Izrāde ar performanci. Maija Svarinska vērtē Dailes teātra izrādi „Esiet sveicinātas, skumjas” 3
Maija Svarinska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Fransuāza Sagāna (1935–2004) ir franču dramaturģe, kinoscenāriju un romānu autore. Kad 1953. gada vasarā Fransuāzu padzen no klostera skolas, viņa septiņu nedēļu laikā saraksta savu pirmo darbu “Esiet sveicinātas, skumjas” un uzreiz gūst popularitāti. Sagānas radītie varoņi iedzīvina ne tikai pagājušā gadsimta garu, bet pauž arī tās vispārcilvēciskās īpašības, kas joprojām nav zudušas.
Darba veiksmes pamatā – pārliecinošs romantiskās mīlestības un seksualitātes, kā arī dažādu paaudžu saskarsmes nianšu atainojums. Nevaru nepiebilst, ka F. Sagānai pašai piemita īpaša ekspresivitāte: viņa aizrāvās ar azartspēlēm, bija nevaldāma ātrbraucēja, kas reizēm noveda līdz pat katastrofām, lietoja narkotiskās vielas un turklāt bija biseksuāla.
Dabiski, ka tas dažādos veidos atspoguļojās arī viņas daiļradē. Ne jau nejauši rakstnieces darbi tika vērtēti pretrunīgi, par ko, starp citu, var izlasīt Dailes teātra izrādes programmā. Vispār jāteic, ka tas ir labi pārdomāts teksts, piemēram, diezgan plaši tiek citētas pašas F. Sagānas pārdomas, kā arī režisora Klāva Meļļa argumenti par to, kas ir īsta melodrāma. Interesanti, ka šāds programmiņu informatīvais veids parādās arvien biežāk, iespējams, tāpēc, ka intensīvi mainās arī pašu inscenējumu raksturs.
Lūk, nesen ierakstā skatījos T. Viljamsa “Ilgu tramvaju”, ko režisors Salvators Kalkaņo iestudējis Briseles teātrī “Varia”. Slavenā luga uzvesta kā estētiska performance (tā oficiāli ir nodēvēts izrādes žanrs), tas ir, valda kustību, skaņu un video spēle. Kopumā nav nekādas ierastības – ne parastās scenogrāfijas, ne tipisko dialogu, ne tradicionālo mizanscēnu. Citiem vārdiem, no jauna aptvēru, ka ierastais teātris, tāpat kā K. Staņislavska sistēma aiziet pagātnē.
Mūsu teātris, jo sevišķi trupa “Kvadrifrons”, jau ne reizi vien licis saprast, ka ir aizsākusies jauna teātra pasaule, ko pieņemt man sākumā nemaz nebija viegli. Tagad esmu, tā sakot, samierinājusies, apradusi. Vēl vairāk – Viestura Kairiša “Smiļģis” gluži vai satrieca ar sava novatorisma vareno spēku. Pieņemu, ka Klāva Meļļa un viņa “Kvadrifrona” kolēģu ataicinājums uz Daili ir bijis pārdomāts plāns – dot vēl vienu grūdienu teātra attīstībai.
Starp citu, pirms pāris nedēļām internetā skatījos LKA Zinātniskā pētniecības centra pasākumu – kultūras krustpunkti skatuves mākslā. Sākumā garlaikojos, varbūt tādēļ, ka daudzas analoģiskas tēmas iztirzātas mūsu žurnālā “Teātra Vēstnesis”, bet drīz vien kļuva aizvien interesantāk. Gudra un patiesa mūsdienu skatuves mākslas analīze, iedziļinoties tās tehnoloģijās, vizuālajos paņēmienos u. c. Nopietna uzmanība pievērsta arī teātra zinātnes attīstībai.
F. Sagānas lugas un romānu dramatizējumi Latvijā uzvesti diezgan daudz, protams, tad, kad to jau varēja atļauties, proti, sākot ar 90. gadiem. “Esiet sveicinātas, skumjas” – tas, kā jau minēju, ir romāns, ko dramatizējis pats režisors Klāvs Mellis. Laikā, kad vēl tikai parādījās izrādes pirmās reklāmas, arī interneta videosižeti, biju pilnībā savalgota, jo tajos galvenā varone Anna, ko spēlē Ilze Ķuzule-Skrastiņa, sēdēja brīnišķīgu pūdeļu pulciņā, un es iedomājos, ka viņi jestrosies arī izrādē. Bet ne. Šis dzīvelīgais tēls bija tikai reklāmas triks. Sākumā biju vīlusies, bet vispār izrādi skatījos ar interesi, jo sapratu, ka arī te sevi pieteicis performances princips.
Jā, “Kvadrifrons” tendēts uz teātra mākslas novitāšu meklējumiem un attīstību. Izrādē “Esiet sveicinātas, skumjas” piedalās, kā jau teicu, šī kolektīva vesela brigāde. Klāvs Mellis pieaicinājis kustību režisoru Rūdolfu Gediņu, scenogrāfijas un kostīmu mākslinieci Anci Strazdu un mūzikas režisoru Kārli Toni. Kopā ar viņiem darbojas arī scenogrāfijas un kostīmu mākslinieks Andris Kaļiņins un gaismu mākslinieks Jānis Sniķers.
