Izolētība, neziņa un ilgas pēc mīļajiem – pansionāti Covid-19 ēnā 1
Covid-19 krīze ir skārusi mūs visus – kāds zaudē darbu, citam samazinās ienākumi, kādam savukārt ārkārtīgi pietrūkst teātra vai lekciju universitātē klātienē.
Un tomēr viens no emocionāli smagākajiem pārbaudījumiem joprojām ir nespēja apciemot tuviniekus, īpaši vecāka gadagājuma cilvēkus, par kuriem esam raduši rūpēties.
Kā šobrīd rit dzīve veco ļaužu pansionātos un aprūpes iestādēs? Kas ir mainījies?
Kādi noteikumi un drošības pasākumi ir jāievēro, lai mazinātu saslimšanas riskus?
“Ir pagājuši gandrīz trīs mēneši, kopš nedrīkstam apciemot vectēvu. Ar prātu apzinos, ka tas ir pareizi, jo Covid-19 nav nekāds joks, taču man ir skumji katru reizi telefonā dzirdēt opapa bēdīgo balsi –- viņam ļoti pietrūkst tieši komunikācijas ar mums. Viņš saka – cik tad ilgi es vēl dzīvošu?” iesāk Anete, kuras 83 gadus vecais vectēvs uzturas kādā no Talsu novada pansionātiem.
Anete atklāj, ka vectēvs tur dzīvo jau četrus gadus – tā esot vienkāršāk ne tikai mazbērniem, bet arī viņam pašam: “Opapam tur patīk. Pēc omes nāves viņš bija sagrauts, mēs nespējām nodrošināt viņam nepieciešamo uzmanību, tāpēc meklējām labāko risinājumu.
Pansionātā viņam ir draugi, personāls esot pretimnākošs, rūpīgs.
Mums pašiem liels prieks, ka viss ir tik labi. Protams – līdz brīdim, kad Latvijā ienāca Covid-19. Un, nē, tas jau pansionātu nepadara sliktu – valsts noteiktās rekomendācijas tiek ievērotas, tikai gribētos opapu redzēt… Sazvanāmies bieži, taču tas nav tas.”
Jā, jau kopš 12. marta, kad valstī tika izsludināta ārkārtas situācija, Labklājības ministrija visām sociālās aprūpes iestādēm izsūtīja rekomendācijas, kā šajos apstākļos rīkoties. 17. martā rekomendācijas tika nosūtītas arī pašvaldībām, kuru pakļautībā atrodas lielākā daļa Latvijas pansionātu/sociālo aprūpes centru.
Labklājības ministrijas Komunikācijas nodaļas sabiedrisko attiecību speciālists Egils Zariņš informē, ka pakalpojumu sniegšana institūcijās nav apturēta, taču ir ierobežota, lai mazinātu inficēšanās riskus: “Dažas no šīm rekomendācijām ir – pārtraukt aprūpējamo personu kolektīvās aktivitātes, nodrošināt darbinieku distancēšanos, nav pieļaujama darbinieku pulcēšanās atpūtas laikā un ēdienreizēs, jāierobežo apmeklējumi trešajām personām, jānodrošina alternatīvi saziņas līdzekļi, piemēram, organizējot virtuālo sazināšanos pa tālruni vai izmantojot video sakarus.”
Skumjas pēc tuviniekiem
Alūksnes sociālā aprūpes centra “Pīlādži” vadītāja Liene Ūbele apstiprina Zariņa teikto – rekomendācijas tiek ņemtas vērā un drošības pasākumi ievēroti: “Pie iemītniekiem nedrīkst nākt tuvinieki, iestādē drīkst ienākt tikai darbinieki, ģimenes ārsts un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta darbinieki. Kopš 13. marta nenotiek nekādi pasākumi, iemītnieki nedrīkst pulcēties lielās grupās. Vienu reizi nedēļā no vietējā lauku veikaliņa iemītniekiem tiek atnestas preces, kuras viņi pasūta.
Protams, cilvēki skumst, ka nevar satikties ar tuviniekiem. Viņi pārdzīvo par to, kas notiek ārpusē – vai visi veseli?
Ar iemītniekiem daudz tiek runāts un skaidrots, kas un kāpēc tā notiek. Tā kā lielākajā daļā istabiņu ir televizori, ļaudis paši seko līdzi un saprot, cik nopietna ir situācija.”
