Izrāpties no hepatīta bedres pēc desmit gadiem. Personisks stāsts 0
Zaigas dzīvē ienāca nelūgts viesis – vīrushepatīts C. To viņa nejauši uzzināja, veicot asinsanalīzes pēc ģimenes ārsta nosūtījuma. Šķita, ka pasaule sagrūst. Savu stāstu sieviete uzticēja žurnāla 36,6 °C lasītājiem.
Pirms tam sieviete bija traģiski zaudējusi dēlu un tāpēc smagi saslimusi ar depresiju – grūti ārstējamu slimību. Bija jālieto antidepresanti, bet vīrushepatīta dēļ tos vairs nedrīkstēja dzert. Visu laiku Zaiga (vārds mainīts – red.) bijusi radoša darba darītāja, pierādījusi sevi rakstniecībā. Vai tam visam pārvilkt svītru? Liels nogurums un gremošanas traucējumi kļuva viņas sabiedrotie ikdienā. Bija pat doma par pašnāvību – kam es tāda slima esmu vajadzīga?
Kā spitālīgā
Zaiga daudz prātoja, kur gan viņa būtu varējusi inficēties ar šo grūti ārstējamo slimību. No vīra bija šķīrusies, citi vīrieši viņas dzīvē nebija ienākuši. Gājusi veikt manikīru, pedikīru, pie stomatologa savureiz izrauts sastrutojis zobs, un pēc tam radušās veselības problēmas. Vēl viņai bijusi nieru operācija, tad pārlietas asinis, tomēr skaidru atbildi uz šo jautājumu iegūt neizdevās.
Kad Zaiga uzzināja par hepatītu, ģimenes ārsts uzreiz viņu nosūtīja uz Latvijas Infektoloģijas centru. Ārste sievieti regulāri sūtīja uz asinsanalīzēm, un rezultāti nemaz nebija ļoti ļauni – ALAT un ASAT, kas ir aknu šūnu fermenti, kuri norāda uz bojājumu, nebija strauji mainījušies. Tomēr nogurums mocīja, un Zaiga jutās kā spitālīgā – baidījās par savu jaunatklāto slimību kādam stāstīt, lai nenodomātu neko ļaunu. “To gan nevar uzšķaudīt, uzelpot, nevar iemantot, lietojot kopīgu dvieli, ziepes vai šampūnu. Tā ir asinīs, tāpēc baidījos iet pie manikīra, pedikīra, pat pie friziera, zobārsta – un ja nu asinis?” stāsta Zaiga.
Desmit gadus viņa nekādus medikamentus nesaņēma. Bija gan iespēja pašai iegādāties, taču tie maksāja tūkstošus. Tādas naudas sievietei nebija, bet aizņemties no bankas viņa baidījās – jāmaksā procenti. Bet ja nu slimība nomoka tā, ka vairs nevar pastrādāt? Jau mājas darbus veikt bija grūti – nogurums nomāca arvien vairāk. Kad Zaiga bija mājās, lielākoties gulēja. Arī rakstu darbi pamazām sāka sagādāt arvien lielākas grūtības. Un kur vēl depresija! Tās dēļ invaliditātes II grupu piešķīra uz mūžu. Atkal pārdzīvojums, taču psihoterapeita ieteiktos antidepresantus vīrushepatīta dēļ nedrīkstēja lietot. “Radās blakusparādības – tādas kā bailes no cilvēkiem,” atklāj Zaiga. “Reizēm negribējās ieiet slēgtās telpās, veikalos.”
Pazīstama mediķe ieteica apmeklēt citu ārstu. Šī daktere rīkojās – veica papildu izmeklējumus, un izrādījās, ka slimība tomēr ir progresējusi – aknu veselība pasliktinājusies. Sekoja ārstu konsilijs, īpaši izmeklējumi. Visbeidzot Zaigai piešķīra valsts apmaksātas zāles – jaunos tiešās darbības pretvīrusu preparātus, kuri jālieto trīs mēnešus un kuriem reti ir blakusparādības. “Urrā! Pēc zāļu izlietošanas asinsanalīzēs vīrusa vairs nebija! Man atgriezās spēks un enerģija, lai gan pārbaudes Latvijas Infektoloģijas centrā vēl jāveic ik pēc sešiem mēnešiem,” priecājas sieviete.
