Franks Gordons: Kad ebreji ņem piemēru no latviešiem 18
Izraēlas parlaments ar 62 pret 55 balsīm (no 120) pieņēma jaunu pamatlikumu, kurā teikts, ka Izraēla ir jūdu (žīdu, ebreju, Jewiš, yehudi) tautas nacionālā valsts.
Iekams sīkāk pakavēties pie šī gan iekšzemē, gan ārzemēs intensīvi un emocionāli kritizētā likuma, vērts atgādināt šādus faktus: ANO kopsapulce 1947. gada 29. novembrī pieņēma rezolūciju, kurā teikts, ka Palestīnā – Lielbritānijas mandāta teritorija – sadalāma divas valstīs – jūdu un arābu. Šajā teritorijā – starp Vidusjūru un Jordānas upi – mītošie arābi (tad vēl nebija īpaša jēdziena – palestīnieši) un apkārtējās arābu valstis – Ēģipte, Transjordānija, Sīrija, Libāna – šo rezolūciju kategoriski noraidīja, jo nevēlējās paciest šeit jūdu valstisko veidojumu jebkurā lielumā un tūdaļ, vēl pirms jūdu valsts neatkarības proklamēšanas 1948. gada 14. maijā, pieteica tai karu ar nolūku to iznīcināt.
Karā viņi zaudēja, un Neatkarības deklarācijā, ko Dāvids Ben-Gurions – var teikt, nācijas tēvs – nolasīja 1948. gada 14. maijā, teikts, ka, pamatojoties uz jūdu tautas dabiskajām un vēsturiskajām tiesībām uz savu valsti, kas atzītas ANO kopsapulces rezolūcijā, tiek proklamēta jūdu valsts – Medinat Yisrael (angliski – State of Israel). Deklarācijā visiem tās iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu tautības un ticības uz pilnīgas vienlīdzības pamatiem tiek garantētas sociālās un politiskās tiesības reliģijas, valodas, izglītības, kultūras jomā.
Kopsavilkumā tad tika apliecināts, ka Izraēla ir demokrātiska jūdu valsts. Pēc 70 karu un sadursmju gadiem, kuru pamatā ir abu tautu – jūdu un arābu – vēstures izpratnes (naratīva) diametrāla nesakritība, Izraēlas premjerministram Benjaminam Netanjahu nav pieņemama palestīniešu pašpārvaldes prezidenta Mahmuda Abasa kategoriskā atteikšanās atzīt, ka Izraēla ir jūdu valsts: tai esot jābūt “visu tas pilsoņu” valstij. Taču pats tās nosaukums – Izraēla – izsaka tas nacionālo būtību.
Izraēlas valdošajai koalīcijai, kurā dominē labējas un reliģiskās frakcijas, 19. jūlijā izdevās dabūt cauri minēto jauno pamatlikumu. Tā pirmais pants nosaka, ka “Izraēla ir jūdu tautas nacionāla valsts” un ka savā nacionālajā valstī jūdu tauta īsteno savas dabiskās, kulturālās, reliģiskās un vēsturiskās tiesības uz pašnoteikšanos. Asu kritiku gan iekšzemē, gan ārzemēs iemantojis teikums: “Tiesības uz nacionālu (!) pašnoteikšanos Izraēlā ir vienīgi jūdu tautai” (piemetināsim, ka arābu īpatsvars Izraēlas iedzīvotāju kopskaitā ir ap 20 procentiem).
Līdz šim Izraēlai bija divas oficiālas valodas – ivrits un arābu. Uz naudas zīmēm bija uzraksti abās valodās. Bet jaunais likums nosaka, ka Izraēlas oficiālā valoda ir ivrits, kamēr arābu valodai ir “īpašs statuss”. Šis pants sacēla īstu sašutuma vētru, bet te nu man kā Latvijas apstākļu pazinējam ir jāpaskaidro: tagad, kad atskan protesti pret Izraēlas jūdu tiesībām uz savu nacionālo valsti, oficiālā divvalodība aktivizē prasību par divkopienu valsti. Lai atceramies Latvijā izgāzušos referendumu par krievu kā otru valsts valodu…
Bet te nu populārajā ASV jūdu portālā “tabletmag.com” tiek citēts raksts, ko ietekmīgajā amerikāņu laikrakstā “Wall Street Journal” publicējis Judžins Kontorovičs: viņš brīnās par sašutumu, ko izraisa jaunais Izraēlas pamatlikums, un norāda uz Latvijas konstitūciju, kur jau ievadā deklarēta latviešu nācijas nelokāmā griba dzīvot pašai savā valstī un tās neatņemamās tiesības uz pašnoteikšanos, lai garantētu latviešu tautas, tas valodas un kultūras pastāvēšanu cauri gadsimtiem.
Dieviņ tētiņ, tā taču ir Latvijas Satversmes preambula, kuras iniciators bija lieliskais latviešu tiesībnieks, prezidenta amata kandidāts Egils Levits. Judžins Kontorovičs brīnās, kāpēc šo tekstu nenosoda neviens, pat ne Latvijas etniskie krievi (īpatsvars 25%). Te nu viņš gan maldās: Saeimā pret preambulu balsoja visa “Saskaņas centra” frakcija – 28 deputāti.
Valstsnācija, pašnoteikšanās… Cik zīmīgas paralēles!