Ūbele stāsta, ka šajos laikos tuvinieki un pansionāta iemītnieki sazinās īpaši bieži – ja kādam cilvēkam nav pašam sava telefona, tad tiek izmantots iestādes dežuranta tālrunis. Centra vadītāja atzīst: ļoti priecē fakts, ka iemītnieki un tuvinieki saprot, kāpēc šobrīd nevar tikties.
Uz to pašu norāda arī sociālā aprūpes centra “Alūksne” vadītāja Baiba Meistere – cilvēki situāciju uztver ar lielu nopietnību un sapratni, jo drošības pasākumi tiek veikti tādēļ, lai pasargātu mīļos cilvēkus: “Pirmajās dienās bija vairākas telefonsarunas, kurās pārrunājām situāciju un risinājām praktiskus jautājumus, piemēram, telefona kredītu papildināšanu, rēķinu nomaksāšanu, kā arī citas lietas, kurus līdz šim risināja tuvinieki. Tagad katram konkrētam gadījumam esam atraduši individuālu risinājumu.”
“Ikdiena esot kļuvusi drūmāka – tā ne reizi vien telefonsarunā atzīst mana mamma, kura jau vairākus gadus dzīvo pansionātā “Rūja”,”
stāsta Elīna (vārds mainīts). Drūmāka tādēļ, ka pirms Covid-19 pansionāta iemītnieki sēdējuši iestādes koridoros, jokojušies, braukuši sēņot, apmeklējuši dažādus pulciņus, taču tagad – nekā.
“Šobrīd no pansionāta gaiteņiem ir aiznesti visi krēsli, dīvāni, lai nebūtu pulcēšanās, lielāko dienas daļu katrs pavada savā istabā. Uz pusdienām dodas, tikai atskanot speciālam zvanam, lai nebūtu iespēja pirms ēšanas biedroties. Ciemošanās ir atceltas. Arī mammu uz Rīgu nelaiž – viņa katru mēnesi brauca mūs apciemot, padzīvoties ar mazbērniem. Regulāri zvani pat vairākas reizes dienā palīdz nezaudēt ikdienas dzīvesprieku.”
Elīna stāsta, ka nav gan mainījusies paciņu sūtīšanas kārtība – tuvinieki joprojām drīkstot sūtīt higiēnas preces, pārtiku, vitamīnus, grāmatas – tikai jānodrošina bezkontakta piegāde. Rēķinoties ar to, ka saslimt var jebkurš, pansionātā esot izveidota atsevišķa telpa, kurā izvietot sasirgušos, taču, kā saka Elīna: “Paldies Dievam, tā telpa joprojām stāv tukša un neizmantota.”
Rūpējies par darbinieku!
Ikdiena mainījusies ne tikai pansionātu, sociālo aprūpes centru iedzīvotājiem, bet arī to darbiniekiem – ir ieviesti dažādi jauni noteikumi, lai darbinieki varētu pasargāt kā vecos ļaudis, tā arī paši sevi. Veselības ministrijas preses sekretāre Anna Strapcāne norāda, ka Veselības ministrija kopā ar Slimību profilakses un kontroles centru izstrādājusi vadlīnijas, piemēram, “personu gultas jāizvieto maksimāli tālu cita no citas, ēdināšana jānodrošina katrai personai atsevišķi – savā istabā, jānodrošina darbinieki un aprūpējamās personas ar iespēju nomazgāt rokas, ja parādās Covid-19 simptomi, nekavējoties par to jāinformē vadītājs un jāpārtrauc darbs. Jānodrošina ne tikai iemītnieku, bet arī darbinieku distancēšanās.” Šie ir tikai daži no VM un SPKC ieteikumiem – ar pārējiem iespējams iepazīties SPKC mājaslapā.
Kā mainās darbinieku ikdiena realitātē, nevis uz papīra?
Ar to iepazīstina Jelgavas novada pašvaldības Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Dace Kaņepone – starp citu, tieši vienā no Jelgavas novada sociālās aprūpes un rehabilitācijas centriem atklāja Covid-19 saslimšanu trīs darbiniekiem un vienam iemītniekam: “Šis fakts nospēlēja savu lomu arī attiecībā uz piesardzības pasākumiem pārējos centros novadā – gan Kalnciemā, gan Jaunsvirlaukā.
