Arnis Latišenko: Izraēla – starp Krieviju un Ukrainu 13
Arnis Latišenko, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šī gada 1. novembrī Izraēlā norisinājās parlamenta Kneseta vēlēšanas, kuru rezultātā uzvaru guva ilggadējā premjerministra Benjamina Netanjahu labējā partija “Likud” ar 32 vietām, aizejošā premjerministra Jaira Lapida vadītie centriskie liberāļi “Yesh Atid” ieguva otro vietu ar 24 vietām, savukārt Netanjahu sabiedrotie no galēji labējās “Reliģiozo cionistu” partijas ierindojās trešajā vietā ar 14 mandātiem. Tas nozīmē, ka faktiski ir uzvarējusi Netanjahu un tā sabiedroto koalīcija un, visticamāk, Netanjahu atgriezīsies premjera krēslā. Bet ko šāds vēlēšanu iznākums nozīmēs Ukrainai un Krievijai, kuras šobrīd ierautas karā?
Izraēla ir viena no valstīm, kuru varētu pieskaitīt Rietumu demokrātisko valstu blokam, kas nav ieviesusi sankcijas pret Krieviju, kā arī nav sniegusi letālo bruņojumu Ukrainai, kaut arī, neskatoties uz mazas valsts statusu, tai ir iespaidīgas militārās spējas. Pēc Krievijas uzbrukuma Ukrainas galvaspilsētai ar Irānas droniem “Shahed” Ukraina lūdza militāru palīdzību Izraēlai. Atbilstoši Izraēlas aizsardzības ministra Benni Gantca teiktajam Izraēla nesūtīs Ukrainai ieročus, bet ir gatava palīdzēt attīstīt agrās brīdināšanas sistēmas, ko var izmantot Irānas droniem.
Šajā rakstā centīsimies noskaidrot, kādēļ Izraēla, būdama NATO un Rietumu sabiedrotā, ir līdz šim bijusi tik atturīga atklātā pretestībā Kremlim.
Izraēlas īpašā situācija
Primāri ir jāatzīst tas, ka Izraēlas ģeopolitiskā un diplomātiskā situācija nav vienkārša. Pirmkārt, tai ir ambivalentas diplomātiskās attiecības ar Kijivu un Kremli, tostarp arī vēsturisku apsvērumu dēļ. Otrkārt, Izraēla praktiski ir ienaidnieku ieskauta, tās kaimiņos ir Bašara Asada režīms, no ziemeļiem to apdraud Libānas teroristiskais grupējums “Hezbollah” un dienvidos teroristiskais grupējums “Hamas”, kas visi ir Kremļa labi draugi.
Nebūtu taisnīgi apgalvot, ka Izraēla nav sniegusi nekādu atbalstu Ukrainai. Jeruzaleme ir paudusi diplomātisku atbalstu Kijivai, pēc Izraēlas Sociālo lietu ministrijas datiem, Izraēla ir uzņēmusi līdz pat 29 tūkstošiem Ukrainas bēgļu un sola uzņemt vairāk, ja tas būs nepieciešams. Izraēla ir piegādājusi Ukrainai neletālo ekipējumu, tostarp ķiveres, aizsargvestes, mīnu aizsargtērpus, gāzmaskas, kā arī ķīmiskās un bioloģiskās aizsardzības tērpus. Izraēla arī sniedz ievērojamu humāno palīdzību Ukrainai. Tāpat Izraēla ir sniegusi Ukrainai izlūkinformāciju saistībā ar Irānas dronu piegādēm Krievijai, pēc kā Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis norādīja, ka pēc ilgas pauzes Jeruzalemes un Kijivas attiecībās iezīmējās pozitīva dinamika.
Vienlaikus piebilstams, ka Izraēlas un Ukrainas diplomātiskajās attiecībās vēl ir nepieciešams progress un savstarpējās koordinācijas attīstība. Uz to norāda kaut vai Ukrainas atbalsts ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijai, kas aicina izveidot Tuvos Austrumus bez kodolieročiem. Citiem vārdiem sakot, tā ir Ēģiptes iniciatīvas rezolūcija, kas ir konkrēti vērsta pret Izraēlu. Rezolūcijā Izraēla izcelta kā vienīgā valsts Tuvajos Austrumos, kas nav parakstījusi Kodolieroču neizplatīšanas līgumu. Lai gan šāda rezolūcija ir vien formalitāte, tas izraisīja sašutumu Izraēlā, it sevišķi apstākļos, kad Izraēla sniedz palīdzību Ukrainai. Ukrainas prezidenta biroja vadītāja padomnieks Oleksijs Arestovičs norādīja, ka tā nav bijusi principiāla pozīcija, bet diplomātiska kļūda, kas balstās tajā, ka Ukrainas diplomātija daudzos tai otršķirīgos jautājumos turpina pēc inerces padomju diplomātijas tradīcijas, tostarp Izraēlas “militārisma” nosodīšanu, un ka Zelenska birojs pievērsīsies šīs problēmas risināšanai.
