Jāatzīst, ka šobrīd biedrību finansēšana netiek īpaši reglamentēta, tāpēc tām nav ierobežojumu attiecībā uz finansējuma saņemšanu. Patlaban spēkā esošā kārtība paredz, ka biedrībām reizi gadā ir jāatskaitās par saņemtā finansējuma izlietojumu, taču šī atskaitīšanās ir ļoti vienkāršota. Teorētiski jau šobrīd biedrībām ir jānorāda ārvalstu juridisku personu un nerezidentu ziedojumi, taču pastāv dažādas iespējas, kā šo prasību apiet. Piemēram, visi saņemtie ziedojumi var tikt norādīti kā anonīmi. Turklāt ārvalstu finansējuma slēpšana pat nav nepieciešama, jo arī oficiāla šādu līdzekļu saņemšana netraucē biedrībām iesaistīties kampaņu un aktivitāšu organizēšanā, uzdodot tās par pilsoniskās sabiedrības aktivitātēm. Tas noved pie situācijas, kad citas valstis var tieši un netieši ietekmēt politiskos procesus Latvijā, tādējādi ilgtermiņā graujot valsts neatkarību, teritoriālo integritāti un konstitucionālo iekārtu. Tāpat jānorāda, ka biedrības savā finanšu atskaitē naudas vērtībā nepārvērš, piemēram, saņemtos pakalpojumus un brīvprātīgo darbu, par ko samaksājušas citas, trešās personas, apmaksātas intervijas un rakstus, kā arī citu šāda veida informatīvu atbalstu. 7
Mēs esam sagatavojuši ne mazums priekšlikumu, kā ar likumu palīdzību šo finansējum varētu ierobežot, bet līdz šim neesam ieguvuši citu institūciju atbalstu. Mēģinājām jau pirms Ukrainas krīzes sākt kustināt šo jautājumu, bet uz mums skatījās ar aizdomām – sak, galvenais taču ir cilvēktiesības, mums ir liberāla demokrātija un nedrīkst liegt kādām organizācijām saņemt ārvalstu finansējumu. Tagad šī izpratne valsts institūcijās beidzot mainās.
– Par tādu kā štābu dažādām prokremliskām aktivitātēm Latvijā kļuvis tā sauktais Maskavas nams Rīgā. Vai tā savā laikā nebija kļūda viņiem šādu vietu atvēlēt?
– Nedomāju, ka tas būtu ko īpaši ietekmējis. Šie cilvēki un organizācijas telpas savām aktivitātēm itin viegli atrastu arī citur ar sev draudzīgu pašvaldību vai uzņēmēju atbalstu.
V. Krustiņš: – Gan militārie speciālisti, gan amatpersonas skaļi apgalvojušas, ka mūsdienās karš notiek vispirms par cilvēku prātiem. Bet diemžēl mūsu vēsturnieku, politologu un citu zinātnieku reakcija uz acīmredzami nejēdzīgiem prokremlisko darboņu apgalvojumiem ir kūtra. Vai jūsu kompetencē neietilpst arī kāda atbilstošas pretpropagandas organizēšana?
– Mēs no savas puses ļoti sekojam līdzi dažādu nosacīti pretvalstisku grāmatu izdošanai, kas sakrīt ar Kremļa propagandas naratīviem, par it kā notiekošo nacionālo minoritāšu apspiešanu Latvijā, glorificē padomju laikus un nomelno neatkarības periodus. Mēs vēlētos, lai mūsu intelektuāļi un akadēmiskās vides pārstāvji būtu aktīvāki, pretdarbojoties Krievijas propagandai mūsu publiskajā telpā. Vienlaikus gan saprotu, ka sevi cienoši vēsturnieki, politologi, starptautisko tiesību speciālisti un citi akadēmiķi tur zem sava profesionālā goda ielaisties diskusijā par tādiem murgiem, ka nav bijusi okupācija, ka nav bijis Molotova–Ribentropa pakta un pat ka nav bijušas nekādas padomju represijas. Tomēr atsevišķās reizēs to vajadzētu darīt. Alternatīvu viedokļu veidošanai tiešām ir nozīme, un tā būtu šo propagandas objektu patieso mērķu atmaskošana. Mēs esam novērojuši, ka, tiklīdz kāds publiski norāda uz Kremļa propagandas izplatītāju patiesajiem mērķiem, tā viņi kļūst ārkārtīgi nervozi un jūtas diskomfortā.