Jaunās zāles – efektīvākas
Par novērojumiem Latvijas Infektoloģijas centrā pastāsta tagad Zaigu ārstējošā infektoloģe, docente Agita Jēruma:
“Zaigas pirmā vizīte pie infektologa bija 2006. gada 19. oktobrī. Analīžu rādītāji tad bija pieņemami. Nākamajā gadā tika veikta aknu biopsija. Jau atkal rezultāti bija apmierinoši. Morfologs aprakstā minējis: bez iekaisuma aktivitātes pazīmēm, nekonstatēja fibrozi. Fibroze nozīmē, ka slimība progresē un normālo aknu audu vietā saaug saistaudi. Jo fibroze ir izteiktāka, jo tas vairāk liecina par to, ka vīrushepatīts C virzās uz priekšu. Jo nopietnāka fibroze, jo svarīgāk saņemt ārstēšanu.
Zaigai sākumposmā fibrozes nebija vispār. Ar tiem medikamentiem, kas bija pieejami, bet ar diezgan daudzām blakusparādībām, kolēģi viņai neieteica ārstēties.
Novērojumi ar asinsanalīžu pārbaudi bija regulāri, bet 2016. gadā fibrozi pārbaudīja ar citādu metodi – ar elastogrāfiju. Tad konstatēja, ka pa šiem desmit gadiem slimība tomēr progresējusi, jo fibroze ir jau III–IV pakāpē. Tas arī bija par pamatu tam, ka varēja izrakstīt jaunākās paaudzes medikamentus.
Ja cilvēkam ir attīstījusies aknu ciroze un ārstēšana netiek uzsākta, slimība progresē, un pacients var arī aiziet bojā.”
Atšķirība starp vecajiem un jaunajiem medikamentiem ir tāda, ka shēmā, pēc kuras slimnieki tika ārstēti agrāk, izārstēšanās bija ap 40% gadījumu. Ar jaunajām zālēm, kuras ir iedarbīgākas, izārstēt var 95– 98%, turklāt ir ievērojami īsāks ārstēšanas laiks. “Zaiga saņēma zāles trīs mēnešus, bet pēc iepriekšējās shēmas tās būtu 48 nedēļas. Jaunajiem medikamentiem ir arī nesalīdzināmi labāka panesība – tā ir diezgan parasta situācija, kad cilvēks ārstēšanās laikā jūtas labi,” jaunos medikamentus slavē docente. “Protams, jebkurām zālēm var būt kādas blaknes, piemēram, gremošanas traucējumi, galvassāpes vai garastāvokļa svārstības, bet tās nav izteiktas un parasti pacientu daudz netraucē.”
Pārbaudes nav galā
Pēc dakteres domām, precizēt to, kā iegūts vīruss, ir diezgan grūti, – teorētiski to var iemantot jebkurā manipulācijā, kur tiek lietoti daudzkārt lietojamie instrumenti, ja tie nav pienācīgi apstrādāti.
“Asinspārliešanā gan mūsdienās var justies drošs, jo donorus pārbauda. Hepatīts var būt aktuāls tiem cilvēkiem, kuriem asinis pārlietas līdz 1997. gadam. Šajā gadā pie mums ieviesa donoru skrīningu, pārbaudot arī uz vīrushepatītu C. Taču vainojams var būt arī neapstrādāts instruments pie zobārsta, manikīra, pedikīra. Infekciju viegli var iegūt no instrumentiem, kurus lieto skaistumkopšanā,” uzsver Agita Jēruma.
