“Izraidītie”: kā dzīvot? Saruna ar lietuviešu režisoru Oskaru Koršunovu 9
Piektdien, 10. janvārī, Dailes teātrī pirmizrādi Lielajā zālē piedzīvos šīs sezonas akcents – Marjusa Ivaškeviča (1973) luga “Izraidītie”, kas Lietuvas teātra vidē saņēmusi daudzas atzinības un ko Dailes teātrī iestudē pasaulē pazīstamais lietuviešu režisors Oskars Koršunovs (1969).
Marjuss Ivaškevičs ir zināms kā lietuviešu dramaturģijas zvaigzne, kura daiļradei īpaši svarīgs ir nacionālās identitātes jautājums. Bet Oskars Koršunovs līdzās Eimuntam Ņekrošum ir starptautiski pazīstams lietuviešu režisors un Eiropas jaunās režijas līderis. 2006. gadā viņš ir saņēmis prestižo Eiropas Jaunās teātra realitātes balvu. 2007. gadā ar operas “Spītnieces savaldīšana” iestudējumu Parīzē O. Koršunovs izpelnījās Francijas valdības Mākslas un literatūras ordeni. Lugu “Izraidītie” Oskars Koršunovs iestudējis arī Lietuvas Nacionālajā drāmas teātrī 2011. gadā, un šis iestudējums Viļņā jau paspējis iemantot kulta izrādes statusu, uz kuru biļetes joprojām izpirktas gadu uz priekšu. Koršunovs iestudējis izrādes Norvēģijā, Lietuvā, Polijā, Itālijā, Francijā, Krievijā un Zviedrijā. Latvijā viņš viesosies pirmo reizi.
– Kas ir “Izraidītie”?
O. Koršunovs: – Ekonomiskā emigrācija ir sāpīga tēma, kas pārāk maz atainota mākslā un noklusēta politikā. Runā, ka no Lietuvas izbraucis viens miljons – gandrīz trešdaļa mūsu cilvēku. Emigrācija skar vai katru cilvēku Lietuvā – kādam aizbraucis brālis, kādam vecāki, bērni, draugi. Un valsts par to īpaši skaļi nerunā. Jo emigranti atrisina daudzas politiskas problēmas – mazina bezdarbu, sūta tuviniekiem uz Lietuvu naudu… Bet aiz sausās statistikas ir cilvēku likteņi. Pametot savu zemi un tuviniekus, zūd viss – sakari, tradicionālā dzīve, drošības sajūta, cilvēciska aizmugure, nokļūsti viens svešā pasaulē bez jebkādām garantijām. Dramaturgs Marjuss Ivaškevičs bija aizbraucis uz Londonu, kur mīt ļoti daudz lietuviešu, un izveidoja lugas sižetu no patiesiem emigrantu dzīves stāstiem. Taču izrādē ir liels aktieru pienesums. Jo daudzi Lietuvā izstudētās izrādes aktieri paši baudījuši peļņā aizbraukušo maizi. Dažus gadus padzīvojuši svešumā, viņi atgriezušies, tad atkal aizbraukuši. Aktieri paši nāca ar savām idejām, pieredzi, emocijām, pat jociņiem, kas ienesa pārmaiņas viņu varoņu tekstu niansēs. Tieši tāpat notiek arī tagad, iestudējot izrādi Latvijā. Es vispār uzskatu, ka īsta dramaturģija var rasties tikai autora un teātra ciešā sadarbībā. Atliek vien ieskatīties vēsturē – visi lielie dramaturgi, arī Šekspīrs, Moljērs un antīkie meistari paši iestudēja savas lugas. Arī Ibsens un Čehovs bija cieši saistīti ar teātri, viņi pat zināja, tieši kuriem aktieriem raksta savas lugas un kurš spēlēs galveno lomu.
Būtiski, ka izrādē atainojam agrīno emigrāciju 90. gadu sākumā, kad cilvēki kāpa lidmašīnā ar biļeti vienā virzienā, nezinot, ko darīs tālāk, nezinot valodu… Viņu likteņi ir traģiski, pilni piedzīvojumiem, pārdzīvojumiem un paradoksiem.
– Jā, Latvijā un Lietuvā situācija ir līdzīga, un teātra skatītāji gudri – būtu sapratuši vēstījumu arī tad, ja Bens uz Londonu lidotu no Viļņas – kā tas ir izrādē Lietuvā, nevis no Rīgas – kā iestudējumā Dailes teātrī. Ja nemaldos, šī ir pirmā reize, kad kādu jūsu iestudētu izrādi pārceļat uz citu teātri.