Jāpiebilst, ka bez diplomātiskiem skandāliem ar Izraēlu kara laikā nav iztikusi arī Maskava. Kremļa zemapziņā mītošais antisemītisms kopš iebrukuma Ukrainā top arvien atklātāks. Kā piemēru var minēt gadījumu, kad Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, atbildot uz Itālijas TV kanāla “Zona Bianca” žurnālistu jautājumu par to, kā Ukraina var būt nacistiska valsts, ja tās prezidents ir ebrejs, kura radinieki turklāt tika nogalināti holokaustā, sacīja, ka “tam, ka Zelenskis ir ebrejs, nav nekādas nozīmes, jo arī Hitleram esot bijusi ebreju izcelsme, un vislielākie antisemīti ir paši ebreji”. Par šiem vārdiem Putinam pat nācās atvainoties Izraēlas premjerministram Naftali Bennetam. Cits Kremļa diktatora rokaspuisis, bijušais Krievijas Federācijas prezidents (!), globālu apokalipsi draudošais Dmitrijs Medvedevs ir no Kremļa liberāļa pārvērties par lielāko kara vanagu, un viņa personības degradācija ar katru dienu ir arvien pamanāmāka. Viņš “Telegram” vietnē draudēja, ka, ja Izraēla piegādās ieročus Ukrainai, Krievijas un Izraēlas attiecības būs sagrautas, un tad “Izraēlai ir laiks pasludināt Banderu un Šuheviču par saviem varoņiem”.
Izaicinošie kaimiņi
Otrs aspekts, par ko ir jārunā, ir Izraēlas ģeopolitiskā ievainojamība, ņemot vērā, ka tā ir ienaidnieku ielenkta. Kad Krievija iesaistījās Sīrijas pilsoņu karā, lai nosargātu Bašara Asada režīmu, starp Izraēlu un Krieviju tika panākta vienošanās par tā saukto deeskalācijas mehānismu, kas ļāva izvairīties no sadursmēm starp abu valstu bruņotajiem spēkiem. Arī pats Netanjahu premjerministra amatā ir uzturējis labas attiecības ar Putinu. Izraēla Sīrijas pilsoņu kara ietvaros pielietoja spēku pret Irānas atbalstītajiem kaujiniekiem, kuru darbība tuvu ebreju valsts robežām tika uztverta kā apdraudējums. Krievija kalpoja kā mediators starp Sīriju un Izraēlu, kas ļāva Izraēlai atbrīvot savus gūstekņus Sīrijā. Izraēlas aktīvāka iesaistīšanās karā Ukrainas pusē, piemēram, nodrošinot tai letālos ieročus, var novest ne tikai pie riska, ka jebkāda koordinācija un kontroles mehānismi Tuvajos Austrumos starp Izraēlu un Krieviju tiks izbeigti, bet līdzīgi kā enerģētikas sfērā attiecībās ar Eiropas Savienību Kremlis var censties izmantot vairākas ietekmes sviras, lai mainītu Jeruzalemes politisko kursu. Izraēlas gadījumā šīs ietekmes sviras ir saistītas ar tās drošību, un Jeruzaleme pagaidām nav gatava maksāt šādu cenu.
Situācijas attīstības perspektīvas
Izraēlai un Ukrainai ir daudz vienojošu faktoru, kam ir potenciāls nākotnē padarīt abas valstis par labiem sabiedrotajiem. Izraēlā ir liela ukraiņu kopiena, savukārt Ukraina ir valsts ar vienu no lielākajām ebreju minoritātes kopienām Eiropā. Izraēla, tāpat kā Ukraina šobrīd, ir valsts, kas ir pārdzīvojusi eksistenciālu draudu, izcīnot neatkarības karu 1948.–1949. gadā pret praktiski visām tās kaimiņu arābu valstīm, kas uzbruka vienlaikus un draudēja “nomest Izraēlu jūrā”. Tagad Izraēlai un Ukrainai ir kopīgs ienaidnieks – Irānas ājatollu režīms. Tomēr Izraēla vilcinās iegūt otru kopīgu ienaidnieku – Krieviju –, un paredzams, ka Netanjahu vadībā tā centīsies manevrēt tiktāl, lai neizraisītu Krievijas nelabvēlību.
Vienlaikus Izraēla ir dilemmas priekšā. Krievijai arvien vairāk satuvinoties ar Irānu, pieaug draudi, ka Kremlis nodrošinās relatīvi atpalikušo Irānu ar jaunākām militārajām tehnoloģijām vai pat nepieciešamajiem materiāliem kodolieroča izstrādei, kā arī vienkārši stiprinās izolēto ājatollu režīmu. Netanjahu valdība, ja viņš kļūs par premjerministru, to centīsies nepieļaut maksimāli ilgi, izmantojot esošās diplomātiskās iestrādnes ar Krieviju. Izraēla nevēlas paaugstināt sava apdraudējuma līmeni šobrīd, taču Irāna centīsies izmantot iespēju nostiprināties, pateicoties Krievijai, nākotnē, iespējams, pat līdz tādam līmenim, kas var radīt nekavējošu draudu ebreju valstij.
Izraēlas pulkstenis sāka tikšķēt, kad Irāna nolēma iesaistīties Krievijas agresijā pret Ukrainu. Vai un cik ilgi Izraēlai ir atlicis, līdz tai nāksies rīkoties, pārtraukt savu relatīvo neitralitāti un risināt Irānas problēmu, šobrīd vēl nav zināms, bet nelabvēlīgas tendences ir redzamas. Nākotnē Ukraina, kurai būs ekskluzīva pieredze modernajā karadarbībā un kas paredzami varētu kļūt par reģionālu militāru lielvaru, varētu kļūt par noderīgu sabiedroto Izraēlai Irānas iegrožošanai. Ja Kremlis un Irānas režīms arvien vairāk satuvināsies un Teherāna izmantos šo satuvināšanos ar mērķi kaitēt Izraēlai, Jeruzaleme agrāk vai vēlāk būs spiesta izdarīt šo sarežģīto izvēli par labu Kijivai un diplomātiski tuvināties tai neatkarīgi no savas valdības sastāva, politiskās pārliecības un vēlmes manevrēt.