Viņa vēl stāsta par savu pacienti Zaigu: pērn novembrī pēc vasarā izietā zāļu kursa tika veikta pēdējā asinsanalīze – vīrusu asinīs nekonstatēja. “Tas nozīmē, ka vīruss likvidēts, bet tik un tā vēl jāpaliek Latvijas Infektoloģijas centra uzskaitē un jāveic analīzes noteiktos laika periodos. Arī vīrusu analīzes tiks pārbaudītas. Ja trīs mēnešus pēc zāļu lietošanas kursa vīruss nav atjaunojies, tad tas arī vairs nenotiks. Elastogrāfijā tomēr konstatēja izteiktu fibrozi, tāpēc būs jāveic izmeklējumi reizi sešos mēnešos – gan asinsanalīzes, gan sonoskopija.”
Atbilstīgi vadlīnijām Zaiga skaitās izārstējusies, bet vēl gadu jāturpinās vīrusa kontrolei. Tas būs galā šā gada augustā, ko Zaiga gaida ar nepacietību, kaut gan jau tagad jūtas labi, nemitīgais nogurums ir atkāpies. Ārste paskaidro, ka nogurums ir diezgan bieža vīrushepatīta C izpausme, – ja vīruss ir likvidēts, tad arī nespēks izzūd.
Slimnieku skaits palielinās
Latvijas Infektoloģijas centra galvenā ārste, Rīgas Stradiņa universitātes profesore Baiba Rozentāle stāsta: “C hepatīts ir hroniska, ārstējama infekcijas slimība, un slimnieku skaits mūsu valstī palielinās. 1,7% no visiem iedzīvotājiem ir C vīrusa pozitīvi – tie ir 40 000–44 000 cilvēku. Tiesa, tas ir pēc 2006. gada pētījumiem, kuros netika aptverta visa Latvijas teritorija. Pa šiem gadiem, kad nebija pieejama efektīva ārstēšana, slimnieku skaits noteikti ir palielinājies. Simtprocentīga medikamentu kompensācija pieejama tikai kopš 2016. gada.”
Pēc Nacionālā veselības dienesta ziņām, 2017. gadā hroniska vīrushepatīta C ārstēšanai tika izlietoti deviņi miljoni eiro. Kopumā kompensējamos medikamentus hroniska hepatīta ārstēšanai 2015. gadā saņēmuši 738 pacienti, 2016. gadā – jau 1021, 2017. gadā – 1335 pacienti. Plānots, ka 2018. gadā atbalsts vīrushepatīta C ārstēšanai netiks samazināts.
“Jebkura ārstniecība ir ļoti svarīga indivīdam, jo hepatīts tālāk attīstās aknu cirozē, un šā orgāna darbība tiek traucēta. Slimo lielākoties darbspējīgi cilvēki, kuri līdz ar to vairs nevar strādāt un kļūst par invalīdiem. Diemžēl slimnieki var aiziet bojā, un ikviena interesēs ir kļūt veselam, lai varētu pilnvērtīgi dzīvot, strādāt un audzināt bērnus. No otras puses, tā ir visas sabiedrības interese – tas attiecas uz visām infekcijas slimībām, jo tās ir lipīgas,” vērtē Baiba Rozentāle. Vīrushepatīta C infekcijas avots ir tikai tas cilvēks, kura asinīs noteiktā līmenī ir vīrushepatīts C. Jo tas ir augstākā līmenī, jo lielāka varbūtība, ka tas atradīsies arī citos fizioloģiskajos šķidrumos.
“Ja tas ir asinīs, ir arī spermā un vaginālajos izdalījumos. Dabīgais ceļš, kā cilvēks inficējas, ir seksuālā transmisija. Mākslīgais vai nedabīgais ceļš ir tāds, ka izmanto vienu adatu vai šļirci narkotisko vielu injicēšanai, kā arī tad, ja ar nedezinficētiem rīkiem veic mūsdienās tik ļoti populāro tetovēšanu vai pīrsingu, kā arī jebkurā citā gadījumā, kad cilvēka organismā darbojas ar instrumentiem, piemēram, skaistumkopšanā vai zobārstniecībā,” uzskaita daktere. Ja instrumenti tiek sterilizēti, tad cilvēki netiek pakļauti briesmām.
