Izraēla ir īstā zeme, kur izdzīvot Lieldienu mistēriju 0
Izraēla nešaubīgi ir īstā zeme, kur Lieldienu mistēriju var izdzīvot soli pa solim – pa senās Jeruzalemes ielām, izstaigājot via Dolorosa jeb Krustaceļu. Tiesa, šis ceļš tikai iztēlē līdzināsies tam, ko varbūt esam raduši redzēt kinofilmās par Kristus dzīvi un nāvi.
Katra stacija, kur Jēzus apstājies, lai ļautu sev noslaucīt sviedrus, uzrunātu kādu vai pieceltos pēc paklupšanas, šodien meklējama vai nu kāda dievnama telpās, vai kā lūgšanu kapela ielas malā. Pat Golgātas kalns nepavērsies kā virsotne ar liktenīgajiem trim krustiem, bet gan kā kapela Tā Kunga Kapa baznīcas augšējā stāvā. Un ir visai grūti iedomāties, ka tiešām atrodies Golgātas kalna galā.
Kad esi noklausījies daudzo gidu un pavadoņu stāstus, saproti, ka nosacītība šeit valda it visā. Šodien daudzajās Izraēlas svētvietās jums teiks: sekojot Bībeles norādēm un vēsturiskajām liecībām, varam pieņemt, ka tieši šeit bijusi tā vieta, kur dzimis mazais Ješua vai mitinājusies Svētā ģimene; kur Jēzus staigājis pa ūdens virsu Galilejas jūrā; kalns, no kura teicis slaveno sprediķi par svētlaimes likumiem utt. Godprātīgākie gidi gan klusinātāk piebildīs, ka pastāvot versija, ka šis vispār nav īstais kalns, jo norādes Bībelē nebeidz mulsināt – Jēzus kāpis kalnā augstajā, nevis augstajā kalnā, un tas nepavisam nav viens un tas pats. Pat Kristus kapa vieta ir nosacīta…
Tāpēc, iespējams, daudziem brauciens uz Izraēlu kā autentisko Jēzus un Svētās ģimenes dzīves vietu radīs vairāk jautājumu, nekā sniegs atbilžu.
Komercializācijai pakļaujas itin viss
Dzirdēts teiciens: jo tuvāk Romai, jo tālāk no ticības. Kad pie Vatikāna mūriem suvenīru bodītēs redzēju tirgojam korķu viļķus ar Romas pāvesta ģīmetni roktura galā vai peldbikses ar uzrakstu “God, bless me!”, bet Briselē pāvesta sarkanajā mantijā ietērptu čurājošo puisīti, tad tādi mīļi suvenīriņi kā pātadziņa vai ērkšķu vainadziņš, kas bijuši Jēzus pēdējās gaitas ciešanu atribūti, tirgoti pie pašas Tā Kunga Kapa baznīcas Jeruzalemē, vairs nespēja pārāk šokēt. Lai gan iekšēji lika jautāt: nez ko vēl iespējams padarīt par suvenīru?
Ar lielām bažām acis gluži neviļus iegrima krāsaino nieku un lupatu jūklī, baidoties tajā ieraudzīt kaut ko līdzīgu asiņainam kreklam vai aprūsējušām naglām…
Komercializācijai, kā izrādās, var pakļaut gandrīz visu. Arī lūgšanām pie Raudu mūra Jeruzalemē var nodoties gluži virtuāli, piemēram, attiecīgā mājaslapā izpildot anketu, kurā var ierakstīt arī savu lūgšanu saturu, kas tiek izprintēts, saritināts mazā vēstījumā, ko ievietot kādā Raudu mūra spraudziņā. Visa šī procedūra ticamības labad tiks nofilmēta un par attiecīgu samaksu nodota pasūtītājam.
Bet, ja ir vēlme atrasties vietā, no kuras šobrīd tiek gaidīta jaunā Mesijas atnākšana, var iegādāties, piemēram, kapavietu dārgākajā pasaules kapsētā – Jeruzalemes Eļļas jeb Olīvu kalnā. Dzirdēts, ka krievu estrādes grandi Alla Pugačova un Josifs Kobzons par kādiem nieka ciktur miljons dolāriem to esot jau iegādājušies.
Starp citu, reizi mēnesī visas zīmītes, kas tiek atstātas Raudu mūrī, arī tiekot apraktas Eļļas kalnā – tā teikt, lai jaunais Mesija var sākt tās lasīt…
Atliek cerēt, ka vismaz sabata jeb, kā saka izraēļi, šabata laikā īstenie lūdzēji pie Raudu mūra tiešām var nodoties lūgšanām, jo šajā laikā fotografēt un filmēt mūri nav atļauts. Jāpiebilst, ka sieviešu un vīriešu lūgšanām atvēlētā daļa pie mūra atdalīta ar žogu. Sievietēm, tā, protams, ir ievērojami mazāka, jo viņas varot lūgties arī citur, kamēr vīrieši – tikai noteiktās vietās.