Katru dienu iemītniekiem tiek mērīta temperatūra, norit dezinfekcija un ierobežota plašāka kolektīvā pulcēšanās. Pašvaldība ir sagādājusi pilna ekipējuma aizsardzības tērpus, lai nepieciešamības gadījumā aprūpētāji varētu pildīt savus pienākumus, neizplatot infekciju tālāk.” Kaņepone uzsver, cik svarīgi ir rūpēties ne tikai par centra iemītniekiem, bet arī par darbiniekiem, jo Covid-19 dēļ nereti tieši darbinieki saskaras ar nepatīkamām situācijām ārpus darba: “Lielākā daļa uztraucas par iestādes iemītniekiem, taču vēl būtiskāk ir nodrošināt rūpes par aprūpētājiem, medicīnas māsiņām, rehabitologiem, kuriem ikdienas darbs iestādē prasa striktu nosacījumu ievērošanu. Taču ārpus darba sabiedrības neiecietība ir ietekmējusi tieši viņu emocionālo labsajūtu.
Cilvēki nevis atzinīgi novērtē viņu ikdienas veikumu, bet apsūdz, ka tieši viņi ir vīrusa ienesēji vai iznesēji no iestādes.
Ar šādu aizvainojošu komentāru gūzmu saskaras teju visi darbinieki šajā laikā.” To, ka tieši aprūpes iestāžu darbiniekus tur aizdomās par vīrusa ienešanu, apstiprina arī sociālā aprūpes centra “Pīlādži” vadītāja. Viņa atklāj, ka “aprūpes centra iemītnieki reizēm ar aizdomām skatās uz darbiniekiem, jo viņi tomēr iziet ārpus centra telpām un tātad var atnest slimību. Līdz ar to darbinieki cenšas ievērot īpašu piesardzību, atrodoties ārpus darbavietas.”
Kādus papildu drošības pasākumus ievēro darbinieki, lai nepakļautu sevi un iemītniekus saslimšanas riskam? Liene Ūbele uzskaita: “Darbiniekiem, ienākot iestādē, obligāti jādezinficē rokas, kā arī jāslauka apavi dezinfekcijas paklājā. Katru nedēļu darbinieki rakstiski apliecina, ka viņi nav inficējušies ar Covid-19 (subjektīvi, ņemot vērā savu pašsajūtu), ka viņi nav kontaktējušies ar inficētu personu.
Katru dienu gan darbiniekiem, gan iemītniekiem tiek mērīta temperatūra. 27. aprīlī visiem iemītniekiem un darbiniekiem tika veikts Covid-19 tests – visi esam veseli. Tāpat kopš 13. marta tiek veikta pastiprināta telpu dezinfekcija, vēdināšana, ir iegādātas sejas maskas, sejas ekrāni, cimdi, bahilas, vienreizlietojamie halāti, ja gadījumā tiks konstatēta saslimšana.”
Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta Komunikācijas nodaļas vadītāja Ilze Bukša stāsta, ka Covid-19 testēšanu aprūpes centros nodrošina valsts:
“Sākotnēji NMPD brigādes uz centriem devās, ja tika saņemts izsaukums par aizdomām ar Covid-19 saslimšanu, bet kopš aprīļa vidus NMPD mediķi ik dienu dodas uz aprūpes iestādēm visā Latvijā, veicot skrīninga testēšanu visiem to klientiem. NMPD uzdots veikt šādu visaptverošu iemītnieku un personāla testēšanu tieši tāpēc, ka šī ir augsta riska grupa – tur vienkopus koncentrējas liels skaits cilvēku, kas rada risku infekcijai ātrāk izplatīties. Iemītnieki lielākoties ir seniori, kam visbiežāk ir arī dažādas hroniskas saslimšanas, un tieši gados vecākiem cilvēkiem un cilvēkiem ar hroniskām saslimšanām Covid-19 slimība biežāk var noritēt smagi.”
Izsisti no ritma
Lai gan šobrīd telefoniska saziņa un paciņu nosūtīšana ar vadības atļauju ir viss, ko var darīt veco ļaužu tuvinieki, pansionātu un aprūpes centru darbinieki paši dara visu, lai seniorus neskartu lielas veselības problēmas vai depresija.
Dace Kaņepone ir pārliecināta, ka senioriem ārkārtīgi svarīgi šādos dzīves apstākļos ir iespēja pajokoties, paļauties uz sev zināmu dienas režīmu, ko neizjauc haoss, dienaskārtības vai apstākļu krasas izmaiņas, viņiem ir svarīgs miers un arī cilvēki apkārt, uz ko viņi paļaujas un kam uzticas: “Ikkatra situācija, kas cilvēkus iestādē izsit no ierastās vides, rada sakāpinātu trauksmi.
