“Izrādījās – krīzes situācijā mums nekā nav!” Saruna ar Jēkabpils mēru Krapu 12
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Jēkabpils pilsētas domes priekšsēdētājs Aivars Kraps uzskata, ka Latvijas valsts līdz šim nav izturējusies pietiekami atbildīgi, lai sagatavotos dažādām krīzēm.
Tas kļuvis redzams jau pavasarī Covid-19 krīzes pirmajā vilnī. Intervijā Jēkabpils vadītājs raksturo sadarbību ar vietējo Zemessardzes bataljonu un izvērtē kopējo drošības situāciju.
Jūsu viedoklis par Zemessardzi, kā vērtējat šo struktūru?
Aivars Kraps: Kopējo Zemessardzes struktūru es nepārzinu tik labi, labi pazīstu mūsu – Jēkapbpils bataljonu, tā problēmas un vajadzības, arī viņu regulāro palīdzību pilsētai dažādos pasākumos.
Valsts policija ir tik ļoti novājināta, ka daudz kur bez zemessargu palīdzības neiztikt. Piemēram, pilsētas svētkos mēs vienmēr prasām palīdzību Zemessardzei un bataljona vadītājs ar entuziasmu palīdz.
Pilsēta jūt zemessargu klātbūtni, jūt aizstāvību tepat blakus. Tas nav mistiski kaut kur galvaspilsētā, Daugavpilī vai pie robežas, tie ir tie paši karavīri, kurus redzam ikdienā. Uz mūsu pili, kas atrodas blakus Zemessardzes bāzei, brauc tūristi, redz zemessargus, un tā ir laba zīme, ka pilsētā jūtamies droši.
Līdz šim sadarbība un zemessargu publiskais tēls ir ļoti pozitīvs, jo jaunie puiši un meitenes, kas stājas mūsu bataljonā, tur latiņu augstu. Turklāt tā ir šo cilvēku brīvprātīga izvēle. Vietējie iedzīvotāji zina – ja kaut kas atgadās, mums ir aizstāvji. Drošība cilvēkam ir ļoti svarīga, it īpaši šajos apstākļos, kad nevari būt drošs ne par ko.
Tagad mums būvē jaunu rampu, kur varēsim uzņemt tehnikas vienības. Varēsim ļoti operatīvi piegādāt arī tehniku, ja tā būs nepieciešama bruņotajiem spēkiem.
Situācijai X principā esam gatavi, bet zemessargi jau bieži iesaistās – vēsturiski Jēkabpili ir apdraudējuši plūdi. Arī tad, lai gan tā nav kara situācija, ir vajadzīga profesionālu cilvēku palīdzība, un to sniedz zemessargi.
Kādi ir lielākie apdraudējumi pilsētai?
Ja raugāmies teorētiski – esam NATO dalībvalsts un mums vajadzētu būt drošiem, ka neesam maza armijas saujiņa, kuru lielais, bargais austrumu kaimiņš var sabrucināt īsā mirklī.
Domāju, ka ar to mēs esam stipri pasaules kontekstā, esam organizācijā, kurai līguma punkti, morāles un citi apspekti liktu mūs aizstāvēt. Mēs redzam, kas notiek draudzīgajās kaimiņzemēs Ukrainā, Baltkrievijā, un diemžēl, ja neesi šajā organizācijā, bet šīs valstis manā skatījumā nav vājas nedz morāli, nedz materiāli, mēs redzam, ka tās nospiež divās minūtēs.
Līdz ar to mēs ar dalību NATO esam droši, vismaz es jūtos drošs, ka mums tāds liktenis kā kaimiņvalstīm nekad – dod, Dievs, – nebūs! Bet, ja te kaut kas notiks, tad tā būs pasaules līmeņa problēma, kuru neviens nebūs gatavs pieļaut.
Pirms gadiem piecpadsmit baidījāmies no lielā kaimiņa, bet tagad cilvēki jūtas droši, vismaz globālu pārsteigumu ziņā.
Ko jūs vēlētos pateikt zemessargiem svētku priekšvakarā?
Šogad pulcēšanās nav iespējama, bet ar Zemessardzi vienojāmies, ka vismaz ziedus noliksim kopā. Tā būs zināma attieksme, ka politiskā vara ar spēka struktūru ir kopā.
Tur piedalās Zemessardzes un Valsts policijas priekšnieki. Parādām, ka esam vienoti, kopā visās dzīves situācijās. Zemessargiem novēlu būt stipriem un vēlos pateikt, ka pilsētas iedzīvotāji lepojas ar viņiem.
Kā Jēkabpilī tikusi īstenota visaptverošā valsts aizsardzība?
Mums bija ļoti nopietnas mācības – tās norisinājās pilsētā pamestā slimnīcā. Piedalījās armija, zemessargi, policijas spēki. Viena lieta ir sēdēt pie tāfelēm un risināt jautājumus, bet otra reālajā dzīvē.
Arī iedzīvotājiem bija interesanti – no malas varēja vērot, kā šie spēki darbojas virtuāla pretinieka ietekmē. Svarīgi, ka visi procesi nenotika tikai uz papīra, bet tepat reālajā dzīvē.
Tika imitēta ievainoto vešana, arī iebrukums un daudz kas cits. Liels notikums bija pagājušā gada 4. maija parāde. Tas pat bija lielākais pasākums kopš neatkarības atjaunošanas.
Kādus trūkumus ieraudzījāt Covid-19 izplatīšanās laikā?
Iestājoties Covid-19 krīzei, nonācām situācijā, ka mums vajag maskas, respiratorus, vēl kaut ko, bet mums nekā nav. Tas varētu būt pārmetums. Principā par to ir atbildīgs ugunsdzēsības un glābšanas dienests, bet līdz šim tik labi dzīvojām, mums šķita, ka nekad nekas tāds nenotiks, un lielākā daļa no palīgierīcēm, kas ir vajadzīgas, tika nogādātas Rīgā.
Taču tur to nav, un krīzes situācijā valsts mteriālās rezerves ir nekādas. To redzējām martā, aprīlī, es pieņemu, ka valdība šo kritiku ir nopietni uztvērusi un šogad tas tiks sakārtots.
Nopietnās situācijās mēs nezinām, pie kā vērsties. Visā valstī ļoti trūka aizsardzības līdzekļu. Civilās aizsardzības plāns, cik es zinu, valstī vēl nav pieņemts.
Tas ir nopietns dokuments, kas būtu jāpieņem, un ar materiālām rezervēm jānodrošina valsts un pilsētas. Un zemessargi arī šeit visur ir līdzās.
Nesen pie mums bija Kanādas armijas virsnieks. Viņi Kanādā dzīvo nedaudz citādi. Numur viens – katrā pilsētā, ja iestājas krīze, krājumu pietiek dažiem mēnešiem, numur divi – par Covid pašvaldība tiek informēta par personām, kas ir saslimušas.
Ar vārdu, uzvārdu. To dara, lai pašvaldība kopā ar struktūrām spētu pieņemt ātrus lēmumus, kā lokalizēt, bet mūsu valstī man nesaka neko – ne vārdu, ne uzvārdu, pat darbavietu neatklāj.
Kā tad es varu kaut kādus lēmumus pieņemt, kaut ko lokalizēt, kaut ko darīt, ja es nezinu, kur ir problēma!?
Ja par to runātu pirms gada, visi smietos, prasot, kam tas mums vajadzīgs. Izrādās, mums Jēkabpilī ir tikai trīs piepūšamās teltis, viss pa gadiem vests atpakaļ uz Rīgu. Stāv kaut kur noliktavās.