Kad debesīs var ieraudzīt trīs zvaigznes…
Pāris vārdu par sabatu. Tas sākas piektdienā līdz ar saulrietu un turpinās līdz sestdienas vakara brīdim, kad debesīs varot ieraudzīt trīs zvaigznes. Šajā laikā pilsētas izmirst – biroji, veikali un kafejnīcas ir slēgtas, sabiedriskais transports nekursē. Tā ir īpaša prieka un mierīgas gaisotnes diena, kad cilvēks, pilnīgi brīvs no ikdienas darba, var nodoties savai ticībai un pavadīt laiku ar ģimeni. Citiem vārdiem, ļauj sajust to, kāda būs pasaule pēc Mesijas atnākšanas.
Ortodoksālie ebreji šajā laikā pat neatbild uz telefona zvaniem, neslēdz elektrības slēdžus, vārdu sakot, nedara neko, kas varētu kaut iztālēm atgādināt darbu. Vietējie smej, ka ultraortodoksālie pat degunu neurbinot…
Jāteic, šo ultra un infra ortodoksālo ebreju un musulmaņu skaits Izraēlā pieaug, radot strādājošo izraēliešu vidū nepatiku – galu galā viņiem šie cilvēki ir jābaro par saviem nodokļiem.
Statistika vēsta, ka pat vispārizglītojošās skolās gandrīz 50% skolēnu nāk no ortodoksālajām reliģiskajām ģimenēm, kas nav tendētas strādāt algotu darbu un maksāt valstij nodokļus. Šo cilvēku izdarības liek domāt, ka apzināti vai kā citādi viņi ir stipri apmaldījušies tulkojumā.
Ultraortodoksālo ebreju kvartālā var pārsteigt ne tikai netīrība, bet arī kāds lidojošs priekšmets, kas varētu būt tēmēts nelūgtā viesa virzienā. Tāpēc, ja izdodas atrast īstās kāpnes šauro Jeruzalemes ieliņu vidū, var nokļūt uz māju jumtiem – tie atrodas tik tuvu cits citam, ka bez īpašām problēmām var nodoties ceļojumam virs pilsētas, netraucēti baudot tās īpašās panorāmas šarmu.
Penthausos – krievu oligarhi
Apsolītā zeme nav bijusi pasargāta no mūsdienu politiskajām, reliģiskajām un nacionālajām nesaskaņām – neskaitāmas pretrunas, starptautu naida plosīta. Visiem jauniešiem, kas sasnieguši 18 gadu vecumu, arī meitenēm, jādodas obligātajā karadienestā. Kāds vietējais puisis ar nožēlu atzina, ka daudzas pasaules valstis viņam kā Izraēlas pilsonim ir slēgtas, arābu pasaule – pirmām kārtām. Bet, iekļuvis kādā no šīm valstīm, viņš ne mirkli nevarētu būt drošs par savu dzīvību, jo visa pasaule zina – katrs Izraēlas puisis faktiski ir karavīrs.
Toties krievvalodīgie ebreji vai neebreji Izraēlā var justies kā mājās. Uz ielām, veikalos, pludmalēs, restorānos – visur pretī būs kāds krieviski runājošais. Tūristu apsēstajās vietās pat jautāt neko nevajag – gan veikalu, gan dažādu pakalpojumu vai ekskursiju piedāvājumi visur pat ir izlasāmi krieviski. Piemēram, Netānijā, kas ir viens no lielākajiem un augošākajiem Izraēlas kūrortiem, slejas vesels debesskrāpju rajons. Vaicāju, vai tajā dzīvo bagātie ebreju rabinoviči? Nē, man saka, šo māju penthausos mitinās Krievijas abramoviči, dažādus deputātus un citas Krievijas valsts amatpersonas ieskaitot. Nesen tur dzīvokli esot iegādājusies arī Krievijas tenisa zvaigzne – nu, tā, kas spēlējot izkliedz tās iztēli rosinošās skaņas: jeh! un ah! Laikam jau Šarapova. Pa augšējo stāvu logiem paveroties brīnišķa panorāma uz Vidusjūru, ko papildina pēc Putina ierosmes uzbūvētā piemiņas memoriāla baltie spārni. Memoriāls, protams, nav būvēts kara laikā bojā gājušajiem ebrejiem, bet gan krievu kareivjiem, kas viņus glābuši…
Bet, lai vai cik savādi ritētu ikdienas dzīve šajā pavisam nelielajā, bet visai blīvi apdzīvotajā valstiņā, apceļot to noteikti ir vērts – ne daba, ne vēsture nepievils.
Galu galā ne katra valsts var lepoties ar četrām jūrām, tuksnesi, senākajām apdzīvotajām pilsētām un tik daudzām reliģijām, kas ar Dievpalīgu tiešām spēj vienuviet sadzīvot.
Tomēr Lieldienās doties uz šo valsti gan neieteiktu – var gadīties, ka pie katra reliģiski vēsturiskā objekta būs jāstāv rindā vairākas stundas, bet apskatei tiks dotas vien pārdesmit sekundes, jo dežurējošais policists nebeigs atkārtot: ātrāk, ātrāk, ātrāk…
