Izrādē “Ģērbējs” par cilvēku un kalpošanu 0
Liepājas teātrī 9. martā pirmizrāde Ronalda Hārvuda lugai “Ģērbējs” Dmitrija Petrenko režijā. Režisors gaidāmo izrādi nodēvējis par ilūziju drāmu. Kunga un ģērbēja attiecības izrādē izdzīvos aktieri Edgars Pujāts un Rolands Beķeris.
Sers Ronalds Hārvuds ir britu izcelsmes dramaturgs un scenāriju autors, kas dzimis Keiptaunā, Dienvidāfrikā. Luga “Ģērbējs” sarakstīta 1980. gadā un ir balstīta autora pieredzē, kad viņš no 1953. līdz 1958. gadam bija aktiera – sera Donalda Volfita – ģērbējs.
“Luga ir par teātri, aktieriem un cilvēkiem, kas viņiem līdzās, apkārt, kas ziedo savu dzīvi teātrim. Uzsvaru liekam uz aktieri kā cilvēku. Kas ar aktieri notiek ārpus teātra? Nenoniecinot nevienu no profesijām, tomēr vēlamies parādīt, ka aktieris nav vienkāršs darbs, vienkārša profesija, ja tajā ir ar sirdi. Personiskais līmenis ir augstāks. Ar ko tas ir īpašs? Kalpošana. Vārds “kalpošana”, kas sevī ietver: kāpēc daru? Vai vajag? Vai mani dzird? Ko saņemšu? Ko iedošu? Šie jautājumi ir bezgalīgi, un ne vienmēr uz tiem tiek saņemta skaidra atbilde. Tāpēc tā ir kalpošana,» par izrādi stāsta režisors.
Arī viesmākslinieci, kuru skatītāji pazīst pēc lomām Valmieras Drāmas teātrī – Ingu Apini, kas atveidos kunga mīļoto sievieti, šī izrāde rosina domāt par kalpošanu. “Izrādē daudz tiek runāts par kalpošanu – kur ir tā robeža starp personisko ambīciju apmierināšanu un kur tas vairs nav personiski, bet jau kaut kas pārāks, lielāks, augstāks… Ko nozīmē ziedoties un ziedot, un kā vārdā to vispār darīt!
Cilvēks taču nav tikai “paēdu, padzēru, izgulējos, un viss”…
Manai varonei dzīvē ir pienācis krīzes mirklis – gan viņai, gan tuvākajam cilvēkam. Un šajā krīzē viņa nespēj izlemt – palikt vienā vai otrā pozīcijā, jo vidusceļš neder. Viņa ļoti cīnās par ticības nezaudēšanu, kuru viņa ik pa brīdim tomēr zaudē, un tad atkal tiecas pēc saviem ideāliem… Izrāde ir par mirkli, kad garīgajā cilvēka daļā sāk lauzties iekšā fiziskā daļa, un piespiež domāt par to, kā to sabalansēt, lai viss beigtos labi,” atklāj Inga un nosaka: “Ja padomā – ļoti aktuāla tēma arī mūsdienu ārprāta laika tirānijai un tās sekām. Kā sevi nepazaudēt?”
Dmitrijs piebilst: “Tas ir cilvēks, kuram teātris ir visa dzīve, aicinājums, misija. Lai arī ar prātu var saprast, ka tas nevarēs turpināties mūžīgi. Iracionāla dzīve. Noteikti ar sava veida egoismu, godkārību, bet es nedomāju, ka tas ir tāpēc, lai būtu slavens.”
Režisors izrādi ir nodēvējis par ilūziju drāmu. “Ilūzija, jo, no vienas puses, tā tiešām ir ilūzija, bet, no otras puses, realitāte, un kur tad ir šī robeža? Un drāma, ka tas tiešām ir sūrs darbs, dzīve. Tā vajadzētu būt, ka aktierim būtu jāspēj pēc izrādes, pēc grima noņemšanas iziet no lomas un pie ģimenes atgriezties kā normālam cilvēkam. Vai tas ir iespējams? Arī režisoram ir jāspēj saprast, ka tas ir tikai darbs. Taču nav noslēpums, ka lomas, jēgas meklējumi seko arī pēc tam.”
Izrādē skanēs komponista Artura Maskata oriģinālmūzika. “Maskats savulaik rakstījis mūziku šim iestudējumam Dailes teātrī 1985. gadā. Viņam šī ir interesanta pieredze, jo mūzikai šajā iestudējumā būs liela nozīme,” papildina režisors. Izrādē piedalās arī aktieri Anda Albuže, Ilze Jura, Armands Kaušelis, Herberts Laukšteins, un to veido scenogrāfe Sintija Jēkabsone, kostīmu māksliniece Baiba Litiņa un gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis.
