Padoms zemniekam. Izplatītākās auzu slimības 0
Lapu un stiebru slimības
Sakņu un dīgstu puve.Sakņu un dīgstu puves ierosinātājas ir Fusarium ģints sēnes, tās var izraisīt 10–15% lielus ražas zudumus, bet atsevišķos gadījumos stipras infekcijas dēļ nopostot līdz pat 40% sējuma platības. Slimības ierosinātājs saglabājas augsnē, augu atliekās, kā arī pārziemo sēklās. Inficētās sēklas ir izmērā mazākas, sačokurojušās un pelēcīgas. Sakņu puves dēļ notiek produktīvo stiebru atmiršana un līdz ar to arī sējumu izretināšanās, iespējama arī dīgstu atmiršana. Sēnes attīstībai optimāli apstākļi ir sauss un silts laiks. Cerošanas stadijā sakņu kakla rajonā veidojas puve brūni melnā krāsā, sākumā uz lapu makstīm, bet vēlāk kā tumšas, izplūdušas joslas uz stiebriem. Stiebra apakšējās daļas brūnēšana parasti novērojama tikai ziedēšanas laikā. Mitros laika apstākļos uz bojātajām auga daļām veidojas sēnes micēlijs sārtā nokrāsā. Stipras infekcijas gadījumā veidojas baltas skaras bez graudiem.
Parastās sakņu puves. Parastās sakņu puves jeb helmintosporiozes (ierosinātājs Bipolaris sorokiniana) pazīmes var novērot uz visām augu daļām – no sakņu līdz pat stiebru apakšējo mezglu pūšanai. Parasti tā izraisa nelielus auga bojājumus 2–10%, bet infekcijai labvēlīgos laikapstākļos var izraisīt lielākus zaudējumus, it īpaši ieņēmīgām šķirnēm. Izmantojot inficētu sēklu, slimības simptomi izpaužas jau dīgstu stadijā. Uz lapām novērojami ovāli gaiši līdz tumši brūni (gandrīz melni) plankumi ar gaišāku apmali. Infekcija bīstamāka auga agrīnās attīstības stadijās. Lielākus postījumus izraisa novājinātos sējumos, kā arī sausos un siltos pavasaros un vasarās, kad gaisa temperatūra ir 15–25 oC un gaisa mitrums pārsniedz 95%, tādējādi sējumi kļūst retāki, samazinās cerošanas koeficients un veidojas tukšas skaras.
Parastās sakņu un dīgstu puves ierobežošanā būtiska ir sējas termiņu ievērošana, augsnes apstrāde, izmantojot aršanu, saprātīga slāpekļa mēslojuma lietošana, optimāla sējuma biezība. Būtiska loma ir arī augu maiņas ievērošanai, jo abu sakņu puvju gadījumā slimība saglabājas augu atliekās. Augu maiņā iekļaujot nesaimniekauga kultūras, tiek veicinātas izmaiņas augsnes sēņu un mikroorganismu populācijās, līdz ar to samazinās infekcijas materiāla uzkrāšanās risks. Būtiski ir arī paaugstināt organisko vielu daudzumu augsnē, jo tas sekmē ātrāku augu atlieku noārdīšanu. Parastās sakņu puves gadījumā minēts, ka jāņem vērā ne tikai priekšaugs, bet arī priekšpriekšaugs. Ierobežošanā būtiska loma ir sēklas materiāla kodināšanai, lai gan tādējādi ir iespējams tikai daļēji ierobežot slimību.
Auzu vainagrūsa. Auzu vainagrūsa sastopama katru gadu, bet tikai dažos laukos izraisa ekonomiski nozīmīgus ražas zudumus. Slimības ierosinātājs Puccinia coronifera pārsvarā inficē auzas. Ārzemju literatūrā minēts, ka specifiskas patogēna rases vai patotipi spēj daļēji inficēt dažādas auzu šķirnes. Auzu vainagrūsa ir visnozīmīgākā auzu slimība visā pasaulē, īpaši mēreni mitros reģionos. Slimības pazīmes izpaužas kā gaiši oranžas lielas, iegarenas (1–5 mm garas) pustulas (uredosporas), kas izvietotas uz lapas izklaidus pa grupām un stipras inficēšanās gadījumā saplūst lielākos nevienmērīgos laukumos. Tās var veidoties uz visa auga, bet galvenokārt uz lapām un lapu makstīs, dažreiz arī uz stiebriem un skarām. Vēlāk sezonā var veidot melnas spīdīgas teleitosporas. Atšķirībā no vasaras sporu sakopojumiem ziemas sporu spilventiņi veidojas zem epidermas. Patogēns pārziemo sēklās uredo un teleito sporu veidā, micēlija veidā uz augu atliekām, pašsējas auzām un pārziemojošiem augiem.
