Izplatītākās plaukstu un pirkstu slimības. Kā ievērot pārmaiņas, kā ārstēt? 0
Plaukstas uzbūve
Plaukstas un pirskti tiek dēvēti par darba orgāniem, un tas ir saprotami, jo to galvenās funkcijas ir satvertr, atbalstīties, mērķtiecīgi kustēties, arī žestikulēt un sajust. Tiklīdz iedzimtu vai iegūtu slimību vai traumu dēļ šīs funkcijas ir apgrūtinātas, rokas tirpst un sāp, sāk deformētise locītavas. Tāpēc svarīgi laikus atklāt, kas ir funkciju pasliktināšanās cēlonis.
Plauksta ir rokas apakšējā daļa, ko veido plaukstas pamats, delna un pirksti. Plaukstas pamata skelets sastāv no astoņiem nelieliem kauliem, delnas skelets – no pieciem delnas kauliem, bet pirksti – no pirkstu kauliņiem jeb falangām. Pirmajam pirkstam (īkšķim) ir divas falangas, bet pārējiem – katram pa trim falangām.
Ar pirkstiem cilvēks izdara ļoti precīzas un smalkas kustības, ko nespēj neviena cita būtne. Plaukstas kaulus savieno locītavas, kas kopā ar muskuļiem izdara sarežģītas kustības. Muskuļi, kas darbina plaukstu un pirkstus, sākas apakšdelmā un plaukstā. Apakšdelma muskuļiem ir garas cīpslas, kas stiepjas līdz delnas pamata vai pirkstu kauliem. Cīpslas iet caur tuneļiem jeb kanāliem, kur atrodas arī nervs.
Riska grupas
“Pati galvenā plaukstas un pirkstu funkcija ir satveršana, tādēļ jau tikko dzimušam zīdainim pārbauda, kā šis reflekss viņam darbojas,” skaidro MFD veselības centra Dziedniecība neirologs Leonīds Viškers. “Impulss kaut ko satvert nāk no smadzenēm, bet pirkstus kustina rokas apašdelma muskuļi. Ja cilvēks spēj satvert priekšmetu,to noturēt un pārvietot no punkta A līdz punktam B, viss ir kārtībā. Satraukties jāsāk tad, ja nespēj to izdarīt vai arī plaukstas un pirkstu kustības izraisa sāpes.”Riska grupā ietilpst tie, kuru darba specifika diendienā prasa ar sasprindzinātām rokām ilgstoši veikt vienveidīgas, monotonas kustības. Leonīds Viškers uzskaita, ka plaukstas un pirkstu slimību apdraudējums ir celtniekiem, pie konveijera strādājošajiem, ceļu remonta veicējiem, kas strādā ar vibrējošu tehniku, pasta darbiniekiem, kas šķiro sūtījumus, tekstu ievadītājiem datorā, slaucējām, arī mūziķiem, zobārstiem un citiem, kam rokas visu laiku jānotur noteiktā stāvoklī. Fiziskā pārslodze bojā attiecīgo muskuli, cīpslu, locītavu un nervu. Cīpslas, kas tiek nepārtraukti nodarbinātas, strādājot ar rokām, iet caur to pašu šauro kanālu (tuneli), kur atrodas nervs. Ja slodze ir pārāk liela, cīpslu makstīs izveidojas tūska, audi sabiezē un sāk spiest nervu. Tūskai progresējot, tiek nospiesta nerva asinsrite, tas vairs
nesaņem pietiekami daudz skābekļa, un veidojas vēl dziļāks nerva bojājums.
Apdraud arī traumas
Neirologs Leonīds Viškers uzsver, ka ir ļoti plašas iespējas gūt plaukstas un pirkstu traumu. Tas var notikt sportojot, iekļūstot avārijā, neveikli krītot, atsitot plaukstu pret durvju stenderi, rokas apsaldējot vai apdedzinot. Traumu var iegūt, pildot darba pienākumus. “Jebkuras darbības, kur plaukstas virsma A ar triecienu saduras ar apakšdelma virsmu B, notiek traumatizācija. Tas var notikt, pat spēlējot golfu,” norāda speciālists.
Starpfalangu locītavu izmežģījumus parasti iegūst, spēlējot basketbolu vai regbiju. Tas notiek, pirkstiem triecienā saskaroties ar bumbu, grozu vai citiem spēlētājiem. Savukārt cīpslu un saišu bojājumi var rasties, neveikli saķerot kādu priekšmetu vai krītot, piemēram, slēpojot.