Asinspārliešanas gadījumos nevar inficēties, jo donoru asinis tiek stingri pārbaudītas atbilstīgi Eiropas un pasaules veselības organizāciju prasībām. Bīstamākais infekcijas iegūšanas ceļš – nedrošs sekss, kad netiek lietots prezervatīvs.
“Riska grupā ir cilvēki, kuriem, piemēram, arods saistīts ar seksuālo pakalpojumu sniegšanu, neievērojot drošu seksu, vai arī ir bieža dzimumpartneru maiņa, jo var gadīties, ka kāds no partneriem ir vīrushepatīta C pozitīvs,” pamāca mediķe.
Nevajag krist izmisumā
Profesore Baiba Rozentāle uzsver, ka valsts ir darījusi maksimāli iespējamo, lai vīrushepatīts C tiktu diagnosticēts ļoti precīzi – gan laboratoriski, gan morfoloģiski, dodot iespēju izārstēties. “Ja ir aizdomas, vajag iet pie sava ģimenes ārsta. Ārsts sapratīs, ka jāpaņem attiecīgās analīzes. Ja tās būs pozitīvas, tas vēl nenozīmē, ka cilvēkam ir šis vīruss. Jānāk uz Latvijas Infektoloģijas centru, jāpagaida mēnesis vai divi, jo tas nav tik akūts process.
Nevajag arī krist izmisumā, ja ir tikai aizdomas. Mēs darīsim visu, lai pēc iespējas ātrāk varētu sākt ārstēšanu. Jāzina, ka valsts dotie līdzekļi šīs slimības ārstēšanai ik gadu pieaugs. Smagi ir tiem, kuri ir pirmscirozes vai cirozes periodā. Kāds ir izārstēts, bet citam ir neatgriezeniskas izmaiņas aknās, tādēļ gaida aknu transplantāciju. Ir ziņa no Veselības ministrijas par to, ka valsts apmaksās šo manipulāciju, – tie ir 10–100 tūkstoši eiro atkarībā no tā, kāds būs pēcoperācijas posms,” par pozitīvu iznākumu priecājas infektoloģe. Vienlaikus viņa konstatē citu problēmu: ārstu infektologu skaits samazinās. Vecie aiziet pensijā, bet jaunie brauc uz ārzemēm, bet vienalga Infektoloģijas centrā tiek gaidīti visi, pat vismazāko aizdomu gadījumos. Daktere uzskata, ka cilvēkiem nevajadzētu kautrēties un baidīties nākt uz Infektoloģijas centru. Dažkārt gan ir tā, ka cilvēki, kam ir konkrēta infekcijas slimība, mēģina izvairīties no ārstēšanās. “Vīrushepatīta C ierosinātājs ir asinīs – to nevar iemantot, dzerot kopā tēju vai kafiju, nododot viens otram dokumentus vai sarokojoties. Tas nav iespējams. Vīruss ir tikai asinīs. Nav jābūt nekādām saslimšanas bažām un bailēm ne no vīrushepatīta C, ne HIV pacientiem. Mums ir aizgājuši pat pacienti 80 gadu vecumā, kad vairs nevar ārstēt. Kādreiz nebija iespējas šo vīrusu diagnosticēt. Tas ir 35 gadus sens, taču ļoti mainīgs,” uzsver profesore un piebilst, ka nekādā gadījumā nevajagot teikt: tev ir C hepatīts, mēs nevaram strādāt kopā. “Infekcijas slimība pie cilvēka atnāk negaidīti – visi esam vienādi. Nav svarīgs naudas daudzums vai trūkums,” piebilst profesore Baiba Rozentāle.
Mūsu ekspertes:
Agita Jēruma, Latvijas Infektoloģijas centra infektoloģe, docente
Baiba Rozentāle, Latvijas Infektoloģijas centra galvenā ārste, Rīgas Stradiņa universitātes profesore