Auzu vainagrūsai ir divmāju attīstība, tās starpsaimnieks ir parastais pabērzs (Rhamnus cathartica) un trauslais krūklis (arī parastais krūklis Frangula alnus). Starpsaimnieka augs var inficēties ar basidiosporām, kas veidojas pavasarī uz augu atliekām, dīgstot teleitosporām. No maija vidus līdz jūnija vidum uz starpsaimnieka lapas apakšdaļas veidojas dzeltensārti krūkveida sporu spilventiņi (ecīdijas), no kuriem atdalās ecīdijsporas, kas, sākot ar jūnija vidu, inficē auzas. Slimības epidēmija – ar vēju izplatītas uredosporas, kas tiek optimāli producētas siltos (18–21 oC) un mitros laikapstākļos (uz lapas nepieciešams brīvs ūdens). Latentais periods jeb apslēptā veidā slimība norisinās septiņas dienas. Slimība parasti izplatās pirms ražas laika. Būtiski ražas zaudējumi var rasties tikai tad, ja inficēšanās ir īpaši stipra graudu veidošanās stadijā. Ražas zudums svārstās no 10 līdz 20% (ASV). Savukārt citā pētījumā konstatēts, ka katrs 1% auzu vainagrūsas attīstībā ir vienāds ar vidējās ražas zudumu 50 kg/ha.
Slimību ir iespējams ierobežot, sējot slimības neieņēmīgas šķirnes, veicot sēju optimālos termiņos, kā arī ierobežojot vējauzu un neaudzējot auzas pabērzu tuvumā. Gadījumā, ja auzu vainagrūsa novērota līdz ziedēšanai, veikt apstrādi ar atbilstošiem Latvijā reģistrētiem fungicīdiem. Līdzīgi simptomi ir arī graudzāļu stiebru rūsai (Puccinia graminis f. sp. avenae).
Graudzāļu stiebru rūsa. Latvijā stiebru rūsa vairāk sastopama rudzu un kviešu sējumos vēlās attīstības fāzēs. P. graminis f. sp. avenae ir slimību ierosinātājs, kas izraisa stiebru rūsu tieši auzām un ir izplatīts visā pasaulē. Sēnes infekcija var skart visus graudaugu stiebrus un lapu makstis, dažreiz arī lapas un pat sēklas. Sēne absorbē barības vielas, kas tiktu izmantotas graudu attīstībai.
Slimības simptomi ir lielas brūnas vai melnas pustulas, kas ievaino auga epidermu, izmaina transpirācijas procesus, atvieglo citu patogēnu piekļuvi augam. Stiebri sagriežas, skaras veidojas vārgas vai neveidojas vispār. Bojājumi vadaudu sistēmā izraisa graudu šķelšanos. Inficētie stiebri ir vāji, lūst, un augi veldrējas. Līdzīgi kā auzu vainagrūsa, arī stiebru rūsa var ļoti ātri izplatīties lielos attālumos ar vēja palīdzību. Optimālā gaisa temperatūra sporu dīgšanai un slimības attīstībai ir 18–25 °C, kā arī nepieciešams brīvs ūdens uz lapām.
Auzu brūnplankumainība. Brūnplankumainības ierosinātājs ir sēne Drechslera avenae jeb Helminthosporium avenae. Latvijas apstākļos tā ir bieži sastopama slimība auzu sējumos. Primārā infekcija ir no inficēta sēklas materiāla. Vizuāli inficētie graudi neatšķiras no veselajiem. Graudu apvalkā ir īpaši izturīgs micēlijs, kas dīgst kopā ar graudu. Stipri inficētas sēklas atpaliek dīgšanā. Pirmās slimības pazīmes redzamas jau uz dīgļlapām, vēlāk uz jaunajām lapām. Uz inficētajām lapām veidojas iegareni acveida vai neregulāras formas sarkanbrūni (ārējā mala vairāk sarkana, bet iekšējā, tuvāk centram – tumši brūna) plankumi ar gaiši brūnu vai pelēku centru.
