība ir vienīgā, ar kuru kaut ko praktisku iespējams pasākt, un tieši tādēļ pirms sešiem gadiem Polija un Horvātija uzsāka “Trīs jūru iniciatīvu”, ar to domājot Baltijas, Melno un Adrijas jūru.
Projekta mērķis ir pārvarēt vēsturiski izveidojušos infrastruktūras atpalicību, galvenokārt attīstot ziemeļu–dienvidu virzienu, jo rietumu–austrumu virziens ir pietiekami attīstīts. Iniciatīvu šobrīd atbalsta jau visas Centrālās un Austrumeiropas valstis, kas ietilpst Eiropas Savienībā, tostarp arī vienīgā valsts, kas nebija dzelzs aizkara austrumu pusē – Austrija. Arī Latvija, protams.
Iecerēti desmitiem infrastruktūras projektu, kuru izpildei būtu vajadzīgi apmēram 530 miljardi eiro. Izveidots starpvalstu investīciju fonds, kura mērķis ir akumulēt trīs līdz piecus miljardus eiro, kas nodrošinātu valsts finansējumu “spilvenu” un iedrošinātu privātuzņēmējus investēt šādos projektos.
Apritējuši seši gadi kopš iniciatīvas sākuma, un pagājušajā nedēļā Varšavā notika jau sestā šīs iniciatīvas konference, kurā bija iespēja piedalīties arī šo rindu autoram.
Kāds ir sešu gadu un sešu konferenču rezultāts? Atklāti sakot – ne pārāk iespaidīgs.
Sasniegts tas, ka visas reģiona valstis piedalās šajā iniciatīvā, investīciju fondā akumulēti 1,2 miljardi eiro, kas nav maz, tomēr ir trīs līdz četras reizes mazāk, nekā plānots. Fonds veicis dažas pirmās neliela apjoma investīcijas.
Taču kopumā – ir redzams, ka valstu nacionālās intereses kavē pārrobežu sadarbību, projektam nav skaidras vadības (to šobrīd īsteno, nododot kā stafetes kociņu no vienas valsts otrai, līdzīgi kā ES, taču trūkst birokrātiskā aparāta, ko Eiropā nodrošina Eiropas Komisija – aut. piez.), Eiropas Savienības vadošās valstis to vēro visai vēsi, jo baidās, ka tas varētu padarīt šo reģionu mazāk atkarīgu no Briseles, savukārt sarunas ar ASV un lielajiem privātajiem investoriem “joprojām notiek”.
ASV gan ieskaitījušas investīciju fondā 300 miljonus dolāru, taču savulaik Tramps solīja pat miljardu. Vai tas, ko mēs redzam, būtu dēvējams par neveiksmi? Nav izslēgts, taču Afganistānas “izgāšanās” rezultātā ASV var atjaunoties interese par savas autoritātes nostiprināšanu reģionā, ir pamats cerēt arī uz Ķīnas interesi.
Katrā ziņā – saprotot, ka spriedze pieaug un iniciatīvas dalībvalstis vēlas redzēt kādus taustāmus rezultātus, tiek solīts, ka nākamajā Trīs jūru inicatīvas konferencē tiks paziņots par pirmajiem konkrētajiem pasākumiem un projektiem. Un zināt kur notiks šī konference? 2022. gada vasarā Rīgā.