Šāda komanda tad arī veido izrādi saskaņā ar pašu izstrādāto stilu, kas arīdzan ir sava veida performance. Iedomājieties: Dailes teātra lielā skatuve ir pārvērsta par slīpu plāksni, uz kuras jo sevišķi spilgti redzamas visas mizanscēnas, kas no aktieriem pieprasa īpašu pozu un kustību iznesību. Turklāt darbības personu nav daudz, kopā piecas, tādēļ labi pārskatāms katra aktiera darbs, konkrēti tie ir Ilze Ķuzule-Skrastiņa (Anna), Andris Bulis (Reimons), Niklāvs Kurpnieks (Kirils), Katrīna Griga (Elza) un Milēna Miškēviča (Sesila).
Atbilstīgi darbības attīstībai mainās tēlotāju pozas un mizanscēnas, apspēlējot varoņu seksuālās attiecības, aizkaitinājumus un citus pārdzīvojumus. Sižets saistīts ar Annas ierašanos, kura pēc divu gadu prombūtnes atgriezusies, lai atgūtu mīļoto vīrieti Reimonu un kļūtu par viņa sievu.
Tas, protams, arī rada konfliktu, jo viņas vēlme un uzvedība izraisa sadursmi, atklājot šķietami tik harmoniskajos seksuālajos pāros viņu jūtu patiesumu. Notikumu kaislības atklāt negrasos. Svarīgi uzsvērt aktieru spēles ekspresivitāti, kas tomēr nebūt netraucē bagātināt tēlus ar emociju niansēm un jūtu režģiem.
Jo sevišķi gribu izcelt nianses, kas ļauj dažādu pozu un kustību mikslī saskatīt tēlu iekšējās dzīves punktēto līniju. Ļoti interesanti bija arī vērot, kā varoņi pazūd no skatuves. Piemēram, pienāk Elza pie slīpās plaknes malas un krīt kaut kur lejup dziļumā. Kā režisors ir izdomājis, katrs aktieris, ainai beidzoties, šādi aiziet no skatuves. Vienlaikus rodas spēcīga mākslinieciska metafora: vispirms ievibrē baiļu sajūta, vai tikai aktieris nesasitīsies, bet pēc tam prevalē spēcīgs tēls – dzīves tukšība, kas ved uz nekurieni.
Nē, nevaru apgalvot, ka izrāde manī atsaukusies ar līdzpārdzīvojumu. Tomēr uzskatu, ka šis ir veiksmīgs darbs, jo izvēlētais stils ir izturēts – vai tā būtu scenogrāfija vai kostīmi, gaismas spēle, režijas paņēmieni vai aktieru tēlojums. Un, protams, mūzika. Proti, Albina de la Simona slavenā dziesma “Moi Moi”, kurā tiek vēstīts (franču valodā): “Tu stāsti par savu dzīvi/ Tava parastā dzīve/ Slimību komēdija/ No saviem draugiem, no tavām netīrajām rokām/ Zem gultas tieši mīkstajā/ Bla, bla, bla, bla, bla…” Domāju, ka šīs beigas ir labi saprotamas arī latviski. Ko lai vēl piebilstu, izrādes koptēls šādu iespaidu arī atstāj: esiet sveicinātas, skumjas, bla, bla, bla…
UZZIŅA
Fransuāza Sagāna, “Esiet sveicinātas, skumjas”, iestudējums Dailes teātrī
Režisors: Klāvs Mellis*, kustību režisors Rūdolfs Gediņš*, scenogrāfija un kostīmi Ance Strazda*, Andris Kaļiņins, gaismu mākslinieks Jānis Sniķers, mūzikas režisors Kārlis Tone*.
Lomās: Ilze Ķuzule-Skrastiņa (Anna), Andris Bulis (Reimons), Niklāvs Kurpnieks (Kirils), Katrīna Griga (Elza), Milēna Miškēviča (Sesila).
Nākamās izrādes: 22., 23. decembrī, 14. janvārī.
* Teātra trupa “Kvadrifrons”
VĀRDS SKATĪTĀJIEM
Vineta Kliedere: “Rekomendēju, savdabīga izrāde teātra gardēžiem! Tiesa gan, labāk baudāma no neliela attāluma, ieguvēji būs tie, kas šoreiz naudu nepažēloja. Sagāna aizmirsās, pārņēma aktieru tēlojums!”
Inga Krūmiņa: “Izrāde radīja manī pārdomas par “pūdeļu” “pareizo” dzīvesveidu, tā izvēlēm, sekām… Paldies par baudījumu – īpaši Ilzei Ķuzulei-Skrastiņai – izcila aktrise, kas savu lomu nospēlēja patiesi līdz sirds dziļumiem! Un tērpi…baudījums acīm!”
www.dailesteatris.lv
