Izraēlas vēstniece norobežojas no Zurofa teiktā 0
Saskatīt skabargu cita acī un neredzēt baļķi paša acī – šādu pieeju nosodīja Jēzus. Diemžēl mēs to vērojam arī šobaltdien, pēc diviem gadu tūkstošiem. Nacionālās apvienības deputātam Imantam Parādniekam piederošajā bērnudārzā “Pūcīte”, kas atrodas Raunas ielā, pie trīs gadus veciem knauķiem ieradās Ivo Lembergs un Normunds Jērums no biedrības “Latviešu karavīrs”
un iepazīstināja bērnus ar īstiem, no muzeja aizlienētiem ieročiem: ložmetēju, pistoli, rokas granātu. Tērpušies viņi bija kā leģionāri: Latvijas vairodziņš uz piedurknes un – tāds nu šis tērps bija – ar maziņu “putniņu”, t. i., Lielvācijas Hoheitszeichen. Mazuļi bija sajūsmā: kuram zēnam gan nepatīk paturēt rokās īstu šaujamo… Šī nodarbība tika filmēta un parādījās “Pūcītes” tīmekļa vietnē.
Portāla www.IMHOclub.lv “diskusiju vadītājs” Jurijs Aleksejevs (kurš, kā man gadījās rakstīt 2007. gadā, gribēja “Latvijā atgriezties uz tanka” ) uzreiz kā salēcās, kā iebrēcās – šausmas! Fašizm, fašizm, esess, nacizm vienā laidā. Lai redz un dzird visa progresīvā cilvēce u.tml.
No Izglītības ministrijas nāca pārmetums – tik maziem bērniem nedrīkst ļaut spēlēties ar īstiem ieročiem. Taisnība vien ir – par mazu vēl. Bet citādi nav vietas panikai. Imantam Parādniekam, kurš pats bija klāt šajā nodarbībā, leģionāri bija varoņi, kas negribēja boļševiku atgriešanos. Neba jau visi tā domā, dažam labam tā ir skabarga.
Bet šausmināties? Kālab? Un te nu gluži, var teikt, īsti laikā, ziņu portālos parādījās Izraēlas vēstnieces Hagitas Ben-Jākovas atzinums:
“Latvija tiek galā ar ikgadējiem 16. marta leģionāru piemiņas pasākumiem. Mēs sadarbojamies ar Latvijas varas iestādēm un jūtam lielu atbalstu (..) un mēs turpināsim sadarboties, kā jau esam līdz šim to darījuši.” Un galvenais: viņa norobežojās no Zurofa teiktā, ka Latvijā atdzimst neonacisms.
Tā, manuprāt, ir pelnīta pļauka gan Jurijam Aleksejevam Rīgā, gan Borisam Špīgelam Maskavā.
Tajā pašā portālā, kur ārdās Aleksejevs, viņam iebilda socioloģisko pētījumu analītiķis Viesturs Āboliņš. Viņaprāt, daudzinātā padomju armija (kas ir tik dārga Aleksejeva sirdij) nevar būt pozitīvs piemērs jaunajai paaudzei. Obligātais karadienests viņam bija jānokalpo vienībā, kuras nosaukums bija (aizturiet elpu): 1. gvardes strēlnieku proletāriskās Maskavas–Minskas divkārt sarkankarogotās, ar Ļeņina, Suvorova un Kutuzova ordeņiem apbalvotās divīzijas 169. gvardes sarkankarogotais motorizētais strēlnieku pulks. Uf! Un izrādījās, ka šī slavas apmirdzētā divīzija 1940. gada vasarā piedalījās neatkarīgās Lietuvas valsts varmācīgajā sagrābšanā.
Tā nav nekāda skabarga – tas ir baļķis!
Sakarā ar tā saucamo Uzvaras dienu netieši un pienācīgi Aleksejevam un Špīgelam atbildēja divi drosmīgi, progresīvi Krievijas publicisti – Nikolajs Svanidze un Boriss Sokolovs. Vācu–padomju karš, raksta Svanidze, bija divu šaušalīgu, kā spogulī līdzīgu režīmu sadursme. Un Boriss Sokolovs piemetina: “Lielum lielajam mūsu kareivju un virsnieku vairumam par vācu sieviešu izvarošanu un slepkavošanu nebija jāatbild” (im schodilo s ruk).
Baļķis, un kāds vēl!
Portālā www.tvnet.lv lieliskais publicists Otto Ozols tajā pašā sakarā uzsver: “Sarkanās armijas triumfu aizēnoja arī neskaitāmi baisi noziegumi.” Bet to jau Latvijas nelabvēļi negrib dzirdēt… un nāk klajā ar visai stulbiem argumentiem.
Rīgas krievvalodīgās avīzes “Vesti segodņa” itin kareivīgā publiciste Jeļena Sļusareva šādi apraksta Latvijas situāciju laikā no 1939. gada 1. septembra līdz 1940. gada 17. jūnijam: “Neatkarība pirmām kārtām balstās uz atbildību. (..) Tā nemēdz būt, ka visapkārt trakoja pasaules karš, bet Latvijā plauka oāze, kas nevienam neko nav parādā. Un tātad vajadzēja izlemt, kurā pusē nostāties. Ulmanis izvēlējās. Un nekļūdījās.” (Izcēlums mans. – F. G.)
Lielāku stulbumu grūti pat iedomāties.
Raksts publicēts avīzē “Laiks”/”Brīvā Latvija”.
