Izrādē “Rudens Pēterburgā” aktieru spēle – starp diviem laikmetiem, divām literatūras tradīcijām 0
Vēl pirms Nacionālā teātra OKartes zāles jaunākās izrādes “Rudens Pēterburgā” noskatīšanās bija vismaz divi iemesli, lai to neatstātu bez ievērības.
Iepriekšējais Pētera Krilova iestudējums šajā pašā zālē bija “Lūgšana resnajai tantei”, tapusi kā Dž. D. Selindžera literārā darba dramatizējums, un saņēma aizpagājušās sezonas “Spēlmaņu nakts” gada dramatiskās izrādes titulu, pierādot, ka teātra misija iepazīstināt ar labu literatūru nav vēl nogrimusi vēstures mēslainē. Otrs – “Rudens Pēterburgā” tapis pēc Nobela prēmijas laureāta Džona Maksvela-Kutzē romāna “Pēterburgas meistars” motīviem, un šis “meistars” nav neviens cits kā Fjodors Mihailovičs Dostojevskis, un Dostojevskis nu reiz ir tas autors, ar kuru Pēterim Krilovam ir ciešas attiecības jau daudzu gadu desmitu garumā.
Tātad – laba literatūra, Dostojevskis… Kā trešais iemesls jāmin Pētera Krilova filmu režisora pieredze, kas dod iespēju OKartes zāles tuvplānā izmantot diezgan negaidītus paņēmienus. Un “Rudens Pēterburgā” sākuma aina patiešām tiek uzburta pēc kino estētikas principiem. Aina nevis sākas un beidzas, iedegoties prožektoriem un uznākot aktieriem, bet tās drīzāk ir skaņas, gaismēnu, scenogrāfijas (Kristīne Abika), aktieru kustības uzburtas ainas, kas rada sajūtas, kas pārlejas viena otrā.
“Rudens Pēterburgā” ir lielā mērā uz vārda, literārā teksta būvēta izrāde – dramatizējumu veicis režisors pats.
Romānu “Pēterburgas meistars” Džons Maksvels-Kutzē sarakstījis 1994. gadā 54 gadu vecumā, un acīmredzot rakstniekam bijis kāds iemesls padziļināti rakties Dostojevska biogrāfijā un daiļradē. Jo Kutzē romāna darbība balstīta Dostojevska “Velnu” vienā konkrētā nodaļā. Nodaļā, kurai dots nosaukums “Pie Tihona” un ko Dostojevska redaktors Katkovs bija svītrojis no “Velnu” oriģinālizdevuma – šajā nodaļā Nikolajs Stavrogins atzīstas zemiskā sakarā ar četrpadsmitgadīgo Matrjonu. Matrjona gan ir izrādes “Pēterburgas rudens” viens no centrālajiem tēliem, taču vēsturiskie un literārie personāži lielākoties tiek izmantoti, lai palīdzētu Kutzē noskaidrot pašam sev būtiskas lietas.
Tātad – Dostojevskis ierodas Pēterburgā, lai noskaidrotu sava padēla nāves apstākļus. Iet uz policiju, lai atgūtu Pāvela rakstītās vēstules, dienasgrāmatas, un uzzina, ka dēls bijis iesaistīts teroristiskā organizācijā, patiešām vēsturiski dzīvojuša terorista nihilista Ņečajeva bandā. Dostojevska romāni gan plūst pāri malām no dzīves sērdieņu ciešanām, taču Ņečajeva organizācija ar savu nogalināšanu taisnības vārdā no Dostojevska principiāli atšķiras – šiem cilvēkiem nav ne piedošanas, ne Dieva, ne augšāmcelšanās.
Reālajā dzīvē Fjodoram Dostojevskim patiešām bijis padēls Pāvels, taču viņš nebūt nav ņēmis nelabu galu, bet gan nodzīvojis krietni ilgāk par pašu Dostojevski. Kutzē šajā sižetā izspēlē kādu būtisku savas dzīves epizodi – pats sava dēla nāvi 23 gadu vecumā mīklainā nelaimes gadījumā.
Varbūt pie vainas nav vispasaules revolūcija, varbūt Dostojevskis savu padēlu vienkārši nav pietiekami mīlējis?
Šis Kutzē jautājums izskan izrādes otrajā daļā. Un tomēr – lai cik lielisks būtu Uldis Anže terorista Ņečajeva lomā, jāteic, ka aģitācijas ainu ar spriedelēšanu par tēviem – dēliem un vispasaules revolūciju ir diezgan grūti izturēt, grūti samērot ar Dostojevska darbu dziļumu.
Šķiet, tieši tas arī visvairāk apgrūtina aktieru spēli – viņi ir it kā iesprūduši starp patiesiem faktiem un Kutzē autora izdomu – starp diviem laikmetiem, divām literatūras tradīcijām. Kādu gan Dostojevski spēlēt Ivaram Pugam – vai to, kura biogrāfiju mācījāmies skolā, kurš sarakstījis visus mums labi zināmos darbus, vai arī dīvaini, kurš pēc romāniņa ar īrētā dzīvokļa saimnieci mēģina sarunāt, lai viņa dzemdē viņam dēlu nogalinātā padēla vietā? Daiga Kažociņa ir sieviete ar pašcieņu, nepavisam ne Dostojev-ska laikmeta kleitā, kas mazliet atvieglo tēlot šīs personāžu neiespējamās attiecības.
Uz skatuves košs aktieru ansamblis: Madara Botmane, vizuāli iespaidīga revolucionāre. Artuss Kaimiņš padēla ēnas lomā. Smieklīga ir epizode ar abiem policistiem (Jānis Vimba un Ģirts Liuziniks) – var just, ka, iespējams, sākotnējā iecere bijusi katrai ainai veidot savu ritma, kustību partitūru. Taču trīsarpus stundu garā izrāde šai iecerei vienkārši ir par garu. Tā izčākst, paliek stāsts, cildenas problēmas, taču arī tās nespēj noturēt uzmanību, tiklīdz Kutzē kārtējo reizi ņem virsroku pār Dostojevski.
“Garlaicīgi!” kāds man blakus saka. “Tā ir, labas izrādes ir garlaicīgas!” atbild paziņa, kam tas bija adresēts. Labi ir bijuši Pētera Krilova nodomi – iepazīstināt ar Džonu Maksvelu-Kutzē. Bravo jāuzsauc aktieriem, kuri tik godprātīgi stāsta šo stāstu. Palaikam neatkārtojama ir arī uz skatuves uzburtā atmosfēra. Taču garlaicīga šī izrāde bija pilnīgi noteikti.
Nacionālā teātra OKartes zāles izrāde “Rudens Pēterburgā” veidota pēc Nobela prēmijas laureāta literatūrā Džona Maksvela-Kutzē romāna, kura centrā ir spilgta personība – izcilais krievu rakstnieks Fjodors Dostojevskis. Režisors: Pēteris Krilovs, tulkotājs Alvis Lapiņš, dramatizējuma autors Pēteris Krilovs, scenogrāfe un kostīmu māksliniece Kristīne Abika. Lomās: Ivars Puga, Artuss Kaimiņš, Daiga Kažociņa, Madara Botmane u. c. Tuvākās izrādes: 4. un 8. jūnijā.
Vērtējums Režija – ★★★★ Aktierdarbi – ★★★★ Scenogrāfija – ★★★★ Maksimālais vērtējums – 5 zvaigznītes Dostojevska rudens |