Par to arī īpaši tiek piedomāts, nodrošinot šajā periodā sadzīvi un ierastos pakalpojumus. Nedēļa, kamēr Elejas sociālās aprūpes un rehabilitācijas centrā līdz ar saslimšanas gadījumiem tika pārorganizēta aprūpe, izolēts slimojošais, veikta pilna ēkas dezinfekcija, izvedot no istabām laukā katru senioru, šķirojot viņu personīgās mantas un veicot tām dezinfekciju, drēbju pārmazgāšanu, bija gana trauksmains laiks katram no iemītniekiem, saskaroties ar cilvēkiem kombinezonos.
Seniori tiek pakļauti dažādu hronisko slimību saasinājumam, ko var veicināt atsvešināšanās, pēkšņa izolācija un ierasto apstākļu maiņa.
Tie ir vistraumējošākie nosacījumi, lai veselības kvalitāte pasliktinātos. Kā zināms, saistībā ar sociālās aprūpes un rehabilitācijas centriem ir novērojums, ka pret savu gribu tur ievietots seniors, kas līdz galam nav pieņēmis šādas dzīves apstākļus sava mūža nogalei, visstraujāk sabrūk arī emocionāli, kam seko fiziska nāve. Turpretī tie seniori, kas aprūpes centros atrod domubiedrus, dzen jokus par sevi un citiem – arī savu veselību nereti atgūst labāk nekā iepriekš.”
Ņemot to vērā, ikviena no iestādēm maksimāli cenšas nodrošināt ierasto kārtību un dienas ritmu – cilvēku labsajūtai tika organizēta gan olu krāsošana Lieldienām, gan pasvinēšana. Vienā no centriem kāda no iemītniecēm svinēja 100 gadu jubileju, un pašvaldība viņai aizgādāja gan kliņģeri, gan dāvaniņu un apsveikumu, lai iestādes iemītniekiem būtu iespēja svētkos priecāties kopā ar jubilāri.
Valsts sociālās aprūpes centra “Rīga” direktore Elvīra Kisele stāsta, ka centra filiālēs tiek ierobežota kustība starp grupām un stāviem. Tāpat ir atcelti visi pasākumi. Nodarbības tiek rīkotas uz vietas klientu istabās. Daudz kas ir mainījies, taču filiāļu iemītnieki joprojām komunicē, pastaigājas – protams, ievērojot divu metru distanci. Kisele atzīst, ka ir bažas par iemītnieku emocionālo stāvokli: “Ilgstoša klientu izolēšana no sabiedrības, tuvinieku apmeklējumu aizliegšana ietekmēs klientu psihoemocionālo stāvokli, kas var radīt klientu neapmierinātību par socializācijas ierobežojumiem. Gan klientiem, gan darbiniekiem pēc pandēmijas būs nepieciešams laiks, lai atgrieztos ierastajā dzīves ritmā.”
Būt nošķirtam nav cilvēka dabā
Sociālantropoloģe, Vīnes universitātes doktorante Anna Žabicka ar bažām skatās nākotnē, runājot par vecu cilvēku pasargāšanu un izolēšanu – no vienas puses, kā saka Žabicka, mēs pasargājam sabiedrības daļu, kura atrodas riska grupā, bet, no otras puses, – vēl vairāk izolējam tieši to grupu, kura jau tā ir izolēta un vientuļa: “Mani personīgi visvairāk biedē situācija, ka ar laiku tiktu mīkstināti sociālās distancēšanās noteikumi lielākajai sabiedrības daļai, bet tiktu paturēti ierobežojumi īpaši apdraudētajām grupām, tai skaitā gados vecākiem cilvēkiem.
Epidemioloģiski, visticamāk, tā ir pareiza rīcība – tiek maksimāli drošā veidā pasargāti pēc iespējas vairāk īpaši apdraudēto cilvēku.