Plankumu izplešanos ierobežo vadaudi, tāpēc tie kļūst svītraini. Stipras infekcijas gadījumā lapa nobrūnē un pakāpeniski atmirst. Mitros laikapstākļos uz plankumiem veidojas olīvkrāsas apsarme. Visvairāk novērojama ziedēšanas laikā. No nekrozes skartajām vecākajām lapām veidojas konīdijas, kas pa atvērtajām plēksnēm inficē graudus auzu ziedēšanas brīdī, inficējot skaras un graudus. Slimība izplatās arī ar vējauzu, tādēļ būtiski ir ierobežot šīs nezāles izplatību. Slimības izplatību samazinās sēklas kodināšana, optimāli sējas termiņi un fungicīdu lietošana.
Auzu lapu pelēkplankumainība. Slimības ierosinātājs ir sēne Septoria avenae (Stagonospora avenae). Līdzīgi kā auzu brūnplankumainības arī pelēkplankumainības ierosinātājs saglabājas sēklas materiālā, augu atliekās, uz dzīviem augiem un citām graudzālēm. Viens no primārās infekcijas avotiem ir sēklas materiāls. Sākumā slimības pazīmes parādās uz vecākajām lapām kā hlorotiski gaišzaļi ūdeņaini laukumi, kas ar laiku kļūst neregulāri gareni un no gaišbrūna uz dzeltenīgi un tumšāk brūnu.
Parasti slimība vispirms skar apakšējās lapas, kas saskaras ar augsni. Vēlāk uz lapas plankumiem veidojas labi saredzamas melnas piknīdas – iegareni iedobumi, kuros attīstās sēnes konīdijas, kas ir slimības galvenā pazīme. Pirms piknīdu attīstīšanās ir grūti pelēkplankumainību atšķirt no citām plankumainībām.
Pelēkplankumainība inficē tikai lapas, un visos slimības attīstības posmos ir būtisks mitrums. Slimības attīstība var būt postoša, ja sakrīt stiebrošanās ar lietainām dienām, jo starp lietaino dienu skaitu stiebrošanās fāzē un slimības attīstību ir cieša sakarība. Optimālā temperatūra slimības attīstībai ir 15–25 oC.
Graudzāļu miltrasa. Graudzāļu miltrasas ierosinātājs ir sēne Blumeria graminis (arī Erysiphe graminis). Ļoti sen pazīstama slimība, ar ko slimo visas graudzāles un labības. Patogēnam raksturīga augsta specializācija, atsevišķas fizioloģiskās formas inficē konkrētas graudzāļu sugas. Auzām miltrasu ierosina B. graminis f.sp. avenae. Ir arī rases, kas inficē atsevišķas šķirnes. Infekcijas gadījumā visas augu virszemes daļas tiek bojātas. Pirmās pazīmes var parādīties cerošanas vai stiebrošanas fāzē (arī vēlāk veģetācijas sezonā). Uz lapām vai stiebru apakšējās daļas parādās nelieli plankumi, kas klāti ar baltu apsarmi, ar laiku tā kļūst biezāka un tumšāka. Dažkārt apsarme var slēpties lapas apakšā, tāpēc, virspusīgi apskatot lauku, var likties, ka slimības izplatība ir mazāka nekā patiesībā.
Vasaras beigās apsarmē ar neapbruņotu aci var saskatīt melnas lodītes – augļķermeņus ar asku sporām. Stipras infekcijas gadījumā var būt bojātas arī auzu skaras. Pret miltrasu izturīgām šķirnēm sākotnēji var veidoties tumši izplūduši plankumi, ko vēlāk nosedz micēlijs.
Ar miltrasu inficētiem augiem samazinās fotosintēze un paātrinās ūdens iztvaikošana no lapām (transpirācija), samazinās produktīvo stiebru skaits, graudu svars un proteīnu daudzums graudos. Miltrasas ierosinātājs saglabājas augu atliekās, dzīvos augos un pabiru asnos. Miltrasas attīstībai būtisks ir relatīvais gaisa mitrums, tās attīstību veicina optimālo sējas termiņu neievērošana. Arī pārlieku bagātīgs slāpekļa mēslojums var būt miltrasas attīstību veicinošs apstāklis. Sabiezinātā sējumā mitrums labāk saglabājas tāpat kā augstas nezāļainības gadījumā, radot labvēlīgus apstākļus miltrasas attīstībai. Veģetācijas laikā var lietot fungicīdus atkarībā no slimības pakāpes un auga attīstības stadijas.
Raksta sagatavošanai izmantota grāmata Augu slimības (B. Bankina, I. Turka u. c.) un Diseases of small grain cereal crops (T.D. Murray, D.W. Parry, N.D. Cttlin). Augu aizsardzības līdzekļu tabulu sagatavošanai izmantots 2016. gada Latvijas Republikā reģistrēto augu aizsardzības līdzekļu saraksts.
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
