Izplatīt gaismu un cerību. Saruna ar pianistu Reini Zariņu 0
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Rīt, 2. jūnijā, Lielajā ģildē skanēs “Rīgas festivāla” atklāšanas koncerts “Latvijas Radio koris. Pēteris Vasks un domubiedri”, kurā Artura Maskata, Andreja Selicka un Pētera Vaska mūziku iedzīvinās arī pianists REINIS ZARIŅŠ – viens no Latvijas ievērojamākajiem talantiem, dziļi pārdomātu interpretāciju meistars, spožs solists un prasmīgs kamermūziķis. Bet 11. jūnijā Melngalvju namā skanēs “Trio Palladio” koncerts, kurā vijolniece Eva Bindere, čelliste Kristīne Blaumane un pianists Reinis Zariņš spēlēs Ludviga van Bēthovena “Klavieru trio do minorā op. 1 nr. 3”, Santas Ratnieces “Entasi” un Valentīna Silvestrova “Drāmu”.
– Kādi ir jūsu šīs vasaras plāni?
R. Zariņš: – Jau 2. jūnijā Lielajā ģildē tiekos ar Latvijas Radio kori veltījumā Pēterim Vaskam un viņa domubiedriem. 4. jūnijā būšu uz skatuves Tiguļkalna ikgadējā kopā sanākšanā. Pagājušajos Ziemassvētkos sapazinos ar Raimondu Tigulu un jau paspējām kopā ierakstīt viņa mūziku filmai “Mātes piens”, tagad ar nepacietību gaidu braucienu uz Tiguļkalna koncertu, jo klāt bijušie to apraksta kā īpašu pieredzi. “Rīgas festivāls” būs tā gaužām retā reize, kad ar “Trio Palladio” uzstājamies Rīgā, turklāt ar ļoti neparastu mūziku. Un tad beidzot sāksies mana vasara un iespēja veltīt nedalītu uzmanību sieviņai un bērniem, kuri vairs nevar sagaidīt, kad beidzot būšu pieejams.
– Pastāstiet, lūdzu, par to neparasto “Trio Palladio” koncertā…
– Tas neparastais tiešām ir pastāstīšanas vērts. Kā akadēmiskās mūzikas trio mūsu balss taču ir tik klusa, tāds čuksts, tomēr – vienalga, gribas pavēstīt savu nostāju saistībā ar Krievijas agresiju pret Ukrainu, un lieta, ko apzināti varam paveikt kā mūziķi, ir atbalstīt ukraiņu komponistus, spēlējot viņu mūziku savos koncertos. Šobrīd visplašāk pazīstamais akadēmiskās mūzikas autors no Ukrainas, nu arī kara bēglis, ir Valentīns Silvestrovs. Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados ar savu īpatno avangardu viņš ieguva samērā lielu atpazīstamību ne vien Padomju Savienībā, bet arī Rietumos.
Tomēr kādiem Silvestrova veiksme, visticamāk, skauda, tādēļ pēc savas 3. simfonijas atskaņojuma Darmštatē viņš tika padzīts no padomju Komponistu savienības. Un pirmais vērā ņemamais opuss, kas radās pēc šīs izsviešanas, bija 1971. gada darbs “Drāma”, kurš, cik mums zināms, Latvijā vēl nekad nav atskaņots, bet šo faktu “Trio Palladio” labos 11. jūnijā Melngalvju namā. Šis neparastais darbs sastāv no daļas vijolei ar klavierēm, tad daļas čellam ar klavierēm un pēdējās daļas mums visiem trim kopā.
Šo mūziku varētu aprakstīt ļoti daudzos dažādos veidos, bet mēs to sauktu par jaunu māju meklēšanu. Silvestrovs iesāk avangarda valodā, taču pamazām nonāk vietā, kas mums visiem ir attāli pazīstama, uzdzen dziļu nostalģiju un reizē sniedz tādu kā misticisma nojausmu, kaut ko līdz galam neizprotamu – arī pašiem mūziķiem. Aicinām mūsu dārgos klausītājus nākt ar atvērtu prātu un sirdi, ļauties šai neparastajai pieredzei.
Zinātāji redzēs, ka spēlēsim instrumentus tā, kā parasti tos neprasa spēlēt; un realizēsim “Drāmas” drāmu arī caur tās īpatno kustību partitūru. Vairākumam klausītāju Silvestrova vārds asociējas ar to vienmēr klusināto, neoromantisko skaņu pasauli, kuru vislabāk apraksta nosaukums, ko autors piešķīris daudziem saviem darbiem – “Postlūdija” jeb “Pēcvārds”. Taču “Drāma” burtiski atklāj to līkumaino taku cauri biezoknim, pa kuru Silvestrovs iznāca postlūdiju klajumā; “Drāmā” it kā esam garā klātesoši viņa meklējumos un arī atrašanā.