Taču tas izslēdz gados vecākus cilvēkus kā indivīdus un zināmā mērā padara viņus par statistiku. Proti, ir svarīgi nobalansēt, lai kaut kādā ziņā jau tā no sabiedrības norisēm atrauti cilvēki, kurus ierobežo finansiālais stāvoklis un/vai veselības problēmas, netiek izolēti vēl vairāk. Bieži tiek runāts par to, ka pareizi būtu jāsaka “fiziskā distancēšanās”, nevis “sociālā distancēšanās”. Man arī sākumā tas likās pareizi, jo galu galā mēs taču varam palikt sociālā tuvumā ar telefona vai interneta palīdzību vai aprunāties ar kaimiņu pa logu vai ar divu metru distanci.
Taču, kārtīgi apdomājot, fiziskā distancēšanās ļoti daudziem cilvēkiem, piemēram, aprūpes centros dzīvojošajiem cilvēkiem vai slimniekiem slimnīcās, nozīmē arī sociālo distanci vai pat pilnīgu izolāciju.” Žabicka skaidro, ka sociālā distancēšanās ir ļoti grūta, jo cilvēks ir sociāla būtne, kas tiecas pēc otra cilvēka. Sociāla distance ir kontrastā ar mūsu izpratni par rūpēm – cilvēki rūpējas viens par otru, ejot ciemos, paturot roku vai apskaujoties. Arī krīzes situācijās var novērot, ka cilvēki sanāk kopā, atbalsta viens otru, notur klusuma brīžus: “Šī krīze ir savdabīga ar to, ka tieši kopā būšana ir bīstama.
Tomēr cilvēki cenšas sanākt kopā citos veidos – ziņu sižetos redzam, kā Itālijā izolācijā esošie daudzdzīvokļu nama iemītnieki sadziedas uz balkoniem.” Grūti prognozēt, ko tas varētu ietekmēt ilgtermiņā: “No vienas puses pieļauju, ka Latvijā līdz ar sociālās distancēšanās noteikumu mīkstināšanu cilvēki sāks plūst kopā. Bet šī vīrusa slimība uz kādu laiku var izraisīt arī neuzticēšanos, jo nekad nevar zināt, vai svešinieks, kas man sēž blakus trolejbusā, nav inficēts. Cilvēki būs izslāpuši viens pēc otra, bet tajā pašā laikā kopā sanākšana var raisīt arī apdraudējuma sajūtu.
Prognozēt, cik ilgi cilvēks var iztikt bez cilvēka bez paliekošām emocionālām traumām, ir praktiski neiespējami, tomēr ir skaidrs, ka distancēšanās var radīt vēl izteiktāku vientulības vai atstumtības sajūtu, paaugstināt trauksmi. Mani satrauc, ka gados vecāki cilvēki ne vienmēr saņems nepieciešamo palīdzību un atbalstu šādos jautājumos. Uzsvars noteikti būtu jāliek uz to, lai cilvēki, ko cenšamies pasargāt visvairāk, netiktu vēl vairāk izolēti vai atstāti novārtā brīdī, kad pārējā sabiedrības daļa pamazām atsāks savas ierastās gaitas.”
Krīžu un konsultāciju centra “Skalbes” valdes priekšsēdētāja Inese Lapsiņa uzsver, ka šis ir grūts laiks visu vecumu cilvēkiem, kuru ikdiena ir ietekmēta un izmainīta. Un tieši vecāka gadagājuma cilvēkiem, kuriem nav iespējas kādu laiku tikties ar tuviniekiem, varētu pastiprināties raizes par tuvinieku veselību, palielināties vientulības izjūta. Taču var būt arī tā, ka pansionātā mītošie vecie ļaudis var pietuvināties viens otram, rast interesantu laika pavadīšanas veidu, esot kopienā.
Iespēju robežās savstarpēju komunikāciju pansionātos un aprūpes iestādēs joprojām cenšas nodrošināt. Lapsiņa skaidro, ka “lielā mērā cilvēku pašsajūta izolēšanās laikā ir atkarīga no temperamenta, personības iezīmēm, bioloģiskiem faktoriem. Palīdzoši būtu raudzīties uz pašizolēšanos kā jaunu iespēju veidot attiecības, draudzēties ar citiem pansionāta iemītniekiem.
Vecāka gadagājuma cilvēkiem, kuri dzīvo mājās, būtu svarīgi turpināt komunicēt ar tuviniekiem, draugiem pa telefonu, ar videozvaniem. Bērniem un mazbērniem ieteicams sūtīt vecvecākiem uz pansionātu vai dzīvesvietu ar roku rakstītas vēstules, zīmējumus, kas uz-labotu emocionālo pašsajūtu un mazinātu atsvešinātības sajūtu.”
