Izplest spārnus un saglabāt saknes. Saruna ar ērģelnieci Ivetu Apkalnu 0
Pasaulē pieprasītākā latviešu Ērģelniece Iveta Apkalna šobrīd mīt Vācijā, un šajā rudenī ir intensīva koncertu virpulī, nesot ērģeļspēles burvību gan šaipus, gan viņpus okeānam. Tomēr mūziķe uztur dzīvu saikni ar Latviju un ir sarūpējusi īpašu dāvanu šejienes klausītājiem – no 24. līdz 31. oktobrim Latgales vēstniecībā „Gors” pirmoreiz norisināsies Ivetas Apkalnas dibinātais ērģeļmūzikas festivāls „ORGANismi”, bet jau 8. oktobrī daļa no festivāla programmas skanēs arī Rīgā, Svētā Jāņa baznīcā kopā ar kamerorķestri „Sinfonietta Rīga”.
Izcilās ērģelnieces Ivetas Apkalnas koncertu grafiks šobrīd saplānots vairāk nekā gadu uz priekšu – latviešu mūziķi, divu prestižo „Echo Klassik” balvu īpašnieci gaida klausītāji vairākos kontinentos. Aizvadītajā nedēļā nospēlēts vērienīgs koncerts kopā simfonisko orķestri Trīres svētā Konstantīna bazilikā Vācijas senākā mūzika festivāla – Mozeles festivāla – noslēguma koncertā. „Man prieks, ka daudzos mūzikas festivālos Eiropā arvien biežāk parādās ne tikai ērģeļmūzikas koncerti tradicionālajā nozīmē, bet arī apjomīgas un interesantas ērģeļmūzikas performances lielā iznācienā ar orķestri. Ja nospēlē vienu šādu koncertu, tad ar lielu apetīti gaidi nākamo,” smaida latviešu ērģelniece, uzrunāta pirms koncerta.
Jau 19. oktobrī Ivetas Apkalnas ērģeļspēle skanēs arī viņpus okeānam, ASV Sietlā. Savukārt 28. novembrī ērģelniece muzicēs kopā ar slaveno Berlīnes Radio simfonisko orķestri Berlīnes filharmonijā diriģenta Mareka Janovska vadībā, atskaņojot Paula Hindemita koncertu ērģelēm un orķestrim. „Atskaņojot tieši šo Hindemita koncertu pirms 50 gadiem tika atklātas Berlīnes filharmonijas ērģeles, tāpēc ir ārkārtīgi saviļņojoši spēlēt šo skaņdarbu šajā koncertā,” priecājas Iveta. Savukārt decembrī mūziķe atgriežas Vācijā, kur kopā ar Frankfurtes operas orķestri sniegs divus koncertus Frankfurtes „Alte Oper” teātrī. Plāni skaidri jau arī nākamajam gadam – Ivetas Apkalnas spēlētās ērģeles skanēs Zalcburgā, Vīnē, Luksemburgā, Trento, bet īpašs prieks viņai par to, ka pirmoreiz prestižā Lucernas festivāla vēsturē tā programmā iekļauta ērģeļu solokoncerta programma.
„Ļoti priecājos, ka man daudzi solo koncerti mijas ar koncertiem kopā ar orķestri. Vienmēr priecājos, ja ir iespēja parādīt ērģeles kā solo instrumentu saspēlē ar orķestri. Patīkami ir dažkārt iziet ārpus baznīcas mūriem, bet reizē man patīk spēlēt gan mazākās, gan lielākās baznīcās. Protams, ērģeļmūzikas koncerti baznīcās ir bijuši vienmēr, tomēr jūtu, ka šobrīd Eiropa klasiskās mūzikas laukā zināmā mērā piedzīvo koncertērģeļmūzikas jomas atdzimšanu. Turklāt uz koncertiem arvien vairāk nāk jaunā paaudze – ja salīdzina publiku pirms 10, 15 gadiem, jāatzīst, ka šobrīd nāk ne tikai studenti un jaunieši, kas studē mūziku, bet arī bērni. Tāds prieks, kad viņi nāk klāt pēc koncerta un saka, ka mācoties ērģeles, un tas viņus ļoti interesējot! Saprotams, arī mani šis ērģeļmūzikas uzplaukums inspirē darīt kaut ko tālāk. Protams, mans lielais sapnis ir koncertzāle Rīgā un ērģeles tajā, cerībā, ka arī es tajā varētu ielikt savu māksliniecisko artavu. Ir jāsaprot, ka jaunajās Eiropas filharmonijās pat nepieļauj domu, ka varētu būvēt koncertzāli, kurā nebūtu ērģeļu.”
Šogad akadēmiskās mūzikas pasaulē atzīmē divu dižgaru – ērģeļmūzikas dižgara Johana Sebastiana Baha 330 un vācu komponista Paula Hindemita 120 dzimšanas gadskārtu. Abi komponisti pavisam drīz sastapsies Ivetas Apkalnas un orķestra „Sinfonietta Rīga” kopīgajā koncertā Latvijā, Sv. Jāņa baznīcā, Rudens kamermūzikas festivālā Rīgā un pēcāk – Rēzeknē. „Līdzīgu programmu jau esmu spēlējusi Ķelnes filharmonijā kopā ar Mālera kamerorķestri, kuram piebiedrojās daudzi jauni, talantīgi mūziķi no dažādiem orķestriem. Redzēju, cik ļoti lielu atsaucību šis teju enciklopēdiskais abu komponistu darbu salikums rosināja publikā. Patiesībā Hindemits, meklēdams jaunus izteiksmes veidus un viņa īpašo, „hindemitisko” mūzikas valodu, tomēr ir pieturējies pie samērā daudz klasiskām formām un polifonijas, varbūt arī zināmas formas un struktūras, kā to savulaik darījis arī Bahs. Protams, Bahs ir mana rupjmaize, „alfa un omega”, spēlēju un spēlēšu viņu vienmēr, tomēr redzu, ka, apvienojot Bahu un 20., šobrīd arī 21. gadsimta mūziku, rodas jauni abu autoru darbu uztvērumi. Hindemits, neatsakoties no labi zināmā vecā eksperimentē ar jaunu skanējumu. Abi komponisti, manuprāt, viens otru papildina, lai arī ir visai atšķirīgi mūzikas izteiksmes līdzekļu ziņā.”