Un vēl: 11. jūnijā spēlēsim arī Bēthovena “Trio”, kā arī Santas Ratnieces jaundarbu, kurš atklāj arhitekta Palladio mākslas noslēpumu, taču Silvestrova “Drāma” ir izteikti zīmīga šim brīdim, jo tapa ne vien kā rezultāts autora filosofiskām pārdomām par globālu mūzikas vēstures noslēgšanos, bet arī kā konkrēta izpausme dzīvei ikdienišķā apokalipses draudu ēnā, pārdomām par iespējamu cilvēces vēstures noslēgšanos. “Drāma” meklē atbildi uz jautājumu, kā mums dzīvot, lai izdzīvotu – gan kā indivīdiem, gan nācijai, gan rasei.
– Liekas, ukraiņiem mūzika nozīmē tikpat daudz, cik latviešiem…
– Par ukraiņu tautu kopumā nespēju spriest, taču uz mani spēcīgu iespaidu atstāja “Kijivas solistu” tūre Latvijā. Šis kamerorķestris koncertēja Itālijā, kad viņu mājās sākās karš. Vienā mirklī ceļš atpakaļ pie viņu ģimenēm bija slēgts. Tādā stāvoklī viņi tomēr spēja saņemt dūšu un Eiropas koncertorganizācijām drosmīgi lūgt piešķirt iespējas koncertēt, līdz situācija stabilizēsies.
Priecājos, ka arī mūsējie spēja ātri reaģēt un uzņemt šo orķestri Latvijā, turklāt viņi piedalījās divos koncertos, kuros piedalījos arī es – gan manā solokoncertā Cēsīs, gan arī “Trio Palladio” Lieldienu koncertā. Uz mani īpaši spēcīgu iespaidu atstāja orķestra izturība atkal un atkal izcili spēlēt, un atkal ceļot – nu jau trīs mēnešus uz čemodāniem. No vairākiem šī orķestra mūziķiem dzirdēju, cik ļoti viņi ir emocionāli nomocījušies, taču turpina spēlēt koncertus, jo tas ir vienīgais veids, kā tieši viņi var cīnīties par savu zemi. Būt par koncertējošu mūziķi prasa lielu izturību jebkurā gadījumā, taču “Kijivas solisti” man šķiet apbrīnojami.
– Vai tagad, pandēmijas beigu periodā, bieži izdevies spēlēt kopā ar “Trio Palladio”?
– 11. jūnija koncerts Melngalvju namā ir mūsu vienīgā kopā muzicēšana šajā vasarā, tāpēc aicinu to nepalaist garām. Pandēmija pilnībā apstādināja mūsu kopīgo koncertēšanu, tā ka šobrīd katru jaunu koncertu uztveram kā brīnumu. Jāsaka arī, ka kamermūzikas koncerti vispār ir sarežģīts žanrs koncertu organizētājiem – tas ir trīs vai pat četras reizes dārgāk par solokoncerta organizēšanu, tāpēc atliek rūpīgi lemt, vai patiešām vērts atdot ievērojamu daļu līdzekļu tieši kamermūzikas koncertam. Tāpēc ir vajadzīgi “ticīgie” – tādi ļaudis pie plānošanas, kas kamermūzikas vērtībai patiešām tic.
Manuprāt, divu līdz piecu cilvēku vienlaikus kopā muzicēšanu, visu to neizsekojami komplicēto procesu, kas nepieciešams, lai izcili atskaņotu kādu kamermūzikas opusu, jau pašu par sevi ir tik ļoti aizraujoši vērot, nemaz nerunājot par pašas mūzikas vēstīto. Ja kameransamblis spēlē tiešām labi, tad tur var novērot tādu kā utopiju, tādu saprašanos un pašuzupurēšanos, kādu mēs ikdienā dažreiz nekad nepieredzam. Vai šāda augstās mākslas forma būtu jāatbalsta? Vai būtu vērts nākt uz klavieru trio koncertu? Nu, klausītājiem jau nevar arī neko uzspiest – pašiem vienreiz jānoriskē aiziet, un atliek vien cerēt, ka pēc tās reizes viņi neaizies mājās tukšā un kādreiz gribēs vēl.
– Kāds jums bijis šis laiks – kas devis spēku, kā pietrūcis un kas iepriecinājis?
– Pandēmijas pašā sākumā bija tāds brīdis, kad viss pēkšņi izbeidzās. Tad, tajā īsajā periodā, man sāka mākties virsū diezgan pamatīgs izmisums. Taču jau ļoti drīz, sievas iedrošināts, saņēmos un sāku taisīt savus tā sauktos “Karantīnas mājkoncertus”, kuri, starp citu, joprojām ir noskatāmi manā “Youtube” kontā, un no tā brīža man visu šo laiku ir bijis ko darīt.