– Uzvedums būs līdzīgs galveno tēmu ziņā, bet izrāde nebūs analoga Lietuvā iestudētajai. Viena lieta ir saprast ar prātu, cita – izjust ar sirdi. Ja traģēdija notiek ar tīrasiņu lietuvieti, uztver vienādi, bet ja ar tevi pašu… Jā, izrādē būs tā pati lietuviešu mākslinieku veidotā scenogrāfija, kostīmi, taču saistībā ar aktieru darbu ir ļoti daudz jaunu momentu. Vienmēr esmu vadījies no tā, kas skatuves māksliniekiem ir organiski, jo aktieris vienmēr bijis nevis manu vēlmju akls izpildītājs, bet radošs partneris, kopīgas idejas īstenotājs. Otrkārt, Latvijā valda cita ticība, latviešu dvēseles stīgas aizskar citas dziesmas. Un tas savā ziņā maina arī lugas kontekstu. Mēs esam mainījuši arī vairāku personāžu vārdus. Lietuviešiem vārds Egle, piemēram, saistās ar mītu un stāsta par meiteni, kuru apprecējis par ezi pārvērties princis, aizvedis svešā jūras dzelmju valstībā, nolemjot mūžīgām ilgām pēc dzimtenes. Latvijas izrādē ir citi atslēgas vārdi.
– Nav noslēpums, ka izrāde Lietuvā izraisīja skandālu, jo ne vienu vien aizskāra necenzētie izteicieni, lamuvārdi…
– Līdz mūsu izrādei Lietuvā un, domāju, arī Latvijā par emigrāciju tika runāts tikai aukstā, birokrātiskā, ierēdnieciskā valodā, reti kultūras valodā, bet nekad šo traģēdiju uz savas ādas pārdzīvojušo mēlē. Tā ir, jā, raupja, tieša, nežēlīga, prasta un rupja. Taču nez vai, pavadot nakti zem tilta, var izteikties tikpat literāri labskanīgi, kā sēžot siltās čībās pie televizora. Puritāņu un liekuļu viebšanās man jau sen kā pīlei ūdens, un domāju, ka tas nesatrauc arī skatītājus. Jā, pirmajā brīdī pirmā cēliena sākumā kāds izteiciens varbūt ir šoks zālei, taču necenzētais izsauciens ir svarīgs tilts ceļā uz izrādes vēstījuma un tajā atspoguļotās realitātes izpratni. Lietuvā izrādi uzņēma ar stāvovācijām, atzinīgiem kritikas vērtējumiem, taču neslēpšu, ka, piemēram, avīze “Respublika” savās lapās mūs ne tikai nosodīja, bet veltīja tādus izteikumus, pēc kuriem iestudētājus padomju laikā pavisam droši gaidītu represijas. Taču izrāde bija notikums ne tikai kultūrā, bet arī sabiedriskajā dzīvē, un par emigrāciju neviens vairs nerunā tik atsvešināti kā līdz mūsu iestudējumam. Ir traģiski, briesmīgi momenti, lugā ir personāži, kas nonāk Londonas un dzīves pašās padibenēs, bet kopumā izrāde ir daudzslāņaina, un emigrācijas tēma – sociālā aspekta redzamākā virskārta. Meklējam atbildes uz visai postpadomju telpai aktuālu jautājumu: kas mēs, bijušajā padomijā dzīvojušie, esam jaunajā apvienotajā Eiropā? Pilntiesīgi līdzpilsoņi vai nabagi, lēts darbaspēks? Pēc savas valsts atjaunotnes, 90. gadu romantiski patriotisko jūtu plīvuram nokrītot, esam nokļuvuši it kā pavisam citā – ekonomisko, materiālo vērtību kundzības orbītā, kur pat īsti nedarbojas nacionālas valsts mehānisms. To ļoti grūti saprast. Vai vispār iespējama apspiesto, gadu simtiem inertas varas nīdēto Austrumeiropas cilvēku sapratne ar pavisam citos apstākļos dzīvojošo Rietumeiropu? Vai Rietumeiropa un Austrumeiropa reiz kļūs par līdzvērtīgiem partneriem? Raugoties no indivīda redzesleņķa, ikvienam cilvēkam būtiski izjust un apzināties sava paša patību un identitāti. Kas tu esi, un kur ir tava vieta apkārtējā vidē un sabiedrībā? Ne viens vien un visos laikos būs nonācis situācijā, kad konkrēta vide un sabiedrība tevi nepieņem, atgrūž, un tu nezini, kāpēc esi kļuvis par atstumto. Lietuvā izrādes galvenais varonis Bens kļuvis par sava veida lietuviešu Pēru Gintu vai Odiseju, šo padzīto, izstumto vai sevi izstūmušo, mūžīgos savas personiskās identitātes meklējumos nokļuvušo simbolu. Šī problēma cilvēcei bijusi aktuāla jau kopš aizvēsturiskiem laikiem, kad Dievs izraidīja Ādamu un Ievu no paradīzes.
