Uldis Šmits: “Vienotības” izrāde beidzas? 6
“Vienotības” reģionālo nodaļu aicinājums pasteidzināt partijas ārkārtas kongresa sasaukšanu, iespējams, iezīmē pavērsienu, kas mūs tuvina grūti nosakāma žanra izrādes beigām. Sākums bija teju komisks – tūlīt pēc 12. Saeimas ievēlēšanas deputāts Junkurs saņēma “darba piedāvājumu ārpus Latvijas” un nolika mandātu. Savukārt kulminācija jeb premjeres Straujumas demisija uzdzina diezgan drūmas pārdomas, tāpat kā izrādes turpinājums. “Vienotības” vadība un galvenā režisore Solvita Āboltiņa, šķiet, uzskatīja, ka skatītājiem jāņem par labu viss, ko tiem rāda, lai gan viņi bija cerējuši redzēt ko citu. Turklāt 2014. gada oktobrī “Vienotība” ieguva krietni daudz balsu, tā teikt, uz parāda, kas skatītāju vietās nonākušajiem vēlētājiem joprojām nav atdots. Ja neskaita varbūt nelielu daļu, kas tika atstrādāta laikā, kad Latvija prezidēja ES Padomē. Tomēr stāsts vairāk ir par to, kā aizkulišu spēles spēj iespaidot valsti. Un par to, kā vadošie politiķi skaidro savu nostāju, ja vispār to dara.
Partiju iekšējās nesaskaņas pastāv gandrīz visur, un reizēm atšķirīgo viedokļu izklāstīšana un pat diskusiju izvēršana plašākā sabiedrībā ir neizbēgama nepieciešamība. Piemēram, uzskatu sadursme britu konservatīvo aprindās drīzā referenduma sakarā iederas vispārējās debatēs par valsts nākotni. Londonas mērs Boriss Džonsons aģitē par izstāšanos no Eiropas Savienības, bet viņa tēvs Stenlijs, savulaik arī samērā pazīstams politiķis, iestājas par palikšanu, taču tas diez vai sagandēs abu attiecības. Vācijā kristīgo demokrātu vairākums prasa iegrožot migrantu pieplūdumu, taču viņi negrasās gāzt Merkeles valdību. Francijas labējo partija “Republikāņi” (bijusī UMP) gatavojas iekšējā balsojumā izvirzīt valsts prezidenta amata kandidātu un tāpēc gaidāma pamatīga villošanās, taču vēlāk tā noplaks. Starp citu, jau pieteiktie un paredzamie pretendenti šī gaidāmā notikuma sakarā ir uzrakstījuši grāmatas, kurās autori izklāsta savus iekšpolitiskos un ārpolitiskos redzējumus, šo to pastāsta no personiskās pieredzes, no iecerētā, no filozofijas un ideoloģijas. Sava veida aģitācijas literatūra, kas nemaz nav pārāk garlaicīga, un partijas šefa Nikolā Sarkozī sacerējums (“La France pour la vie”) pat dēvējams par dižpārdokli. Iespējams, grāmatas panākumus noteica tajā iztirzātās kļūdas, ko viņš, pēc paša atzinuma, pieļāvis, būdams Elizejas pilī…
Protams, Latvijā karjeras pilnbriedā esošo vai amatos tikt gribošo politiķu tradīcijas ir citādas. Problēma tā, ka daudzi mūsu tautas priekšstāvji un lēmēji neizsaka nekādu jēgpilnu viedokli arī par tiem vēlētājus interesējošajiem jautājumiem, kurus tomēr pienāktos nopietni apspriest. Arī norises “Vienotības” aizkulisēs, ja tās traucē darbību uz skatuves.