Pamatā – koncerti, bet tukšākos brīžos uzradās cita veida darbi, tādas kārtīgas pauzes, kad izsvērt lietu būtību un varbūt ieslīgt bezcerībā, man vienkārši nebija. Cits to sauktu par veiksmi, es to atpazīstu kā Dieva žēlastību. Spēku ir devusi arī būšana kopā ar ģimeni, kas tāpat ir Dieva dāvana. Bērni dod tik daudz prieka un enerģijas, un laba laulība sniedz iekšēju stabilitāti, ko ar naudu nekādi nenopirksi. Pandēmijas laikā arī sāku skriet garās distances, un tas visam pārējam dzīvē deva ļoti daudz iedvesmas.
Visskumjākais pandēmijas sakarā ir pat ne tik daudz tā nāve, ko sēja vīruss un vakcīnas, jo nāve ir mums vienmēr līdzās; skumjākais ir tik dziļā un sāpīgā sašķelšanās tuvu cilvēku starpā. Tagad mēs gribētu vienkārši to aizmirst, taču to indi, ko abas puses šļāca uz otru, neņemot vērā to, ka tur pretī taču stāv tavs paziņa, tavs kolēģis, tavs draugs vēl vakardien… to indi nevar tā vienkārši aizmirst, jo tā saindēja dziļi, dziļāk par jebkuru vīrusu. Un šī brīža karš, kā izskatās, diez ko nedziedina, diez ko mūs neapvieno.
– Ja gan pandēmiju, gan karu iedomātos attēlot mūzikā, kādu noskaņu un formātu jūs dotu šī laika skaņdarbam?
– Par šo laiku top un taps daudzi mākslas darbi, tomēr vēsturiski visa izcilā māksla par karu un citām šausmām nekad nav atturējusi tos, kas grib karot. Mani drīzāk fascinē tādi komponisti kā Mesiāns, kurš Parīzē, tankiem šaujot, komponēja muzikālu meditāciju par Dievu kļuvušu cilvēku. Šāds mākslas darbs rāda, ka cilvēcei tomēr ir avots cerībai. Un tā ir konkrēta nostāja – ne par ko neatdot vietu ļaunajam, kas mudina krist panikā un izmisumā, un tā vietā izplatīt gaismu un cerību. Šādu nostāju šī brīža situācijā esmu ņēmis par piemēru arī sev.
– Pirms vairākiem gadiem par jums bija raksts, kas saucās “Pasaulē notiek tik daudz laba”. Kas ir tas labais, ko jūs pašlaik pieminētu?
– Pasaulē joprojām notiek tik daudz laba. Mēs šobrīd redzam, kā ne vien valdības, bet vienkārši ļaudis iegulda milzum daudz līdzekļu un enerģijas, lai palīdzētu ukraiņiem. Taču ir arī milzums citu dzīves pabērnu, kuru ciešanas ne šobrīd, ne iepriekš nebija “populāras”. Tomēr daudzi man zināmi kristieši nepagurstot rūpējas ne vien par ukraiņiem, bet arī par šiem pabērniem, turklāt klusiņām, par saviem labajiem darbiem nestāstīdami pasaulei, jo nemeklē cilvēku uzslavu.
– Šobrīd pat kultūra spēj gan vienot, gan šķelt…
– Kultūra, bet jo īpaši laba māksla, vienmēr ir šķēlusi sabiedrības viedokli, taču viedokļus var apstrīdēt pie vīna glāzes un tad apskauties. Politizēta māksla sanaido – lai gan sanaido jau tās piekarinātās politbirkas, ne jau māksla pati. Un šī brīža sakarā – Rietumi šodien būtu daudz tumšākā vietā bez Dostojevska un Rahmaņinova, tāpēc, piemēram, tiem, kas visu krievu kultūru šobrīd grib atcelt, būtu jācenšas palīdzēt saprast lietu būtību.
– Mūs gaida un jau ir iestājusies zināma enerģētikas un ekonomikas krīze, vai tādos brīžos kultūra mēdz uzplaukt vai sarauties?
– Kultūrā kaut kas vienmēr uzplaukst un kaut kas saraujas. Kultūru nevar izmērīt ciparos. Un kādi vienmēr pratīs izmantot savā labā krīzes, kultūras ļaudis tajā skaitā. Taču mani personīgi pievelk krīzes situāciju dāvātā iespēja cilvēkam beidzot noriskēt staigāt ticībā – citus mīlot, aizmirst uz laiciņu par sevi. Neesmu drošs, vai šāda krīžu pieredze cilvēku spēj izmainīt paliekoši… Tomēr dzīvoju ar cerību.