– Interesanti, ka galveno varoni Benu jaunībā spēlē Dainis Grūbe, bet viņu vecumdienās atveido Juris Žagars – viņi galvenajās lomās bija arī nupat skatītāju un kritikas slavētajā Lauras Grozas-Ķiberes iestudētajā uzvedumā “M. Bytterfly”. Nejaušība vai sakritība?
– “M. Bytterfly” neesmu redzējis. Tātad nejaušība. Taču, no otras puses, nejaušas sakritības bieži vien ir nevis nejaušības, bet likumsakarības. Man Dainis Grūbe un Juris Žagars šķita aktieri ar savā ziņā līdzīgu enerģētiku, dzīves uztveri, vārdos neaprakstāmu dvēselisku vibrāciju.
– Kas jūs kā cilvēku pēdējā laikā personiski visvairāk satraucis un kas iepriecinājis?
– Abos aspektos notikumi Ukrainā. Ar manu teātri (Oskara Koršunova teātris. – V. K.) viesizrādēs gadījāmies nākamajā dienā, kad pēc protestantu piekaušanas Maidanā (Neatkarības laukums Kijevā) demonstrācijā izgāja simtiem cilvēku. Simtu tūkstošu cilvēku vēlme piecelties, atgūt pašapziņu un pretim stāvošais varas nihilisms un cinisms… Man tas atgādināja lielos “Sajūdis” mītiņus Viļņas Viņģa parkā un 13. janvāra notikumus 1991. gadā.
– Šajos notikumos balstītu izrādi mūsu Nacionālā teātra režisors Valters Sīlis nupat sācis iestudēt Lietuvas Nacionālajā drāmas teātrī Viļņā.
– Jā, esmu par to daudz dzirdējis. Valtera Sīļa iestudētie “Leģionāri”, ko savulaik bijām aicinājuši uz mūsu (Oskara Koršunova teātra) rīkoto festivālu “Sirēna”, izpelnījās ārkārtīgu publikas ievērību un atzinību.
– Zīmīgi, ka jūsu dibinātais un jau piecpadsmit gadus pastāvošais nevalstiskais teātris kopš pirmajām dienām strādā pēc repertuārteātra principa. Latvijā iesīkstējis uzskats, ka nevalstisks teātris a priori nozīmē darbu pēc projektu principiem.
– Arī mums kā lielai daļai nevalstisko teātru nav savu telpu, izņemot mēģinājumu zāli ar simt skatītāju vietām, Viļņā arī īrējam Nacionālā drāmas teātra skatuvi. Taču esmu pārliecināts: ar vienu vai dažām izrādēm gadā kā projektu teātrī nekad nevari radīt tikai tev raksturīgu teātra filozofiju, kas ir ļoti būtiski. Iestudējot tikai dažas izrādes gadā, gandrīz neiespējami atrast savu skatītāju, savu publiku. Kad 1990. gadā Viļņas Nacionālajā drāmas teātrī iestudēju Hamsa “Tur būt šeit”, tas bija kā sprādziens un reizē mudinājums veidot savu teātri. Padomju laikā augusi, tikko augstskolas beigusi paaudze izrādē pēkšņi bija nokļuvusi pavisam citā situācijā, kur mainās jēdzieni un vērtības, kur labais sajaucies ar ļauno, kas varbūt tagad tēmas ziņā sasaucas ar izrādi “Izraidītie”.
– Par jums teic, ka savu daiļradi esat sācis kā “jaunais, dusmīgais” režisors. Vai vēl arvien uz pasauli skatāties šādām acīm?
– Nekad neesmu juties dusmīgs, taču vienmēr esmu skatījies dziļumā, jo teātris var dzīvē ienirt daudz dziļāk nekā jebkas cits. Tā ir teātra misija. No otras puses – jo kādā lietā centies iet dziļumā un izvērtēt to pēc iespējas taisnīgāk, jo kādam šķieti dusmīgāks. Jo ir cilvēki, kas teātrī it kā sagaida apliecinājumu, apstiprinājumu viņiem jau zināmiem, iepriekš pieņemtiem priekšstatiem. Bet man, gluži otrādi, šķiet, ka teātra misija ir šos priekšstatus revidēt, pat graut, noraut rutīnslāņus vecajām dogmām, lai atkal atrastu īstās vissaprotamākās, vienkāršākās, cilvēciskās vērtības, kuru advokātam teātrim pienākas būt.
Radošā vizītkarte
OSKARS KORŠUNOVS
1993. gadā beidzis Lietuvas Mūzikas akadēmijas teātra režijas kursu ievērojamā lietuviešu režisora Jona Vaitkus vadībā.
No 1990. līdz 1994. gadam gūst ievērību gan Lietuvā, gan starptautiski un piesaka spilgtu režijas rokrakstu.
1999. gadā ar domubiedriem nodibina pats savu “Oskara Koršunova teātri”.
